Trīszaru nerva kodoli smadzeņu stumbrā

Anatomiski runa ir par vienu izstieptu kompleksu, kurā izšķir četras daļas ar atšķirīgu uzdevumu. Trīs no tām ir jutīgas, viena vada kustību.

Kad jutīgā sakne ienāk tiltā, šķiedras sadalās. Biezās, ātri vadošās šķiedras, kas nes smalko tausti un spiedienu, pārslēdzas galvenajā kodolā turpat tiltā. Tievās šķiedras, kas nes sāpes un temperatūru, vispirms nolaižas lejup, veidojot lejupejošo ceļu, un tikai tad pārslēdzas lejupejošā kodola šūnās.

Šis šķirojums nozīmē, ka viens un tas pats bojājums var iznīcināt sāpju sajūtu sejā un pilnībā saudzēt pieskāriena sajūtu. Klasisks piemērs ir iegareno smadzeņu sānu daļas infarkts, kurā zūd sāpju un temperatūras sajūta vienā sejas pusē un pretējā ķermeņa pusē, bet tausts saglabājas.

Lejupejošajā kodolā izšķir trīs daļas. Augšējā vairāk saistīta ar mutes dobuma un zobu sāpēm, vidējā ar refleksiem, bet apakšējā, kas jau pāriet kakla segmentos, ir galvenā sāpju apstrādes vieta un pēc uzbūves atgādina muguras smadzeņu mugurējo ragu.

Lejupejošajā kodolā seja nav attēlota pa nerva zariem, kā varētu gaidīt, bet gan koncentriskās joslās ap muti un degunu. Mutes un deguna apkārtne pārstāvēta kodola augšdaļā, bet sejas malas, pieres un auss apvidus tā apakšdaļā.

• Bojājums kodola apakšējā daļā atņem sajūtu sejas ārējās joslās, saudzējot muti un degunu.
• Bojājums kodola augšdaļā dara pretējo: nejutīga kļūst tieši mutes apkārtne.
• Šāds jutības zuduma raksts nekad neatbilst viena nerva zara robežām.
• Tieši pēc šīs pazīmes neirologs atšķir kodola bojājumu no paša nerva bojājuma.

No visiem jutīgajiem kodoliem otrās kārtas neironu aksoni šķērso viduslīniju un dodas augšup, veidojot trīszaru cilpu. Tie beidzas talāma mugurējā sānu kodola iekšējā daļā, no kurienes trešās kārtas neironi projicējas uz pieres un pakauša daivu robežā esošās pēccentrālās vijas apakšējo trešdaļu.

1. Sejas receptors uztver pieskārienu, aukstumu vai sāpes.
2. Impulss pa nerva zaru sasniedz trīszaru mezglu un ieiet tiltā.
3. Signāls pārslēdzas attiecīgajā kodolā atkarībā no sajūtas veida.
4. Aksoni šķērso viduslīniju un pa trīszaru cilpu paceļas līdz talāmam.
5. Talāms nosūta signālu uz garozas jutīgo zonu, kur sajūta tiek apzināta.

Kodoli ir savienoti ar citiem stumbra kodoliem, tāpēc daudzas aizsargreakcijas notiek bez garozas līdzdalības. Radzenes reflekss ir visnoturīgākais no tiem: pieskāriens radzenei pa acs zaru sasniedz lejupejošo kodolu, no turienes signāls nonāk abpusējos sejas nerva kodolos, un aizveras abas acis. Ja pieskaroties vienai acij nemirkšķina neviena, jāmeklē trīszaru nerva puses bojājums, bet ja neaizveras tikai viena acs, cēlonis drīzāk ir sejas nervs.

Apakšžokļa reflekss izmanto vidussmadzeņu kodolu un kustību kodolu, un tā pastiprināšanās norāda uz bojājumu virs tilta līmeņa. No šiem pašiem savienojumiem rodas arī šķaudīšanas reflekss un asarošana, kad acī iekļuvis svešķermenis.

Kodolu sistēma veidojas agri: jau auglim sejas jutība parādās pirms taustes ķermeņa apakšdaļā, jo sūkšanas reflekss ir dzīvībai nepieciešams tūlīt pēc piedzimšanas. Jaundzimušajam pieskāriens mutes kaktiņam izraisa meklēšanas reakciju, kas balstās tieši uz šo kodolu savienojumiem ar stumbra kustību centriem.

Ar gadiem mielīna apvalks nervu saknēs kļūst plānāks, un pieaug varbūtība, ka asinsvada cilpa smadzeņu stumbra tuvumā pastāvīgi spiež uz nerva sakni. Tādēļ trīszaru neiralģija daudz biežāk sākas vecākā gadagājumā. Ja šādas sāpes rodas jaunam cilvēkam, ārsts parasti aktīvāk meklē citu cēloni, piemēram, demielinizējošu slimību.

Trīszaru neiralģija ir visspilgtākais traucējums: īsi, ārkārtīgi asi sāpju uzliesmojumi vienā sejas pusē, ko izraisa sīkas darbības, piemēram, zobu tīrīšana, vēja pūsma, ēšana vai sejas noskūšana. Starp lēkmēm cilvēks var justies pilnīgi vesels. Sāpju mehānisma pamatā parasti ir kairināta nerva sakne un pārlieku ierosināmi kodola neironi.

Iegareno smadzeņu sānu daļas asinsrites traucējums rada krusteniskus jutības traucējumus, reiboni, rīšanas grūtības un aizsmakumu. Multiplā skleroze var skart pašu kodolu apvidu un izpausties ar sejas nejutīgumu abās pusēs. Jostas roze acs zara apvidū rada sāpes un izsitumus, un tā apdraud aci.

Šos stāvokļus izmeklē un ārstē neirologs, nepieciešamības gadījumā iesaistot neiroķirurgu, bet acs zara iesaistīšanās gadījumā arī oftalmologu. Nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības, ja sejas nejutīgums parādās pēkšņi, ja tam pievienojas dubultošanās, runas vai rīšanas traucējumi, vājums rokā vai kājā, vai ja sāpes pavada izsitumi ap aci.

Pārbaude sākas pie gultas: ārsts salīdzina pieskāriena, adatas un aukstuma sajūtu visos trīs zaros abās pusēs, pārbauda radzenes refleksu, lūdz sakost zobus un novērtē košļājamo muskuļu spēku un apakšžokļa novirzi. Magnētiskā rezonanse ir galvenā attēldiagnostikas metode, jo parāda gan stumbra perēkļus, gan asinsvadu saskari ar nerva sakni. Papildus var izmantot mirkšķināšanas refleksa pierakstu un citus elektrofizioloģiskus izmeklējumus.

• Zobu sāpes: nepāriet no zobārstniecības manipulācijām un parasti ir pastāvīgas, nevis zibenīgas.
• Temporomandibulārās locītavas disfunkcija: sāpes pastiprinās, kustinot žokli, un pavada krakšķēšana.
• Klastera galvassāpes: ilgst desmitiem minūšu, pavada acs asarošana, apsārtums un deguna nosprostojums.
• Migrēna: pulsējošas, ilgstošas, ar gaismas un skaņas nepanesību.
• Pastāvīgas idiopātiskas sejas sāpes: nepārtrauktas, neasas, bez skaidras izraisošās zonas.

Lejupejošā kodola apakšējā daļa un kakla pirmo segmentu mugurējais rags fiziski saplūst vienā apgabalā, ko sauc par trīszaru un kakla kompleksu. Vieni un tie paši otrās kārtas neironi tur saņem signālus gan no sejas un galvas smadzeņu apvalkiem, gan no augšējo kakla skriemeļu locītavām un muskuļiem.

Tieši tāpēc kakla saspringums var izpausties kā sāpes deniņos un aiz acs, bet galvassāpju lēkme var sākties ar smeldzi skaustā. Tā pati konverģence izskaidro, kāpēc sejas jutības izmeklēšanā ārsts pārbauda arī kakla kustīgumu un kāpēc aukstuma uzņemšana mutē spēj izraisīt sāpes pierē. Ar anatomijas shēmu vien šo saikni saskatīt nevar, bet praksē tā maina diagnostikas gaitu.