Kādus hormonus ražo endokrīnie dziedzeri?

Tabulā apkopoti klasiskie endokrīnie dziedzeri, to galvenie hormoni un tas, ko šie hormoni panāk. Tas nav pilnīgs saraksts, bet gan karkass, kas ļauj orientēties.

Mūsdienu fizioloģijā endokrīno orgānu saraksts ir daudz garāks par mācību grāmatas nodaļas virsrakstu. Vairāki orgāni, kurus ikdienā uzskata par pilnīgi citam mērķim paredzētiem, ražo hormonus, kas ietekmē visu organismu.

Šis papildinājums ir praktiski svarīgs, jo tieši šie hormoni izskaidro daudzas ikdienas slimību saiknes, piemēram, kāpēc liekais svars ietekmē cukura vielmaiņu un kāpēc nieru slimība izraisa mazasinību.

• Taukaudi ražo leptīnu un adiponektīnu, kas ietekmē sāta sajūtu un insulīna jutību.
• Kuņģis ražo grelīnu, kas pastiprina izsalkuma sajūtu, bet tievās zarnas GLP 1, kas pastiprina insulīna izdali pēc ēšanas.
• Nieres ražo eritropoetīnu, kas stimulē eritrocītu veidošanos, renīnu asinsspiediena regulācijai un aktīvo D vitamīna formu.
• Sirds priekškambari izdala natriurētiskos peptīdus, kas palīdz izvadīt nātriju un ūdeni.
• Kauli ražo faktoru, kas regulē fosforu, un aknas ražo insulīnam līdzīgo augšanas faktoru un hepcidīnu, kas vada dzelzs uzsūkšanos.
• Placenta grūtniecības laikā darbojas kā pilnvērtīgs endokrīns orgāns un ražo hCG, progesteronu un citus hormonus.

Hormoni pēc uzbūves iedalās peptīdos un olbaltumvielās, steroīdos un amīnos. Šis iedalījums nav akadēmisks sīkums: tas nosaka, kur atrodas receptors, cik ātri iedarbība sākas un kādā veidā hormonu vispār var ievadīt no ārpuses.

Peptīdhormoni, piemēram, insulīns un augšanas hormons, ūdenī šķīst labi, bet caur šūnas membrānu neiekļūst, tāpēc to receptori ir uz šūnas virsmas. Iedarbība sākas ātri, jo tā notiek caur jau esošu fermentu aktivēšanu. Uzņemti caur muti, tie gremošanas traktā tiek sašķelti, tāpēc insulīnu injicē.

Steroīdhormoni, piemēram, kortizols, testosterons un estrogēni, veidojas no holesterīna un caur membrānu iziet brīvi. To receptori atrodas šūnā, un iedarbība notiek caur gēnu nolasīšanas maiņu, tāpēc tā sākas lēnāk un ilgst ilgāk. Tieši tāpēc tos var ražot tablešu veidā. Amīni, piemēram, adrenalīns un vairogdziedzera hormoni, atrodas pa vidu un uzvedas gan tā, gan tā.

Lielākā daļa endokrīno asu darbojas pēc viena principa: hipotalāms dod signālu hipofīzei, hipofīze mērķa dziedzerim, un mērķa dziedzera hormons atgriežas un bremzē abus augstākos līmeņus. Šo principu sauc par negatīvo atgriezenisko saiti, un tas ļauj sistēmai noturēties šaurā diapazonā bez ārējas vadības.

1. Hipotalāms izdala atbrīvojošo faktoru hipofīzes portālajos asinsvados.
2. Hipofīze atbild ar sava tropā hormona izdali asinīs.
3. Mērķa dziedzeris, piemēram, vairogdziedzeris vai virsnieru garoza, saražo savu hormonu.
4. Šis hormons ar asinīm sasniedz mērķa audus un panāk vajadzīgo iedarbību.
5. Tas pats hormons bremzē hipotalāmu un hipofīzi, un signāls samazinās.
6. Ja mērķa dziedzeris ir bojāts, tā hormona kļūst maz, bremze pazūd un hipofīzes hormona līmenis paaugstinās, un tieši tas ir pamats daudzām diagnozēm.

Bērnībā hipotalāma gonadoliberīna impulsi ir apslāpēti. Pubertāte sākas ar to, ka šie impulsi atjaunojas nakts laikā, un tikai pēc tam parādās redzamās ķermeņa pārmaiņas. Augšanas hormons kopā ar dzimumhormoniem nosaka augšanas paātrinājumu, un tie paši dzimumhormoni beigās aizver augšanas plātnītes.

Sievietei olnīcu funkcijas izsīkums menopauzē ir strauja un skaidri nosakāma pāreja: estrogēnu līmenis krītas, bet FSH paaugstinās. Vīrietim testosterona līmenis samazinās pakāpeniski un ļoti individuāli, un tāpēc apzīmējumu par vīriešu menopauzi endokrinoloģijā uzskata par neprecīzu.

Ar gadiem mainās arī citi hormoni: augšanas hormona izdale samazinās, melatonīna ritms kļūst plakanāks, aizkrūts dziedzeris pakāpeniski aizvietojas ar taukaudiem. Šīs pārmaiņas ir normāla novecošanas daļa, un mēģinājumi tās aizvietot ar hormoniem bez pierādīta trūkuma var nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma.

Endokrīnās slimības iedala trīs grupās: hormona pārāk maz, hormona pārāk daudz vai audu atbilde uz hormonu ir izmainīta. Vēl viens iedalījums ir pēc bojājuma līmeņa: pats dziedzeris, hipofīze vai hipotalāms.

Simptomi bieži ir nespecifiski un attīstās lēni, tāpēc diagnoze nereti tiek uzstādīta ar kavēšanos. Tomēr daži stāvokļi ir neatliekami: virsnieru mazspējas krīze ar vājumu, vemšanu un zemu asinsspiedienu, smaga cukura līmeņa novirze abos virzienos un vairogdziedzera hormonu pārprodukcijas krīze ar augstu drudzi un ritma traucējumiem prasa nekavējošu palīdzību.

Ar hormonu slimībām nodarbojas endokrinologs, bieži kopā ar ģimenes ārstu, ginekologu, uroloģisku vai ķirurģisku speciālistu. Pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kurš nozīmē pamatanalīzes un izvērtē, vai sūdzību cēlonis vispār ir hormonāls.

• Cukura diabēts: insulīna trūkums vai audu vājāka atbilde uz to.
• Vairogdziedzera darbības pavājināšanās vai pastiprināšanās.
• Virsnieru mazspēja un, pretēji, kortizola pārprodukcija.
• Augšanas hormona pārprodukcija pieaugušajam, kas maina sejas un roku izmēru.
• Epitēlijķermenīšu pārprodukcija ar paaugstinātu kalcija līmeni, nierakmeņiem un kaulu retināšanos.
• Policistisko olnīcu sindroms un citi dzimumhormonu regulācijas traucējumi.

Vienkāršākais veids ir hormona noteikšana asinīs, bet to reti veic patvaļīgā laikā. Kortizolu nosaka rīta pusē, dzimumhormonus noteiktā cikla dienā, augšanas hormonu vispār nevērtē pēc viena parauga, jo tas izdalās impulsos.

Tur, kur viens mērījums neko neatrisina, izmanto dinamiskos testus. Ja ir aizdomas par hormona pārpalikumu, sistēmu mēģina nomākt, ja par trūkumu, to mēģina stimulēt. Klasiski piemēri ir glikozes tolerances tests, virsnieru stimulācijas tests un kortizola nomākšanas tests, un tos veic pēc precīzas shēmas veselības aprūpes iestādē.

Attēldiagnostiku izmanto tikai pēc tam, kad analīzes ir parādījušas traucējumu. Šī secība ir svarīga: hipofīzē un virsnierēs nejauši atrasti nelieli veidojumi ir samērā bieži, un, ja attēlu veic bez pamatojuma, atradums var novest pie nevajadzīgas tālākas izmeklēšanas.

Pirmais pārpratums ir jaukt endokrīnos dziedzerus ar eksokrīnajiem. Sviedru, siekalu un asaru dziedzeri ir eksokrīni: tiem ir izvadkanāls. Aizkuņģa dziedzeris ir abu veidu vienā orgānā, jo tā lielākā daļa pa kanālu izdala gremošanas fermentus, bet saliņas izdala hormonus tieši asinīs.

Otrais ir hormonu jaukšana ar neirotransmiteriem. Dažas vielas ir abi vienlaikus: noradrenalīns nervu galiņā darbojas kā neirotransmiters, bet no virsnieru serdes izdalīts asinīs tas ir hormons. Atšķirība nav molekulā, bet gan ceļā, pa kuru tā nokļūst līdz mērķim.

Trešais ir plaši izplatītais apzīmējums par hormonālo disbalansu. Tas nav diagnoze un neko konkrētu nenozīmē. Katram hormonu traucējumam ir sava ass, savi simptomi un savi izmeklējumi, un siekalu vai matu hormonu profili, ko piedāvā ārpus medicīnas iestādēm, uz šiem jautājumiem atbildi nedod.

Hormona iedarbību nosaka receptors, nevis pats hormons. Viena un tā pati molekula dažādos audos var izraisīt pilnīgi pretējas atbildes, jo tur ir dažādi receptoru apakštipi ar dažādiem iekššūnas ceļiem. Adrenalīns vienā asinsvadu grupā tos sašaurina, citā paplašina, un abas reakcijas ir vienlaikus lietderīgas, jo asinis tiek pārvirzītas uz muskuļiem.

No tā izriet arī mūsdienu zāļu loģika. Mērķis vairs nav vienkārši pievienot vai atņemt hormonu, bet gan iedarboties uz noteiktu receptoru apakštipu noteiktā orgānā. Tieši tāpēc daļa jauno medikamentu spēj panākt vienu hormona iedarbību bez citām, kuras nav vēlamas.

Otra doma, ko der paturēt prātā: hormona normāls līmenis vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā, un novirze vēl nenozīmē slimību. Rezultāts vienmēr jālasa kopā ar simptomiem, diennakts laiku, lietotajiem medikamentiem un pārējo asu stāvokli. Tieši tāpēc hormonu analīzes pašam sev pasūtīt un interpretēt ir nepateicīgs darbs.