Bezkanālu jeb endokrīnie dziedzeri

Mikroskopā endokrīns dziedzeris izskatās kā šūnu grupas vai pavedieni, ko cieši ieskauj sīki, plānsienaini asinsvadi. Tajā nav ne izvadkanālu, ne dobumu, pa kuriem kaut kas izplūstu uz āru. Eksokrīnam dziedzerim turpretī ir skaidri redzami galotnes veidojumi un kanālu sistēma, kas tos savieno ar virsmu.

Ir arī jaukti dziedzeri, kuri dara abus darbus vienlaikus. Labākais piemērs ir aizkuņģa dziedzeris: tā lielākā daļa ražo gremošanas sulu, ko pa kanālu izvada divpadsmitpirkstu zarnā, bet starp šiem audiem izkaisītas šūnu saliņas, kas insulīnu un glikagonu izdala tieši asinīs. Līdzīgi rīkojas sēklinieki, kas ražo gan spermatozoīdus, ko izvada pa kanālu, gan testosteronu, ko izdala asinīs.

Hipofīze (hypophysis) atrodas galvaskausa pamatnē, turku seglu iedobē, un ir savienota ar hipotalāmu. To bieži sauc par galveno dziedzeri, jo tā vada vairākus citus. Blakus tai, smadzeņu dziļumā, atrodas epifīze (glandula pinealis), kas ražo melatonīnu un piedalās diennakts ritma uzturēšanā.

Kaklā, balsenes priekšā, atrodas vairogdziedzeris (glandula thyroidea), kas ražo vairogdziedzera hormonus un kalcitonīnu. Tā aizmugurē guļ četri sīki epitēlijķermenīši (glandulae parathyroideae), kas regulē kalcija līmeni asinīs. Krūšu kurvja augšdaļā, aiz krūšu kaula, atrodas aizkrūts dziedzeris, kas svarīgs imūnsistēmas nobriešanai bērnībā.

Vēdera dobumā virs abām nierēm atrodas virsnieres (glandulae suprarenales), kuru garoza ražo kortizolu, aldosteronu un dzimumhormonu priekštečus, bet serde adrenalīnu un noradrenalīnu. Zemāk, iegurnī vai sēkliniekmaisiņā, atrodas dzimumdziedzeri.

• Hipofīze: augšanas hormons, vairogdziedzeri, virsnieres un dzimumdziedzerus vadošie hormoni
• Epifīze: melatonīns un diennakts ritms
• Vairogdziedzeris: vielmaiņas ātrums, augšana, nervu sistēmas nobriešana
• Epitēlijķermenīši: kalcija un fosfora līdzsvars
• Virsnieres: stresa atbilde, sāls un ūdens līdzsvars, asinsspiediens
• Aizkuņģa dziedzera saliņas: cukura līmeņa regulēšana
• Olnīcas un sēklinieki: dzimumhormoni un vairošanās

Hormona ceļš sākas dziedzera šūnā, kur tas tiek sintezēts un bieži uzglabāts pūslīšos. Pēc signāla saņemšanas pūslīši saplūst ar šūnas membrānu un izlej saturu starpšūnu telpā. No turienes molekulas iekļūst tuvējos kapilāros, kuriem endokrīnajos dziedzeros bieži ir sietveida siena ar atverēm, kas atvieglo šo pāreju.

Asinīs daudzi hormoni ceļo nevis brīvi, bet piesaistīti nesējolbaltumvielām. Tas ir svarīgi diviem mērķiem: tā tiek pagarināts hormona darbības laiks un tiek izveidota rezerve. Aktīva ir tikai brīvā daļa, un tieši tāpēc laboratorijā bieži nosaka nevis kopējo, bet brīvo hormona līmeni.

Mērķa šūnā hormons saistās ar receptoru. Olbaltumvielas tipa hormoni saistās ar receptoru uz šūnas virsmas un iedarbina signālu ķēdi iekšpusē. Steroīdie un vairogdziedzera hormoni turpretī iekļūst šūnā un iedarbojas tieši uz gēnu nolasīšanu, tāpēc to iedarbība sākas lēnāk, bet turas ilgāk. Šī atšķirība izskaidro, kāpēc adrenalīns darbojas dažās sekundēs, bet vairogdziedzera hormonu efekts izpaužas nedēļās.

1. Hipotalāms nosūta signālu hipofīzei
2. Hipofīze izdala vadošo hormonu asinīs
3. Mērķa dziedzeris to uztver un sāk ražot savu hormonu
4. Hormons ar asinīm sasniedz visu ķermeni
5. Šūnas ar attiecīgo receptoru reaģē
6. Hormona līmeņa pieaugums atgriezeniski nomāc hipotalāmu un hipofīzi

Endokrīnie dziedzeri nav vienlīdz aktīvi visu mūžu. Augļa un jaundzimušā periodā izšķiroša ir vairogdziedzera darbība, jo bez tās nenobriest nervu sistēma. Tieši tāpēc jaundzimušajiem veic skrīningu uz iedzimtu vairogdziedzera nepietiekamību, un tā ir viena no retajām situācijām medicīnā, kur savlaicīga ārstēšana pilnībā novērš smagu attīstības traucējumu.

Bērnībā galvenais ir augšanas hormons, bet pubertātē hipotalāma un hipofīzes ass pamostas un iedarbina dzimumdziedzerus. Aizkrūts dziedzeris darbojas pretēji: tas ir vislielākais bērnībā un pēc pubertātes pakāpeniski aizvietojas ar taukaudiem.

Pieaugušā vecumā izmaiņas ir lēnākas. Sievietēm menopauze ir strauja olnīcu hormonu ražošanas izbeigšanās, savukārt vīriešiem testosterona līmenis samazinās pakāpeniski un ļoti individuāli. Ar gadiem pieaug arī mezglu biežums vairogdziedzerī un virsnierēs, un daudzi no tiem tiek atklāti nejauši, veicot izmeklējumu cita iemesla dēļ.

Gandrīz visas endokrīnās slimības var iedalīt trijās grupās: pārāk daudz hormona, pārāk maz hormona vai dziedzera apjoma palielināšanās bez hormonu izmaiņām. Katrai grupai ir raksturīgs simptomu kopums, kas atspoguļo attiecīgā hormona normālo darbu, tikai pārspīlētu vai iztrūkstošu.

Vairogdziedzera pastiprināta darbība izpaužas ar svara zudumu, sirdsklauvēm, trīci, karstuma nepanesību un nemieru, bet nepietiekama darbība ar nogurumu, svara pieaugumu, aizcietējumiem, sausu ādu un salšanu. Virsnieru nepietiekamība izraisa vājumu, zemu asinsspiedienu, sāls kāri un ādas tumšāku nokrāsu, savukārt kortizola pārpalikums izraisa apaļu seju, ķermeņa vidusdaļas aptaukošanos, plānu ādu un augstu asinsspiedienu.

Cukura diabēts ir visbiežākā endokrīnā slimība, un tā pamatā ir vai nu insulīna trūkums, vai audu nejutība pret to. Epitēlijķermenīšu pastiprināta darbība izraisa paaugstinātu kalcija līmeni ar nierakmeņiem, kaulu sāpēm un nogurumu.

Pie ārsta jādodas, ja bez skaidra iemesla mainās svars, parādās pastāvīgs nogurums, spēcīgas slāpes un bieža urinēšana, sirdsklauves vai sievietei izzūd menstruācijas. Steidzami jāvēršas, ja pievienojas apjukums, spēcīgs vājums ar vemšanu un zemu asinsspiedienu, jo tas var liecināt par akūtu virsnieru nepietiekamību.

Endokrinoloģijā izmeklēšanas pamatā ir asins analīzes, nevis attēldiagnostika. Tipiski nosaka vienlaikus gan mērķa dziedzera hormonu, gan hipofīzes vadošo hormonu, jo tikai to savstarpējā attiecība parāda, kurā ķēdes vietā ir problēma. Ja, piemēram, vairogdziedzera hormons ir zems un hipofīzes vadošais hormons augsts, problēma ir pašā vairogdziedzerī.

Daudzi hormoni izdalās viļņveidīgi vai pēc diennakts ritma, tāpēc vienreizējs mērījums bieži neko nenozīmē. Tādos gadījumos lieto stimulācijas vai nomākšanas testus: dziedzerim mākslīgi liek strādāt vai to mēģina apturēt un vēro atbildi. Tieši tāpēc endokrinoloģiskā diagnostika bieži prasa vairākas vizītes.

Attēldiagnostika nāk otrajā vietā. Vairogdziedzeri izmeklē ar ultrasonogrāfiju, hipofīzi ar galvas magnētisko rezonansi, virsnieres ar datortomogrāfiju. Svarīgi saprast, ka attēlā redzams mezgls pats par sevi vēl nenozīmē slimību, jo nejauši atrasti mezgli ir bieži.

Pirmais pārpratums ir domāt, ka limfmezgli, mandeles vai piena dziedzeri arī ir endokrīni. Limfmezgli nav dziedzeri vispār, bet gan imūnsistēmas filtrēšanas stacijas, un vārds „dziedzeris" sarunvalodā tiem piesaistījies maldīgi. Piena dziedzeris ir tipisks kanālu dziedzeris, lai gan tā darbību vada hormoni.

Otrs pārpratums skar aizkrūts dziedzeri, kuru bieži pieskaita tikai imūnsistēmai. Patiesībā tas ir abējāds: tajā nobriest T limfocīti, bet tas izdala arī vielas, kas šo nobriešanu regulē.

Trešais pārpratums ir jaukt endokrīno un paraendokrīno darbību. Daudzi orgāni, kurus par dziedzeriem nesauc, izdala hormonus: nieres izdala eritropoetīnu, sirds priekškambari izdala nātrija izvadīšanu veicinošu peptīdu, taukaudi izdala leptīnu, bet kuņģa un zarnu gļotāda vairākus gremošanu regulējošus hormonus. Tāpēc mūsdienu skatījumā endokrīnā sistēma ir daudz plašāka par klasisko dziedzeru sarakstu.

Hipofīze faktiski ir divi pilnīgi dažādi orgāni, kas saauguši kopā. Priekšējā daļa attīstās no mutes dobuma jumta izauguma un ir īsts dziedzeris, kas pats ražo hormonus. Aizmugurējā daļa turpretī ir smadzeņu izaugums, un tā neko neražo: tā tikai uzglabā un izdala hormonus, kas ražoti hipotalāma nervu šūnās un pa to izaugumiem nogādāti lejup. Tāpēc aizmugurējā hipofīze nav dziedzeris parastajā nozīmē, bet gan nervu audu gals, kas izdala vielu asinīs.

Otra maz uzsvērta lieta ir asinsapgādes īpatnība starp hipotalāmu un hipofīzi. Tur pastāv atsevišķa mazu asinsvadu sistēma, kurā asinis divreiz iziet cauri kapilāriem, pirmoreiz hipotalāmā un otrreiz hipofīzē. Tas nozīmē, ka hipotalāma signālvielas nonāk hipofīzē ļoti koncentrētas, neizšķīdušas visā ķermeņa asins tilpumā. Šī neliela konstrukcija ir iemesls, kāpēc niecīgs hipotalāma šūnu daudzums spēj vadīt visu organisma hormonālo sistēmu, un tāpēc arī traumas vai audzēji šajā apvidū ietekmē vienlaikus daudzas šķietami nesaistītas funkcijas.