Bicepsa cīpslas reflekss un ko tas parāda

Divgalvu pleca muskulis sākas ar divām galvām no lāpstiņas un piestiprinās ar spēcīgu cīpslu pie spieķkaula bumbuļa, papildus izdodot plakanu cīpslas plāksni apakšdelma fascijā. Tieši šī galvenā cīpsla elkoņa bedrē (fossa cubitalis) ir vieta, pa kuru ārsts sit.

Muskuli vada muskuļu un ādas nervs (nervus musculocutaneus), kas rodas no pleca nervu pinuma sānu saišķa. Šā nerva šķiedras nāk galvenokārt no kakla daļas piektās un sestās saknes, un tieši tās veido refleksa loka gan jutīgo, gan kustību daļu.

Muskulī atrodas īpaši jutīgie orgāni, muskuļa vārpstiņas. Tās ir sīkas, kapsulā ietvertas šķiedru kopas, kas reaģē nevis uz spiedienu, bet uz muskuļa garuma izmaiņu un tās ātrumu. Jo straujāk muskulis tiek izstiepts, jo spēcīgāka ir vārpstiņas atbilde.

Sitiens pa cīpslu izstiepj muskuli tikai uz mirkli, bet ar lielu ātrumu. Muskuļa vārpstiņas to uztver un raida signālu pa ātri vadošām jutīgajām šķiedrām uz muguras smadzenēm. Šīs šķiedras ieiet caur mugurējo sakni un muguras smadzeņu priekšējā ragā pieslēdzas tieši kustību neironam, bez starpneironiem.

Kustību neirons uzreiz raida impulsu atpakaļ pa to pašu nervu uz muskuli, un tas saraujas. Viss cikls aizņem tikai daļu no sekundes, un tieši tāpēc cilvēks kustību nespēj ne aizkavēt, ne izraisīt pēc vēlēšanās.

Vienlaikus notiek otrs process: tā pati jutīgā šķiedra caur kavējošu starpneironu apslāpē pretēji darbojošos muskuli, tricepsu. Šo parādību sauc par savstarpējo kavēšanu, un bez tās locītava vienlaikus saņemtu divas pretējas komandas.

1. Sitiens izstiepj bicepsa cīpslu un ar to visu muskuli.
2. Muskuļa vārpstiņas raida signālu pa jutīgajām šķiedrām uz muguras smadzenēm.
3. Signāls muguras smadzeņu priekšējā ragā pāriet tieši uz kustību neironu.
4. Kustību neirons izraisa bicepsa saraušanos un apakšdelma saliekšanos.
5. Vienlaikus tiek apslāpēts pretējais muskulis, lai kustība būtu tīra.

Cilvēks sēž vai guļ atslābinātā stāvoklī. Ārsts atbalsta pacienta roku tā, lai elkonis būtu viegli saliekts un apakšdelms atbalstīts, parasti uz sava apakšdelma vai uz pacienta klēpja. Svarīgi, lai pacients roku neturētu pats.

Ārsts uzliek savu īkšķi uz bicepsa cīpslas elkoņa bedrē un sit nevis tieši pa cīpslu, bet pa savu īkšķa nagu vai pirmo pirksta locītavu ar refleksa āmuriņu. Tas izlīdzina triecienu un ļauj precīzi trāpīt pa cīpslu, nesāpinot pacientu.

Ja reflekss šķiet zudis, pirms secinājumu izdarīšanas izmanto pastiprināšanas paņēmienu: pacientam lūdz savilkt pirkstus pretējās rokās un vilkt tos šķautnēs vai sakost zobus tieši sitiena brīdī. Šis paņēmiens uz mirkli paaugstina muguras smadzeņu neironu uzbudināmību un var atklāt refleksu, kas citādi paliktu nepamanīts.

• Pacienta roka ir atslābināta un atbalstīta, nevis turēta paša spēkiem.
• Ārsta īkšķis atrodas uz cīpslas, sitiens ir pa īkšķi.
• Abas puses pārbauda vienā un tajā pašā stāvoklī, lai salīdzinājums būtu godīgs.
• Ja reflekss nav izsaucams, izmanto pastiprināšanas paņēmienu.

Klīnikā izmanto piecu pakāpju skalu. Nulle nozīmē, ka reflekss nav izsaucams pat ar pastiprināšanu, viens nozīmē vāju vai tikai ar pastiprināšanu izsaucamu atbildi, divi atbilst normai, trīs norāda uz dzīvāku par vidējo atbildi, bet četri nozīmē, ka reflekss ir tik dzīvs, ka parādās atkārtotas ritmiskas raustīšanās.

Skalas vidus nav absolūta norma. Daļai pilnīgi veselu cilvēku visi refleksi ir dzīvi, citiem visi ir vāji. Tāpēc ārsts vērtē visu refleksu kopumu un salīdzina roku ar roku un roku ar kāju.

Nozīmīgākā atrade ir asimetrija. Ja viens reflekss ir izteikti vājāks vai izteikti dzīvāks nekā tas pats reflekss otrā pusē, tas norāda uz bojājumu konkrētā vietā, pat ja abu pušu vērtības formāli iekļaujas normā.

Vājš vai zudis bicepsa reflekss vienā pusē visbiežāk norāda uz kakla daļas sestās nervu saknes saspiedumu, ko rada starpskriemeļu diska trūce vai kaulaini izaugumi. Tad parasti pievienojas sāpes, kas izstaro no kakla uz pleca ārmalu un īkšķi, un vājāka apakšdelma saliekšana.

Pastiprināts reflekss ar paplašinātu izsaukšanas zonu norāda uz bojājumu virs attiecīgā muguras smadzeņu segmenta, tas ir, muguras smadzeņu vai galvas smadzeņu līmenī. Šādā gadījumā parasti ir arī citas pazīmes, piemēram, palielināts muskuļu tonuss un patoloģiski refleksi.

Refleksu izmaiņas rada arī vielmaiņas slimības. Vairogdziedzera darbības pavājināšanās gadījumā raksturīga ir lēna refleksa atslābšanas fāze: muskulis saraujas normāli, bet atgriežas sākuma stāvoklī pamanāmi gausi. Perifēra polineiropātija, piemēram, cukura diabēta gadījumā, refleksus vājina abās pusēs vienlaikus un parasti vispirms uz kājām.

• Vienpusēji vājš reflekss: aizdomas par nervu saknes vai perifēra nerva bojājumu.
• Abpusēji vāji refleksi: apsver polineiropātiju vai vielmaiņas cēloni.
• Pastiprināts reflekss ar tonusa pieaugumu: bojājums centrālajā nervu sistēmā.
• Lēna atslābšanas fāze: iespējama vairogdziedzera darbības nepietiekamība.

Jaundzimušajam dziļie cīpslu refleksi ir izsaucami jau no pirmajām dienām, bet nervu sistēmas nenobrieduma dēļ tie var būt dzīvāki un ar plašāku izsaukšanas zonu nekā pieaugušajam. Nervu šķiedru mielīna apvalka nobriešana turpinās pirmajos dzīves gados, un ar to refleksi kļūst precīzāki.

Pieaugušam cilvēkam refleksu raksturs parasti saglabājas stabils gadiem. Gados vecākiem cilvēkiem visbiežāk pirmais izzūd Ahileja cīpslas reflekss uz kājas, un šo atradi bieži uzskata par vecuma normu.

Rokas refleksi, tostarp bicepsa reflekss, noveco lēnāk. Tāpēc zudis bicepsa reflekss gados vecākam cilvēkam ir daudz nozīmīgāka atrade nekā zudis potītes reflekss un prasa skaidrojumu.

Biežākā kļūda ir noturēt slikti izsauktu refleksu par zudušu refleksu. Saspringta roka, nepareizs sitiena leņķis vai neprecīzi atrasta cīpsla dod tieši tādu pašu ainu kā patiess bojājums, tāpēc pārbaudi vienmēr atkārto citā stāvoklī.

Otra kļūda ir refleksa sajaukšana ar apzinātu kustību. Ja cilvēks sagaida sitienu un roku pavelk pats, kustība ir lēnāka un plašāka nekā īsts reflekss. Refleksa atbilde ir īsa, asa un notiek vienlaikus ar sitienu.

Trešā ir sāpju sajaukšana ar refleksu. Sāpes elkoņa bedrē pēc sitiena var nozīmēt bicepsa cīpslas iekaisumu vai bojājumu, bet tas nav refleksa novērtējums. Šādā gadījumā sāpju cēlonis jāizmeklē atsevišķi.

Ir viena īpaša atrade, kuras dēļ bicepsa refleksu neirologi pārbauda īpaši uzmanīgi. Ja sitiens pa bicepsa cīpslu apakšdelma saliekšanas vietā izraisa pirkstu saliekšanos, to sauc par apvērstu bicepsa refleksu. Tas nozīmē, ka pats segments, kurš atbild par bicepsa refleksu, ir bojāts, bet zemāk esošie segmenti ir atbrīvoti no augšupejošās kavēšanas.

Praksē šī pazīme liek domāt par muguras smadzeņu saspiedumu kakla daļā, nevis par vienkāršu nervu saknes problēmu. Tā ir viena no retajām situācijām, kad refleksa pārbaude ar āmuriņu maina izmeklēšanas steidzamību: kakla daļas mielopātija prasa attēldiagnostiku bez ilgas gaidīšanas.

Otra nenovērtēta detaļa ir refleksa atslābšanas fāzes ātrums. Ārsti mēdz koncentrēties uz saraušanās spēku, bet tieši tas, cik ātri muskulis atgriežas sākuma stāvoklī, dažkārt ir pirmā redzamā vairogdziedzera slimības pazīme.