Kas ir tuklā šūna?

Mikroskopā tuklā šūna ir apaļa vai ovāla, ar apaļu kodolu un ļoti blīvi piepildītu citoplazmu. Ar īpašām krāsvielām, piemēram, toluidīna zilo, granulas iekrāsojas savādākā tonī nekā pārējā šūna, un šo parādību sauc par metahromāziju. Imūnhistoķīmijā šūnas atpazīst pēc virsmas marķiera CD117 un pēc triptāzes.

Granulās uzkrātas gatavās vielas, bet pēc aktivācijas šūna sāk ražot arī pilnīgi jaunus mediatorus no membrānas taukskābēm un izdala signālvielas, kas pievelk citas iekaisuma šūnas. Tādēļ alerģiskajai reakcijai ir divi viļņi: tūlītējs un vēlīns, kas var parādīties stundas pēc saskares.

Izšķir divus galvenos tuklo šūnu apakštipus. Saistaudu tips, kas dominē ādā, satur gan triptāzi, gan himāzi; gļotādas tips, kas dominē zarnu un elpceļu gļotādā, satur galvenokārt triptāzi un ir atkarīgs no T limfocītu signāliem.

Klasiskais ceļš ir atkarīgs no E klases imūnglobulīna. Pirmajā saskarē ar alergēnu organisms saražo pret to vērstu IgE, kas piestiprinās pie tuklās šūnas virsmas receptoriem. Šūna tādējādi tiek sagatavota, bet nekas vēl nenotiek. Nākamajā saskarē alergēns savieno divus blakus esošus IgE, receptori sasaistās, un šūnas iekšienē sākas signālu kaskāde, kas izraisa granulu saplūšanu ar membrānu un satura izmešanu.

Tomēr IgE nav vienīgais mehānisms. Tuklo šūnu var aktivēt arī komplementa sistēmas fragmenti, atsevišķi neiropeptīdi, fiziski kairinātāji, kā arī tiešs receptoru kairinājums no dažām zālēm. Tieši tāpēc reakcija dažkārt rodas pirmajā saskarē, kad iepriekšēja sensibilizācija nav bijusi iespējama.

Praktiskā secība ir vienkārša, bet katrs posms ir vieta, kur ārstēšana var iejaukties.

1. Sensibilizācija: organisms saražo IgE pret konkrētu vielu.
2. Sagatavošana: IgE piestiprinās pie tuklās šūnas virsmas receptoriem.
3. Aktivācija: alergēns savieno blakus esošos IgE un receptori sasaistās.
4. Degranulācija: sekundēs izdalās histamīns, triptāze un heparīns.
5. Jaunu mediatoru sintēze: veidojas prostaglandīni un leikotriēni.
6. Vēlīnā fāze: izdalītās signālvielas pievelk eozinofilus un citas šūnas, un iekaisums turpinās.

Histamīns paplašina sīkos asinsvadus un palielina to caurlaidību, tādēļ rodas apsārtums, tūska un pilēšana no deguna. Tas kairina arī nervu galus un rada niezi, bet elpceļos veicina gludās muskulatūras saraušanos.

Triptāze ir tuklo šūnu raksturīgākais ferments un vienlaikus noderīgs rādītājs analīzēs. Heparīns granulās saista citus mediatorus un vietēji ietekmē asins recēšanu. Prostaglandīni un leikotriēni, kas rodas pēc aktivācijas, uztur bronhu sašaurinājumu, gļotu veidošanos un asinsvadu caurlaidību ilgāk nekā histamīns.

Ja aktivācija notiek vienlaikus visā organismā, asinsvadi paplašinās plaši, šķidrums izplūst audos un asinsspiediens strauji krītas. Tā ir anafilakse, kurā izvēles zāles ir adrenalīns, nevis antihistamīna līdzekļi, un palīdzība jāsauc nekavējoties.

Tuklās šūnas atrodas cieši blakus nervu galiem, un starp tām notiek abpusēja saruna: nervi izdala neiropeptīdus, kas šūnu aktivē, bet šūnas mediatori savukārt kairina nervus. Šis loks ir viens no hroniskas niezes un tā sauktā neirogēnā iekaisuma mehānismiem un daļēji izskaidro, kāpēc stress pastiprina ādas slimību simptomus.

Citos audos tuklās šūnas piedalās asinsvadu jaunveidošanā, saistaudu pārbūvē un brūču dzīšanā. Zarnu sienā tās ietekmē caurlaidību un kustīgumu, un tām piedēvē lomu daļā funkcionālu gremošanas traucējumu.

• Aizsardzība pret parazītu invāzijām un dažu indu neitralizēšana.
• Agrīna baktēriju atpazīšana un neitrofilo leikocītu piesaiste.
• Asinsvadu jaunveidošanās un rētaudu veidošanās regulēšana.
• Piedalīšanās niezes un neirogēnā iekaisuma mehānismos.
• Ietekme uz zarnu sienas caurlaidību un kustīgumu.

Biežākās ir alerģiskās slimības: sezonāls un visu gadu ilgstošs alerģisks rinīts, alerģisks konjunktivīts, bronhiālā astma, nātrene, atopiskais dermatīts, pārtikas un kukaiņu indes alerģija, kā arī zāļu reakcijas. Visās tajās pamatā ir vienas un tās pašas šūnas pārmērīga atbilde.

Atsevišķa slimību grupa ir mastocitoze, kurā tuklo šūnu ir pārāk daudz un tās uzkrājas ādā vai iekšējos orgānos. Ādas formai raksturīgi brūngani plankumi, kas paberzējot pietūkst un apsārtst; šo pazīmi sauc par Darjē simptomu. Sistēmiskā forma saistīta ar noteiktu gēna mutāciju un prasa hematologa uzraudzību.

Trešā grupa ir tuklo šūnu aktivācijas sindroms, kad šūnu skaits ir normāls, bet tās izdala mediatorus pārmērīgi. Diagnoze ir stingri kritēriju noteikta, un to uzstāda alergologs vai imunologs, nevis pēc simptomiem vien.

Alerģijas izmeklēšanā izmanto ādas dūriena testus un specifiskā IgE noteikšanu asinīs, vienmēr salīdzinot rezultātu ar sūdzību ainu. Pozitīvs tests bez atbilstošiem simptomiem nozīmē tikai sensibilizāciju, nevis slimību, un tas ir viens no biežākajiem pārpratumiem.

Tuklo šūnu slimībās galvenā analīze ir triptāze asinīs. To mēra divos veidos: tūlīt pēc smagas reakcijas, lai apstiprinātu masveida degranulāciju, un miera stāvoklī, lai novērtētu kopējo tuklo šūnu masu. Ja pamatlīmenis noturīgi paaugstināts, seko kaulu smadzeņu izmeklēšana un ģenētiskie testi.

Ādas bojājumos diagnozi apstiprina biopsija ar īpašām krāsošanas metodēm. Astmas gadījumā papildus vērtē elpošanas funkciju, bet zarnu simptomu gadījumā vispirms izslēdz biežākos gremošanas cēloņus.

• Ādas dūriena testi biežākajiem alergēniem.
• Specifiskais IgE asinīs, ja ādas testi nav iespējami.
• Triptāze akūtā reakcijā un atkārtoti miera periodā.
• Ādas vai kaulu smadzeņu biopsija ar CD117 un CD25 noteikšanu.
• Kontrolēta provokācija ārsta uzraudzībā, ja diagnoze paliek neskaidra.

Pirmais pārpratums ir bazofils. Abas šūnas satur histamīnu un abas piedalās alerģijā, bet bazofils cirkulē asinīs un dzīvo īsu laiku, kamēr tuklā šūna ir audu iemītniece ar daudz ilgāku mūžu. Asins analīzē paaugstināts bazofilu skaits neko nepasaka par tuklo šūnu daudzumu.

Otrais ir histamīna nepanesība, kurā simptomus izraisa nevis pašas šūnas, bet histamīna noārdīšanas traucējumi pēc noteiktu produktu lietošanas. Trešais un klīniski svarīgākais ir iedzimta tūska, kuras pamatā ir bradikinīns: tā izskatās pēc alerģiskas tūskas, bet nereaģē uz antihistamīna līdzekļiem un prasa pavisam citu ārstēšanu.

Tieši tāpēc atkārtotas tūskas vai nātrenes epizodes ir iemesls doties pie alergologa, nevis pašam ilgstoši lietot brīvi pieejamas zāles.

Ne visas tuklās šūnas ir vienādas, un tas izskaidro atšķirīgu zāļu iedarbību. Ādas tuklās šūnas atšķiras no zarnu un elpceļu tuklajām šūnām gan pēc fermentu satura, gan pēc receptoriem, tādēļ viens un tas pats medikaments vienā orgānā darbojas labi, citā vāji.

Vēl viena praktiska lieta ir tā, ka daļu reakciju izraisa tiešs, no IgE neatkarīgs receptora kairinājums. Tas nozīmē, ka reakcija var notikt pirmajā reizē un ka alerģijas testi tādā gadījumā būs negatīvi. Ja reakcija bijusi smaga, pareizākais solis ir pierakstīt visu, kas lietots pirms tās, un šo sarakstu parādīt alergologam, jo bez konteksta nevienu testu nevar interpretēt.