Kas ir holokrīnie dziedzeri?

Tauku dziedzeris ir daivots, maisveida veidojums dermā, kas parasti atveras īsā izvadkanālā matu folikula augšdaļā. Folikuls, mats, tauku dziedzeris un matu pacēlājmuskulis (musculus arrector pili) kopā veido funkcionālu vienību, ko sauc par pilosebaceālo vienību.

Dziedzera perifērijā atrodas bazālās šūnas ar augstu dalīšanās spēju, kas guļ uz bazālās membrānas. Tālāk uz centru šūnas kļūst lielākas, gaišākas un putveida, jo citoplazma piepildās ar lipīdu pilieniem. Centrā vairs ir tikai sadalījies šūnu materiāls, kas veido sebumu.

• Bazālais slānis: dalīšanās un papildināšana.
• Diferencēšanās zona: lipīdu uzkrāšanās, organellu izzušana.
• Sabrukšanas zona: kodola sairums, membrānu dezintegrācija.
• Izvadkanāls: sebuma izplūde folikulā un uz ādas virsmas.

Trīs sekrēcijas veidi nav tikai teorētiska klasifikācija: no tiem atkarīgs sekrēta sastāvs, atjaunošanās ātrums un raksturīgās slimības.

Tauku dziedzeri ir gandrīz visā ādā, bet to blīvums ir ļoti nevienmērīgs. Visvairāk to ir sejā, īpaši uz pieres, deguna un zoda, kā arī uz krūšu kaula un starp lāpstiņām; šīs vietas sauc par seborejiskajām zonām. Plaukstās un pēdās tauku dziedzeru nav vispār, tāpēc šī āda ir sausa un pakļauta plaisāšanai.

Daļa tauku dziedzeru atveras nevis folikulā, bet tieši uz virsmas vai gļotādas. Pie tiem pieder Meiboma dziedzeri plakstiņa skrimšļa biezumā, Ceisa dziedzeri pie skropstu saknēm, Fordaisa granulas uz lūpu sarkanās daļas un vaiga gļotādas, kā arī modificētie dziedzeri dzimumorgānu apvidū.

• Seja un galvas matainā daļa: augstākais blīvums, sebuma pamatražošana.
• Plakstiņi: Meiboma dziedzeri, kas ražo asaru plēvītes lipīdu slāni.
• Lūpas un vaiga gļotāda: Fordaisa granulas, normāla anatomiska variācija.
• Plaukstas un pēdu pēdas: tauku dziedzeru nav.

Sebums ir sarežģīts lipīdu maisījums, kurā ietilpst triglicerīdi, vaska esteri, skvalēns un brīvās taukskābes. Pēdējās divas gandrīz neparādās citur organismā, tāpēc tās uzskata par tauku dziedzeru pirkstu nospiedumu.

Uz ādas sebums sajaucas ar sviedriem un keratinocītu lipīdiem, veidojot plānu, viegli skābu apvalku. Tas samazina ūdens iztvaikošanu caur ādu, padara matu lokanu un apgrūtina daļas baktēriju un sēnīšu vairošanos. Plakstiņos Meiboma dziedzeru lipīdi klāj asaru plēvīti un neļauj tai pārāk ātri iztvaikot starp mirkšķināšanas reizēm.

Sebums nav vienkārši „netīrumi". Agresīva atsmērēšana ar spēcīgiem mazgāšanas līdzekļiem noņem šo slāni, āda reaģē ar sausumu un kairinājumu, un daļai cilvēku tauku dziedzeri sāk strādāt vēl intensīvāk.

Tauku dziedzeri veidojas no matu folikula embrionālā aizmetņa jau augļa periodā un pirms dzimšanas ražo daļu no vernix caseosa, taukainās kārtas, kas klāj jaundzimušo. Mātes androgēnu ietekmē tie pirmajās dzīves nedēļās var būt aktīvi, kas izskaidro zīdaiņu sejas sīkās pūtītes un galvas seborejiskās garoziņas.

Pēc tam iestājas gara klusuma fāze. Ap adrenarhi un pubertāti androgēnu līmenis aug, dziedzeri palielinās un sebuma ražošana strauji pieaug, tāpēc tieši pusaudža gados akne ir visizplatītākā. Aktivitāte parasti saglabājas augsta jaunībā un pieaugušā vecumā.

Gados vecākiem cilvēkiem dziedzeri paradoksāli var kļūt lielāki, bet ražot mazāk sebuma, tāpēc āda vienlaikus izskatās raupja, ar paplašinātām porām, un ir sausa. Sievietēm pēc menopauzes sebuma ražošana bieži samazinās straujāk nekā vīriešiem.

Akne rodas, kad vienlaikus sakrīt pastiprināta sebuma ražošana, folikula izvadkanāla keratinizācijas traucējumi, Cutibacterium acnes savairošanās un iekaisums. Rezultāts ir komedoni, papulas un pustulas tieši tajās ādas zonās, kur tauku dziedzeru ir visvairāk.

Meiboma dziedzeru disfunkcija ir viens no biežākajiem sausās acs iemesliem: lipīdu slānis kļūst biezs un neizplūst, asaru plēvīte pārtrūkst ātri, un acs kairinās, dedzina un mēdz pārmērīgi asarot. Aizsprostots un iekaisis Ceisa vai Meiboma dziedzeris veido miežgraudu vai halaziju.

Pie ārsta jāvēršas, ja ādas izsitumi atstāj rētas vai tumšus plankumus, ja parastie aptiekas līdzekļi nedēļām nepalīdz, ja veidojums strauji aug, sāp, asiņo vai mainās, un ja acs apsārtums pavada redzes miglošanos vai sāpes. Pēkšņa, izteikta sejas apmatojuma un taukainības maiņa sievietei kopā ar menstruālā cikla traucējumiem ir iemesls pārbaudīt hormonālo fonu.

• Dermatologs: akne, rozācija, seborejiskais dermatīts, ādas veidojumi.
• Oftalmologs: Meiboma dziedzeru disfunkcija, halazijs, sausās acs sindroms.
• Endokrinologs: androgēnu pārpalikuma stāvokļi, kas izraisa noturīgu akni.
• Ķirurgs: liela, atkārtoti iekaisusi ādas cistas veida veidojuma izņemšana.

Lielāko daļu holokrīno dziedzeru problēmu diagnosticē apskatē. Dermatoskops ļauj atšķirt palielinātu tauku dziedzeru kopu no bazaliomas, kas var izskatīties līdzīgi. Ja veidojums ir neskaidrs vai netipisks, ņem biopsiju, un histoloģiskā aina ar putveida šūnām un centrālo sabrukumu ir raksturīga.

Oftalmoloģijā izmanto plakstiņa malas apskati spraugas lampā, Meiboma dziedzeru atveru spiedienu testu un asaru plēvītes pārtrūkšanas laika mērīšanu. Attēlveidošanas metode meibogrāfija parāda dziedzeru zudumu plakstiņa biezumā.

Laboratoriskā izmeklēšana nepieciešama retāk: pieaugušai sievietei ar smagu, hormonāliem ciklam saistītu akni var pārbaudīt androgēnu līmeni, bet parastas pusaudža aknes gadījumā analīzes parasti nav vajadzīgas.

Visbiežākā jaukšana ir ar sviedru dziedzeriem. Padušu apokrīnie dziedzeri nav holokrīni, kaut arī atveras tajā pašā folikulā; tie izdala olbaltumvielām bagātu sekrētu, kas smaku iegūst tikai pēc ādas baktēriju darbības. Ekrīnie sviedru dziedzeri ir merokrīni un izdala galvenokārt ūdeni ar sāļiem.

Otra kļūda ir uzskatīt Fordaisa granulas par slimību. Tie ir normāli tauku dziedzeri bez matiņa, redzami kā sīki gaiši dzelteni punktiņi uz lūpām vai dzimumorgānu ādas, un tos nav nedz nepieciešams, nedz ieteicams ārstēt.

Trešā: t. s. „tauku cista" jeb atēroma patiesībā parasti ir epidermāla cista, kas izklāta ar epidermas tipa epitēliju un pildīta ar keratīnu, nevis ar sebumu. Nosaukums ir vēsturisks, bet izcelsme atšķiras, un to der zināt, kad ķirurgs skaidro, kāpēc cistas kapsula jāizņem pilnībā.

Tauku dziedzeris nav tikai eļļas ražotne. Tā šūnas sintezē pretmikrobu peptīdus, pārveido un aktivē androgēnus lokāli pašā ādā un piedalās iekaisuma signālu apmaiņā, tāpēc mūsdienās to reizēm dēvē par ādas neiroendokrīnās un imūnās sistēmas dalībnieku.

No tā izriet praktiska sekas: aknes ārstēšana, kas tikai nožāvē ādu, uzbrūk simptomam. Terapijas, kas maina dziedzera šūnu diferencēšanos, iedarbojas uz pašu holokrīno procesu, un tieši tāpēc to efekts iestājas lēni, nedēļu un mēnešu laikā, nevis dienās. Pacientam tas ir svarīgākais iemesls nepārtraukt ārstēšanu pēc pirmajām divām nedēļām.