Trīszaru nerva ganglijs (Gassera ganglijs)

Ganglijs ir aptuveni pusmēness formā izvietota šūnu ķermeņu masa, kuras izliektā mala vērsta uz priekšu un uz āru. No tās izplūst trīs zari, kas galvaskausa pamatni pamet pa trim dažādām atverēm, un katram zaram ir savs skaidri norobežots ādas apgabals.

Zaru robežas uz sejas ir pārsteidzoši asas. Acs zara apgabals beidzas apmēram pie augšējā plakstiņa un pieres augšējās robežas, augšžokļa zars apņem vaigu un augšlūpu, bet apakšžokļa zars aptver apakšlūpu, zodu un ausi no priekšas. Ausis un galvaskausa aizmugure jau pieder citiem nerviem, tāpēc nejutīgums pakauša rajonā ar trīszaru nervu nav saistīts.

Ganglijā atrodas pseidounipolāri jutīgie neironi. Katram no tiem ir viens izaugums, kas tūlīt sadalās divos: viens zars dodas uz perifēriju, otrs uz smadzeņu tiltu. Šūnu ķermenis pats signālu nepārstrādā un neveido sinapses, tas uztur šķiedru dzīvotspēju un ražo olbaltumvielas, kas nepieciešamas signāla vadīšanai.

Smadzeņu stumbrā šķiedras sadalās pēc jutības veida, un tieši šis sadalījums izskaidro, kāpēc dažos gadījumos zūd sāpju sajūta, bet saglabājas pieskāriens.

Šis sadalījums arī paskaidro, kāpēc sāpju jutības zudums sejā var nākt kopā ar sāpju zudumu kaklā un plecā: mugurkaula kodols stiepjas līdz kakla daļas segmentiem.

• Galvenais jutīgais kodols pieņem pieskāriena un spiediena signālus.
• Mugurkaula kodols, kas nolaižas lejup līdz kakla muguras smadzenēm, pieņem sāpju un temperatūras signālus.
• Vidussmadzeņu kodols saņem informāciju par košļājamo muskuļu stiepumu un par spiedienu uz zobiem.
• Kustību kodols nav jutīgs vispār; tas sūta signālus uz košļājamiem muskuļiem pa apakšžokļa nervu.

Parasti visu jutīgo neironu šūnu ķermeņi atrodas ganglijos ārpus centrālās nervu sistēmas. Trīszaru nervam ir viens skaidrs izņēmums: to neironu šūnu ķermeņi, kas nes informāciju par košļājamo muskuļu stiepumu un par zoba saknes apvalka spiedienu, atrodas nevis ganglijā, bet gan pašā smadzeņu stumbrā, vidussmadzeņu kodolā. Tas ir vienīgais zināmais gadījums, kad primārā jutīgā neirona šūnas ķermenis ir palicis centrālajā nervu sistēmā.

Praktiskā nozīme ir tieša. Procedūras, kas iznīcina daļu ganglija šūnu, lai apturētu nepanesamas sejas sāpes, neatņem cilvēkam spēju kontrolēt košļāšanas spēku, jo šī kontrole nemaz neiet caur gangliju. Tāpat kļūst saprotams, kāpēc apakšžokļa refleksu, ko ārsts pārbauda, viegli uzsitot pa zodu, var saglabāties arī tad, kad sejas ādas jutība jau ir izzudusi.

Pēc pirmās saskarsmes ar herpes simplex vīrusu tas pa nervu šķiedrām nonāk trīszaru nerva ganglijā un tur paliek latentā stāvoklī visu mūžu. Imunitātes pavājināšanās, drudža, stipras saules, stresa vai traumas ietekmē vīruss atkal sāk vairoties un pa to pašu ceļu nokļūst atpakaļ uz ādu, radot pazīstamos lūpu izsitumus. Tāpēc atkārtotie izsitumi parasti parādās apmēram tajā pašā vietā: tie seko konkrētajai nervu šķiedrai.

Tādā pašā veidā ganglijā slēpjas vējbaku vīruss. Kad tas aktivizējas, attīstās jostas roze, un, ja skarts ir acs zars, izsitumi parādās uz pieres un deguna muguras, bieži kopā ar acs iesaisti. Tas ir stāvoklis, kad ārsta palīdzība nepieciešama nekavējoties, jo bez ārstēšanas var ciest redze.

Ganglija iesaiste izskaidro arī to, kāpēc izsitumi jostas rozes gadījumā nekad nešķērso sejas viduslīniju un stingri ievēro viena zara robežas. Šī pazīme ārstam bieži ir noderīgāka par jebkuru analīzi.

Lielākā daļa sūdzību, kas saistītas ar šo rajonu, iedalās divās grupās: sāpes, kur jutība saglabājas, un jutības zudums, kur sāpju nav. Abas prasa atšķirīgu pieeju.

Izteikts sejas nejutīgums bez sāpēm nekad nav nekaitīga parādība un vienmēr prasa izmeklēšanu, jo tas var būt pirmā pazīme audzējam galvaskausa pamatnē.

• Trīszaru neiralģija: īsi, ļoti asi sāpju uzliesmojumi, ko izraisa pieskāriens, skūšanās, vēja pūsma vai ēšana; visbiežāk skar otro un trešo zaru.
• Jostas roze acs zara apvalkā: sāpes un pūslīši uz pieres, bieži ar acs iekaisumu.
• Trīszaru nerva švannoma un Mekela alas meningeoma: lēni pieaugošs sejas nejutīgums, dažkārt košļājamo muskuļu novājēšana.
• Alas deguna sinusa tromboze un iekaisumi: sejas nejutīgums kopā ar acu kustību traucējumiem un acs izspiedumu.
• Nejutīga zoda sindroms: apakšlūpas un zoda nejutīgums, kas var būt pirmā audzēja pazīme un prasa steidzamu izmeklēšanu.

Neirologs vispirms pārbauda jutību visos trīs zaros atsevišķi, salīdzinot abas sejas puses, tad acs raga refleksu, košļājamo muskuļu spēku un apakšžokļa kustību simetriju. Ja jutība ir zudusi pa visiem trim zariem vienlaikus, bojājums, visticamāk, ir ganglijā vai tā tuvumā; ja skarts tikai viens zars, cēlonis biežāk atrodams tālāk perifērijā.

Galvenais attēldiagnostikas izmeklējums ir magnētiskās rezonanses izmeklējums ar plānām sekcijām caur galvaskausa pamatni un īpašām sekvencēm, kas parāda nervu uz cerebrospinālā šķidruma fona. Šajos attēlos var redzēt gan audzējus Mekela alā, gan asinsvadu, kas piespiežas nerva saknei pie smadzeņu tilta. Datortomogrāfija labāk parāda pašas kaula atveres, tāpēc to izmanto, kad jāvērtē kaula bojājums vai jāplāno punkcija caur ovālo atveri.

Ar sejas sāpēm un jutības traucējumiem nodarbojas neirologs; ja apsver operatīvu ārstēšanu, iesaistās neiroķirurgs. Acs zara jostas rozes gadījumā nepieciešams oftalmologs, bet zobu izcelsmes sāpju izslēgšanā palīdz zobārsts un sejas žokļu ķirurgs.

Sejas sāpes ir viena no jomām, kur kļūdainu diagnožu ir visvairāk. Nereti pacientam izrauj vairākus veselus zobus, pirms tiek atpazīta neiralģija, tāpēc sāpju raksturs un ilgums ir jāizvērtē ļoti rūpīgi.

Noteicošie jautājumi ir trīs: cik ilgi turpinās viena sāpju lēkme, kas to izraisa un vai starp lēkmēm ir pilnīgs miers.

Trīszaru neiralģiju vispirms ārstē ar medikamentiem, kas stabilizē nervu šūnu membrānu; parastie pretsāpju līdzekļi šajā gadījumā parasti nepalīdz. Ja zāles nedarbojas vai tās nav panesamas, apsver procedūras.

Daļa procedūru vēršas tieši pret gangliju: caur ovālo atveri tajā ievada adatu un bojā sāpju šķiedras ar karstumu, ar glicerīnu vai ar balona radītu spiedienu. Šo metožu mērķis ir samazināt sāpju vadīšanu, saglabājot pēc iespējas vairāk pieskāriena jutības. Citas metodes vēršas pret nerva sakni pie smadzeņu tilta, atdalot no tās asinsvadu, vai izmanto stereotaktisku starojumu.

Katrai pieejai ir savas priekšrocības un riski, tostarp sejas nejutīgums un acs raga jutības zudums, kas apdraud aci. Izvēli veic neiroķirurgs kopā ar pacientu, un tā ir atkarīga no vecuma, vispārējā veselības stāvokļa un no tā, vai magnētiskajā rezonansē ir redzams asinsvada spiediens uz nervu. Šis raksts ir vispārīgs skaidrojums un neaizstāj ārsta konsultāciju.