Filum terminale: muguras smadzeņu gala pavediens

Gala pavedienu dala divās daļās atkarībā no tā, vai tas atrodas cietā smadzeņu apvalka maisā vai ārpus tā. Robeža ir tur, kur maiss beidzas, pieaugušajam parasti otrā krustu skriemeļa līmenī.

Iekšējā daļa peld muguras smadzeņu šķidrumā kopā ar zirgastes saknēm. Ārējā daļa, ko sauc arī par astes kaula saiti, jau ir ārpus šķidruma un stiepjas līdz pirmā astes skriemeļa aizmugurējai virsmai.

Pretēji nosaukuma radītajam iespaidam, pavedienā gandrīz nav funkcionējošu nervu šķiedru. To galvenokārt veido mīkstā smadzeņu apvalka turpinājums, kolagēna šķiedras un elastīgie audi, ar atsevišķām glija šūnu un ependīmas šūnu grupām, kas palikušas no attīstības perioda.

Tieši šīs ependīmas šūnu saliņas ir nozīmīgas, jo no tām var attīstīties īpaša veida audzējs, kas praktiski vienmēr rodas tieši gala pavediena rajonā. Tas ir lēni augošs un parasti labdabīgs, bet dod ilgstošas muguras un kāju sāpes.

Normālam pavedienam pieaugušajam parasti ir plānāks par diviem milimetriem. Šis lielums ir radioloģijas darba robeža, nevis stingra norma, un lēmumu nekad nepieņem tikai pēc biezuma vien.

Augļa attīstībā muguras smadzeņu apakšējā daļa veidojas atšķirīgi no augšējās. To sauc par sekundāro neirulāciju: no šūnu kopas astes galā vispirms izveidojas blīvs vads, kurā pēc tam parādās dobums. Pēc tam liela daļa šīs struktūras atkāpjas un pārveidojas, atstājot tikai plānu pavedienu.

Agrīnā attīstībā muguras smadzenes aizņem visu mugurkaula kanālu. Vēlāk mugurkauls aug garumā ātrāk nekā muguras smadzenes, tāpēc konusa gals it kā paceļas uz augšu attiecībā pret skriemeļiem. Jaundzimušajam tas parasti ir aptuveni otrā vai trešā jostas skriemeļa līmenī un sasniedz pieaugušā stāvokli pirmajos dzīves gados.

Tieši šīs attīstības īpatnības dēļ zirgastes saknes ir tik garas: tām ir jāiet lejup, lai sasniegtu savu starpskriemeļu atveri, kas palikusi daudz zemāk par muguras smadzeņu segmentu, no kura tās nāk.

Ja pavediens ir neelastīgs, sabiezēts vai satur taukaudus, konuss paliek pārāk zemu un muguras smadzeņu apakšējā daļa tiek nepārtraukti stiepta. Augot bērnam, stiepe pieaug, un attīstās simptomi.

Tipiskā aina ir lēna un mānīga. Bērns sūdzas par muguras vai kāju sāpēm, ko pastiprina noliekšanās, parādās gaitas izmaiņas, pēdas deformācija, kāju spēka un jušanas asimetrija, kā arī urīnpūšļa darbības traucējumi. Pieaugušajiem sindroms var izpausties pirmo reizi pēc traumas, grūtniecības vai fiziskas slodzes.

Ļoti svarīgs ir ādas izskats jostas un krustu rajonā. Bedrīte augstu virs sēžas starpas, matu kušķis, ādas izaugums, zemādas taukaudu veidojums vai asinsvadu plankums ir pazīmes, kuru dēļ zīdainim veic mugurkaula ultrasonogrāfiju.

Ar šo stāvokli nodarbojas bērnu neiroķirurgs, sadarbībā ar neirologu, urologu un rehabilitācijas speciālistiem. Ārstēšana ir ķirurģiska, pavedienu pārgriežot, un mērķis parasti ir apturēt stāvokļa pasliktināšanos, nevis atgriezt jau zaudētas funkcijas.

• Ādas pazīmes: bedrīte, matu kušķis, taukaudu veidojums, asinsvadu plankums
• Muguras lejasdaļas un kāju sāpes, ko pastiprina noliekšanās
• Gaitas izmaiņas, kāju spēka un garuma asimetrija
• Pēdas deformācija vai pakāpeniski pieaugošs mugurkaula sānisks izliekums
• Urīna nesaturēšana, atkārtotas urīnceļu infekcijas, aizcietējumi

Jostas punkciju veic zem otrā jostas skriemeļa, visbiežāk starp trešo un ceturto vai ceturto un piekto skriemeli. Šajā līmenī pieaugušajam muguras smadzeņu vairs nav.

Adata nonāk šķidruma piepildītā telpā, kurā brīvi peld zirgastes saknes un gala pavediens. Saknes šķidrumā pie adatas neaizķeras, bet atslīd sāņus, tāpēc bojājums ir ļoti maz ticams. Tieši tāpēc procedūra ir droša arī bez attēla kontroles.

Bērniem līmenis ir jāizvēlas zemāk, jo konuss atrodas zemāk. Tas ir viens no gadījumiem, kur vecuma anatomijas zināšana tieši maina procedūras tehniku.

Izmeklēšanas metode ir atkarīga no vecuma. Zīdaiņiem, kamēr skriemeļu loki vēl nav pilnībā pārkaulojušies, ļoti labi darbojas mugurkaula ultrasonogrāfija, kas ir ātra, nesāpīga un bez starojuma.

Vecākiem bērniem un pieaugušajiem galvenā metode ir magnētiskā rezonanse. Tajā vērtē vairākus rādītājus, un neviens no tiem atsevišķi diagnozi nenosaka.

1. Ādas apskate jostas un krustu rajonā
2. Neiroloģiskā izmeklēšana: kāju spēks, refleksi, jušana, pēdu forma
3. Urodinamiskā izmeklēšana, ja ir urīnpūšļa darbības traucējumi
4. Mugurkaula ultrasonogrāfija zīdainim pirmajos dzīves mēnešos
5. Magnētiskā rezonanse ar konusa līmeņa un pavediena biezuma novērtēšanu
6. Taukaudu signāla noteikšana ar speciālām sekvencēm
7. Nieru un urīnpūšļa izmeklēšana, ja ir atkārtotas infekcijas

Pirmā sajaukšana ir starp trim tuvām struktūrām. Konuss ir muguras smadzeņu smailais gals ar nervu audiem. Zirgaste ir nervu sakņu kūlis zem tā. Gala pavediens ir saistaudu pavediens šo sakņu vidū, kas nervu funkcijas nepilda.

Otrā sajaukšana ir klīniska. Piesaistīta smadzeņu vada sindroms bērnam bieži sākotnēji tiek uzskatīts par augšanas sāpēm vai uzvedības problēmu ar urinēšanu. Atšķirīgs ir simptomu kopums: sāpes plus urīnpūslis plus pēdu vai gaitas izmaiņas kopā ir tas, kas liek domāt par mugurkaula cēloni.

Pieaugušajam šo sindromu viegli sajaukt ar starpskriemeļu diska trūci. Diska trūce parasti dod asu, vienas saknes sāpju izstarojumu pa kāju, bet piesaistīta smadzeņu vada gadījumā sūdzības ir abpusējas, difūzas un gandrīz vienmēr pavadītas ar urīnpūšļa traucējumiem.

Ja pēkšņi parādās kāju vājums, jušanas zudums starpkāju rajonā vai urīna aizture, tas ir neatliekams stāvoklis un nekavējoties jāsauc medicīniskā palīdzība.

Daļa cilvēku, kuriem magnētiskajā rezonansē redz sabiezinātu vai taukainu gala pavedienu, visu mūžu nejūt nekādus simptomus. Šāds atradums bieži tiek atklāts nejauši, izmeklējot mugurkaulu cita iemesla dēļ.

Tāpēc mūsdienu pieeja balstās nevis uz attēla atradumu vien, bet uz atraduma un simptomu kopumu. Ja bērnam ir normāls konusa līmenis un nav neiroloģisku sūdzību, sabiezināts pavediens parasti tikai novērojams.

Ir arī apspriesta stāvokļa forma, kurā konuss atrodas normālā līmenī, bet pavediens tomēr ir pārāk neelastīgs. Tā ir viena no strīdīgākajām tēmām bērnu neiroķirurģijā, un tieši tāpēc lēmumu par operāciju šādos gadījumos pieņem pieredzējusi komanda, nevis viens speciālists.