Galvenais kauls (os capitatum) plaukstā

Kaula tuvākajā galā ir noapaļota galva, kas vērsta uz augšdelma pusi un ietilpst starp mēness un laivveida kaulu. Aiz galvas kauls sašaurinās, veidojot kaklu, un tālāk paplašinās par ķermeni, kas ar plakanām virsmām piekļaujas metakarpālajiem kauliem.

Kopumā tam ir locītavu virsmas gandrīz no visām pusēm. Tieši tāpēc kaulam ir maz vietas, kur asinsvadi var iekļūt: barojošie asinsvadi ieiet galvenokārt no delnas un no muguras puses ķermeņa daļā, tātad tālāk no galvas.

Ja skatās uz roku no ārpuses, šķiet, ka plauksta liecas vienā locītavā. Patiesībā kustība sadalās starp spieķa kaula un plaukstas pamata locītavu un abu plaukstas pamata rindu starplocītavu. Galvenā kaula galva darbojas kā ass, ap kuru šī kustība tiek saskaņota.

Tā kā kaula distālā daļa ir praktiski saaugusi ar trešo metakarpālo kaulu, roka no pirkstu pamatnes līdz plaukstas vidum darbojas kā viens stingrs stienis. Tāpēc spēks no pirkstiem tiek nodots pa taisnu ceļu uz spieķa kaulu, un tieši pa šo līniju krītot tiek pārvadīta lielākā daļa trieciena.

• Galva: lodveida virsma, ap kuru notiek liekšana un iztaisnošana.
• Kakls: šaurākā vieta un tipiskā lūzuma līnija.
• Ķermenis: cieši saistīts ar metakarpālajiem kauliem.
• Delnas virsma: piedalās plaukstas kanāla dibena veidošanā.
• Muguras virsma: vieta, kur ieiet daļa barojošo asinsvadu.

Jaundzimušā plaukstas pamats sastāv no skrimšļa, un rentgenogrammā tas praktiski nav redzams. Pārkaulošanās kodoli parādās pakāpeniski, un galvenais kauls kopā ar āķa kaulu parādās pirmais, jau pirmajā dzīves gadā. Pārējie seko noteiktā, salīdzinoši paredzamā secībā līdz skolas vecumam.

Tieši šī paredzamā secība padara plaukstas rentgenogrammu par kaulu vecuma noteikšanas standarta izmeklējumu. To izmanto, lai vērtētu bērna augšanas gaitu augšanas traucējumu, agrīnas vai novēlotas pubertātes un hormonālu slimību gadījumā. Uzņēmumu parasti veic kreisajai plaukstai.

Bērnam traumas gadījumā tas nozīmē arī ko citu: mazam bērnam plaukstas pamata kauli rentgenogrammā gandrīz nav redzami, tāpēc bojājumu vērtē pēc klīniskās ainas un vajadzības gadījumā ar citām metodēm.

Šim kaulam ir tā pati problēma, kas laivveida kaulam un augšstilba kaula galvai. Asinsvadi ieiet kaulā galvenokārt tālākajā daļā un tad plūst atpakaļ uz galvu. Tas nozīmē, ka lūzums kaula kakla līmenī var pārgriezt asins pieplūdi tieši galvai.

Sekas ir tādas, ka lūzusī proksimālā daļa var nesaaugt vai ar laiku sabrukt. Šo stāvokli sauc par aseptisku kaula nekrozi, un tas neizpaužas uzreiz: sāpes un kustību ierobežojums var pieaugt mēnešu laikā pēc it kā izdziedētas traumas.

Praktiskais secinājums ir vienkāršs: ilgstošas sāpes plaukstas vidū pēc traumas nav normāla „sastiepuma sekas", un tās ir iemesls atkārtotai izmeklēšanai.

Izolēts galvenā kaula lūzums ir rets, jo kauls atrodas dziļi un ir no visām pusēm atbalstīts. Daudz biežāk tas cieš smagā traumā kopā ar citiem kauliem. Klasiska kombinācija ir laivveida un galvenā kaula lūzums, kurā galvenā kaula galva vēl arī pagriežas ap savu asi.

Šāda trauma rodas, krītot uz atliektas plaukstas, un sākotnēji var izskatīties kā parasts plaukstas sasitums. Rentgenogrammā izmaiņas bieži ir smalkas, un tieši tāpēc šī ir viena no biežāk aizkavēti atklātajām plaukstas traumām.

• Kaula kakla lūzums ar vai bez galvas pagriešanās.
• Lūzums kopā ar laivveida kaulu smagā traumā.
• Stresa pārslodzes bojājums sportistiem un cilvēkiem, kas strādā ar vibrējošiem instrumentiem.
• Saišu bojājumi ap kaulu, kas rada plaukstas pamata nestabilitāti.
• Aseptiska kaula nekroze kā vēlīna lūzuma vai asinsapgādes traucējuma sekas.

Pirmais solis vienmēr ir apskate un rentgenogramma vairākās projekcijās, taču tieši šajā apvidū rentgenogramma var būt maldinoši normāla, jo kauli pārklājas.

Ja klīniskā aina liek domāt par lūzumu, izmeklēšanu turpina neatkarīgi no rentgena rezultāta. Ar plaukstas traumām un hroniskām sāpēm nodarbojas traumatologs ortopēds, sarežģītākos gadījumos rokas ķirurgs.

1. Apskate: pietūkums, jutīgākais punkts, sāpes, spiežot pa trešā pirksta asi.
2. Kustību un satvēriena spēka pārbaude, salīdzinot ar otru roku.
3. Rentgenogramma vismaz divās projekcijās, vajadzības gadījumā ar speciālām pozīcijām.
4. Datortomogrāfija, ja aizdomas par lūzumu saglabājas: tā vislabāk parāda smalkas lūzumu līnijas.
5. Magnētiskā rezonanse, ja meklē slēptu lūzumu, kaula tūsku vai asinsapgādes traucējumu.
6. Atkārtota izmeklēšana pēc dažām nedēļām, ja sūdzības nepāriet.

Sāpes plaukstas locītavas apvidū ir viena no biežākajām sūdzībām, un tikai neliela daļa gadījumu ir lūzumi. Tomēr tieši tos nedrīkst palaist garām, tāpēc svarīgs ir jutīgākā punkta novietojums.

Galvenā kaula delnas virsma kopā ar kaimiņu kauliem veido ieliekumu, pa kuru iet vidusnervs un pirkstu locītājmuskuļu cīpslas. Šo ieliekumu no delnas puses noslēdz plata šķiedraina saite, un tā izveidojas plaukstas kanāls.

Tas izskaidro, kāpēc plaukstas pamata kaulu stāvoklis var ietekmēt nerva simptomus. Vecs, nesaaudzis lūzums vai izmainīta kaulu savstarpējā stāvokļa attiecība samazina kanāla tilpumu, un rezultāts ir tirpšana un nejutīgums īkšķī, rādītājpirkstā un vidējā pirkstā, kas pastiprinās naktīs. Ar to nodarbojas neirologs kopā ar rokas ķirurgu.

Plaukstas pamata kauli ir vienīgā vieta cilvēka ķermenī, kur tik daudz mazu kaulu darbojas kā viena mehāniska sistēma bez tiešas muskuļu vadības. Nevienam no tiem nepiestiprinās muskulis, kas to tieši kustinātu. Tas nozīmē, ka to stāvokli pilnībā nosaka saites un kaimiņu spiediens, un tieši tāpēc vienas saites plīsums var pakāpeniski izjaukt visas rindas sakārtojumu un pēc gadiem novest pie artrozes.

Otra bieži izlaistā doma ir tā, ka plaukstas trauma ar normālu rentgenogrammu nav tas pats, kas trauma bez bojājuma. Šajā apvidū attēls var būt normāls vairākas nedēļas pēc lūzuma. Ja sāpes pēc divām nedēļām nav mazinājušās, pareizā rīcība ir atgriezties pie ārsta, nevis pieņemt, ka viss ir kārtībā.