Tunica albuginea: baltais šķiedrainais apvalks

Dzimumlocekli veido divi alu ķermeņi (corpora cavernosa) augšpusē un viens sūkļveida ķermenis (corpus spongiosum) apakšpusē, kurā iet urīnizvadkanāls. Katru alu ķermeni ieskauj tunica albuginea, un starp abiem ķermeņiem tā veido starpsienu, kas vietām ir caurumaina, tāpēc abu ķermeņu asinsrite ir savstarpēji saistīta.

Apvalks alu ķermeņos ir divslāņains. Iekšējais slānis satur apļveida šķiedras, kas ieskauj alu audus un iesniedzas arī starpsienā; ārējais slānis satur gareniskas šķiedras, kas stiepjas gar orgāna asi. Šāda divvirzienu uzbūve dod izturību gan pret izplešanos, gan pret liekšanu.

Sūkļveida ķermeņa apvalks ir ievērojami plānāks un elastīgāks. Tas ir būtiski, jo urīnizvadkanālam arī erekcijas laikā jāpaliek caurejamam; ja šo ķermeni apņemtu tikpat stingrs apvalks, ejakulācija un urinēšana būtu apgrūtināta.

Apvalka biezums alu ķermeņos nav vienāds visā apkārtmērā: apakšpusē un sānos uz leju tas ir plānāks nekā augšpusē. Tieši šajās plānākajās vietās visbiežāk notiek plīsums, kad orgāns tiek saliekts erekcijas stāvoklī.

Erekcija ir hidrauliska parādība, kurā izšķiroša nozīme ir nevis asiņu ieplūdei kā tādai, bet to noturēšanai. Šo noturēšanu veic tieši tunica albuginea.

1. Dzimumtieksmes signāls izraisa slāpekļa oksīda izdalīšanos alu ķermeņu asinsvados.
2. Artēriju un alu audu gludā muskulatūra atslābst, un asinis strauji ieplūst alu telpās.
3. Alu telpas piepildās un izplešas, spiežot uz apvalka iekšējo virsmu.
4. Vēnas, kas iet tieši zem apvalka, tiek saspiestas starp izplesto audu un blīvo apvalku.
5. Aizplūde apstājas, spiediens alu ķermeņos strauji pieaug, un orgāns kļūst stings.
6. Kad gludā muskulatūra atkal saraujas, ieplūde samazinās, vēnas atveras un asinis aizplūst.

Sēklinieku ieskauj tunica albuginea kā blīvs balts apvalks, kas tam piešķir raksturīgo izskatu un elastīgo cietumu. Aizmugurē tas ievērojami sabiezē un veido sēklinieka viduskēnu (mediastinum testis), no kura dziedzera iekšpusē izstarojas plānas starpsienas.

Šīs starpsienas sadala sēklinieku daivās, un katrā daivā atrodas vairāki vītņotie sēklas kanāliņi. Tātad apvalks šeit nav tikai ārējais slānis, bet arī orgāna iekšējais karkass, kas nodrošina, ka kanāliņi nesajūk un asinsvadi ar izvadkanāliem nonāk pareizā vietā.

Olnīcā tunica albuginea ir plāns šķiedraudu slānis tieši zem virsmas epitēlija un virs garozas, kurā atrodas folikuli. Ar gadiem tas kļūst blīvāks. Šo slāni folikuls ovulācijas laikā pārrauj, un dzīšanas process šajā vietā atstāj rētas, kas veido olnīcas virsmas raksturīgo izskatu pēc daudziem reproduktīvajiem gadiem.

Viena nosaukuma lietošana vairākos orgānos ir ērta, bet var maldināt, jo funkcija katrā vietā ir atšķirīga. Šis salīdzinājums palīdz saprast, kad par kuru apvalku ir runa.

Peironī slimība ir stāvoklis, kurā dzimumlocekļa apvalkā veidojas rētaudu plāksne. Šī vieta zaudē elastību, tāpēc erekcijas laikā orgāns tajā pusē izstiepjas mazāk, un rodas izliekums. Tipiski pievienojas sāpes, sākotnēji izteiktākas, kā arī taustāms sabiezējums.

Slimībai parasti ir divas fāzes. Aktīvajā fāzē sāpes un izliekums mainās, plāksne vēl veidojas. Stabilajā fāzē izmaiņas vairs nemainās, un tikai tad parasti apsver ķirurģisku risinājumu. Šis dalījums ir svarīgs, jo ārstēšanas izvēle abās fāzēs atšķiras.

Cēlonis pilnībā nav skaidrs, bet visbiežāk minētā skaidrojuma pamatā ir atkārtotas mikrotraumas apvalkā ar sekojošu nepilnvērtīgu dzīšanu. Daļai pacientu vienlaikus konstatē līdzīgas saistaudu izmaiņas citur, piemēram, plaukstā.

Šis stāvoklis ir urologa kompetencē. Pie ārsta jādodas, ja parādās dzimumlocekļa izliekums, sāpes erekcijas laikā vai taustāms sabiezējums; savlaicīga vēršanās dod vairāk ārstēšanas iespēju.

Neskatoties uz nosaukumu, dzimumlocekļa lūzums ir nevis kaula, bet tunica albuginea plīsums. Tas notiek, kad orgāns erekcijas stāvoklī tiek strauji saliekts, visbiežāk dzimumakta laikā. Apvalks erekcijas laikā ir maksimāli izstiepts un tāpēc daudz plānāks un ievainojamāks nekā mierā.

Tipiskā aina ir raksturīga: dzirdama vai sajūtama sprakšķoša skaņa, tūlītējas sāpes, tūlītēja erekcijas izzušana, strauji augošs pietūkums un zilums. Ja vienlaikus bojāts urīnizvadkanāls, var parādīties asinis urīnizvadkanāla atverē vai apgrūtināta urinēšana.

Šis ir neatliekams uroloģisks stāvoklis. Savlaicīga ķirurģiska ārstēšana būtiski samazina vēlāko izliekuma un erekcijas traucējumu risku, tāpēc kaunēšanās un vēršanās atlikšana ir galvenais iemesls sliktākam iznākumam.

Sēklinieka apvalka plīsums notiek smagas tiešas traumas gadījumā un arī prasa steidzamu izvērtēšanu, jo laikus veikta operācija ļauj biežāk sēklinieku saglabāt.

• Sprakšķoša skaņa traumas brīdī un tūlītēja erekcijas izzušana.
• Strauji pieaugošs pietūkums un plašs zilums.
• Asinis urīnizvadkanāla atverē vai apgrūtināta urinēšana.
• Izteiktas sāpes un orgāna novirze uz vienu pusi.
• Jebkura no šīm pazīmēm prasa nekavējošu vēršanos neatliekamās palīdzības iestādē.

Pamats ir uroloģiska apskate un palpācija, kurā nosaka plāksnes esamību, izmēru un atrašanās vietu vai plīsuma vietu. Peironī slimības gadījumā izliekumu dokumentē, novērtējot orgānu erekcijas stāvoklī, ko var panākt medikamentozi kabineta apstākļos vai izmantojot pacienta paša fotoattēlus.

Attēldiagnostikā galvenā metode ir ultrasonogrāfija, kas labi parāda apvalku, plāksnes ar pārkaļķošanos un asinsplūsmu alu ķermeņos. Doplera izmeklēšana kombinācijā ar medikamentu ļauj novērtēt, vai erekcijas traucējumi ir asinsvadu izcelsmes.

Magnētisko rezonansi izmanto retāk, galvenokārt tad, kad plānojama operācija vai ultrasonogrāfijas atradums ir neskaidrs. Ja ir aizdomas par urīnizvadkanāla bojājumu, veic tā izmeklēšanu.

Sēklinieku traumas gadījumā ultrasonogrāfija ir pirmā izvēle, jo tā parāda apvalka nepārtrauktību, dziedzera struktūru un asinsriti.

Biežākā sajaukšana ir starp tunica albuginea un tunica vaginalis. Pēdējā ir vēderplēves atvasināts divlapu apvalks ap sēklinieku ar nelielu šķidruma daudzumu starp lapām. Tieši tunica vaginalis lapu starpā uzkrājas šķidrums hidroceles gadījumā; tunica albuginea ar to nav saistīta. Šī atšķirība nav akadēmiska: tā nosaka pilnīgi citu diagnozi un ārstēšanu.

Otra sajaukšana ir starp Peironī slimības izliekumu un iedzimtu dzimumlocekļa izliekumu. Iedzimtais pastāv kopš pusaudža vecuma, nav saistīts ar sāpēm un plāksni, un rodas nevienmērīga apvalka auguma dēļ. Peironī slimība parādās vēlāk, ar sāpēm un taustāmu sabiezējumu.

Mazāk zināms fakts ir tas, ka apvalka šķiedras nav statiskas. Atšķirībā no daudziem citiem blīvajiem saistaudiem tajās ir arī elastīgās šķiedras un gludo muskuļšūnu elementi, un apvalks erekcijas laikā izstiepjas ievērojami. Tieši šī izstiepšanās padara to plānāku un ievainojamāku tieši tajā brīdī, kad slodze ir vislielākā.

Vēl viens praktisks novērojums: tieši tāpēc, ka apvalks apakšējā daļā ir plānāks, un tāpēc, ka izliekumi Peironī slimībā biežāk vērsti uz augšu, abas parādības ir saistītas ar vienu un to pašu mehānisko nevienmērību. Apvalka biezuma karte tātad izskaidro gan to, kur orgāns plīst, gan to, kurā virzienā tas liecas.