Kas ir tauku dziedzeri ādā?

Tauku dziedzeris sastāv no vairākiem noapaļotiem daivveida gabaliņiem, kuri atveras kopējā īsā izvadkanālā. Kanāls pievienojas matu folikulam nedaudz zem ādas virsmas, un no tās pašas vietas augstāk sākas ādas poru redzamā atvere.

Dziedzeru izmērs un blīvums ādā ir ļoti nevienmērīgs. Uz deguna, pieres un zoda tie ir lieli un blīvi izvietoti, tāpēc tur poras ir labāk redzamas, bet uz apakšdelmiem un apakšstilbiem tie ir sīki un reti. Tieši šis blīvuma sadalījums izskaidro, kāpēc gan pūtītes, gan seborejas izsitumi parādās pēc paredzamas kartes: seja, galvas mataina daļa, krūšu augšdaļa un muguras vidusdaļa.

• Plakstiņu dziedzeri: atveras pie skropstu līnijas, dod asaru plēvītes taukaino slāni.
• Krūts galiņa apkārtnes dziedzerīši: redzami kā sīki paaugstinājumi, aktīvi grūtniecības laikā.
• Sīkie dziedzerīši uz lūpu sarkanās daļas un vaigu gļotādas: normāls variants, ne slimība.
• Ārējo dzimumorgānu ādas dziedzeri: bez matu folikula, arī normāls variants.
• Matainās ādas dziedzeri: lielākā daļa, atveras folikulā kopā ar matu.

Sebums sastāv no triglicerīdiem, vaska esteriem, skvalēna un brīvajām taukskābēm. Vaska esteri un skvalēns ir raksturīgi tieši tauku dziedzeru sekrētam, tāpēc ādas taukainība pēc sastāva atšķiras no zemādas taukaudiem, ar kuriem to bieži sajauc.

Uz virsmas sebums sajaucas ar sviedriem un raga slāņa lipīdiem, veidojot plānu kārtiņu. Tā samazina ūdens zudumu caur ādu, palīdz uzturēt skābu virsmas vidi un satur taukskābes, kas kavē daļas baktēriju augšanu. Turklāt sebums pārnes uz ādas virsmu taukos šķīstošas vielas, tostarp E vitamīnu, kas darbojas kā antioksidants.

Ādā ir vairāki dziedzeru veidi, un tos ikdienā mēdz sajaukt. Ekrīnie sviedru dziedzeri izdala ūdeņainus sviedrus, atveras tieši uz ādas virsmas un ir atbildīgi par ķermeņa dzesēšanu. Apokrīnie dziedzeri ir izvietoti padusēs un cirkšņos, sāk darboties pubertātē un izdala biezāku sekrētu, kura smaku rada baktēriju darbība.

Tauku dziedzeri no abiem atšķiras gan ar saturu, gan ar izdalīšanās veidu. To sekrēts ir taukains, un tas rodas, šūnai sairstot pilnībā.

Auglim tauku dziedzeri darbojas ļoti aktīvi un piedalās pirmatnējās smērvielas veidošanā, kas klāj jaundzimušā ādu. Pirmajās dzīves nedēļās mātes hormonu ietekmē daļai zīdaiņu parādās sīkas pūtītes sejā, un tās parasti pāriet pašas.

Bērnībā dziedzeri ir mazi un maz aktīvi. Pubertātē androgēnu ietekmē tie ievērojami palielinās, sebuma daudzums pieaug, un tieši tad visbiežāk sākas pūtītes. Vēlākos gados sebuma daudzums samazinās, taču atsevišķi dziedzeri var kļūt lielāki un uz sejas veidot mīkstus dzeltenīgus paaugstinājumus ar iedobumu vidū, ko sauc par tauku dziedzeru hiperplāziju.

Biežākā problēma ir pūtītes jeb akne. Tās pamatā ir vairāki procesi vienlaikus: pastiprināta sebuma izdale, folikula izvadkanāla ragvielas sabiezēšana, folikulā mītošo baktēriju pārsvara maiņa un iekaisums. Rezultātā rodas komedoni, bet, pievienojoties iekaisumam, sarkani mezgliņi un strutainas pūtītes.

Otra bieža problēma ir seborejisks dermatīts, kurā tieši taukainajās zonās parādās apsārtums un dzeltenīgas zvīņas. Tajā nozīme ir ādā mītošām raugveida sēnītēm, kuras labi aug taukainā vidē. Plakstiņu dziedzeru darbības traucējumi savukārt rada sausās acs sajūtu, dedzināšanu un plakstiņu malu iekaisumu, jo asaru plēvīte bez taukainā slāņa ātri iztvaiko.

• Akne: komedoni un iekaisīgi elementi taukainajās zonās.
• Seborejisks dermatīts: zvīņas un apsārtums uz galvas ādas, pierē, ap degunu.
• Tauku dziedzeru hiperplāzija: mīksti dzeltenīgi mezglīši sejā, nekaitīgi, bet kosmētiski traucējoši.
• Plakstiņu dziedzeru disfunkcija: sausas, dedzinošas acis, pielipušas plakstiņu malas.
• Rozācija: apsārtums un asinsvadu izplešanās sejā, bieži kopā ar taukainu ādu.

Ādas dziedzeru problēmas ārstē dermatologs, bet vieglas pūtītes bieži var sākt risināt jau ģimenes ārsts. Pie ārsta vērsties ir vērts, ja izsitumi ir plaši, sāpīgi un dziļi, ja tie atstāj rētas, ja parastā kopšana mēnešiem nepalīdz vai ja izsitumi manāmi ietekmē pašsajūtu un ikdienu. Sievietēm, kurām līdzās smagai aknei ir neregulārs cikls vai pastiprināta apmatojuma augšana, papildus var būt nepieciešama ginekologa vai endokrinologa konsultācija.

Ar plakstiņu dziedzeru problēmām jāvēršas pie oftalmologa, īpaši ja pievienojas sāpes, redzes miglošanās vai plakstiņa pietūkums. Steidzami jāvēršas pēc palīdzības, ja ap iekaisušu ādas vietu strauji izplatās apsārtums, parādās drudzis vai sāpes kļūst nesamērīgi stipras, jo tā var liecināt par dziļāku ādas infekciju.

Pirmais pārpratums ir tas, ka ādu vajag nomazgāt sausu. Pārmērīga mazgāšana ar spēcīgiem līdzekļiem noņem aizsargkārtiņu, bojā ādas barjeru un rada kairinājumu, bet sebuma produkciju būtiski nesamazina, jo to nosaka hormoni un dziedzera darbības ritms. Rezultāts bieži ir vienlaikus kairināta un joprojām taukaina āda.

Otrais pārpratums attiecas uz nosaukumu. Apaļo, kustīgo veidojumu ādā, ko sarunvalodā sauc par tauku cistu vai ateromu, parasti veido ādas virsējā slāņa šūnas un ragviela, nevis pats tauku dziedzeris, un tā ir epidermāla cista. Praktiski tas nozīmē, ka to nevar izspiest, un, ja tā traucē vai iekaist, ārstēšana ir ķirurģiska ar visas cistas apvalka izņemšanu.

Trešais pārpratums ir uzskats, ka pūtītes rodas no netīrības vai viena konkrēta produkta. Uztura loma ir individuāla un nav vienāda visiem, savukārt akne ir folikula slimība, kas attīstās ādas dziļumā un ar tīrību tieši nav saistīta. Tieši tāpēc tās ārstēšanai lieto līdzekļus, kas maina ragvielas veidošanos un iekaisumu, nevis stiprākas ziepes.

Lielākoties pietiek ar klīnisku apskati un dermatoskopiju, kas palīdz atšķirt nekaitīgu tauku dziedzeru hiperplāziju no ādas audzēja. Neskaidros gadījumos veic ādas biopsiju, kuru izvērtē patologs.

Plakstiņu dziedzeru darbību oftalmologs vērtē, apskatot plakstiņa malu ar spraugas lampu, uzspiežot uz plakstiņa un novērojot sekrēta veidu, kā arī mērot asaru plēvītes noturību. Ir pieejamas arī metodes, kas parāda pašu dziedzeru formu plakstiņā, un tās palīdz saprast, cik daudz dziedzeru audu jau ir zudis.