Kā antiviela saistās ar antigēnu?

Ķermenis nevar glabāt pa gēnam katrai iespējamai antivielai, jo iespējamo formu ir neaptverami daudz. Risinājums ir gabalu salikšana: B šūnas nobriešanas laikā antivielas mainīgā rajona gēns tiek salikts no atsevišķiem fragmentu krājumiem, kurus izlases kārtībā savieno, un savienojuma vietās vēl pievieno vai nokož dažas burtu grupas. Tā no ierobežota gēnu skaita rodas milzīgs dažādu kabatu repertuārs, un katra B šūna nes tikai vienu variantu.

Pēc tam notiek atlase. Kad B šūna sastop antigēnu, kas tās kabatai der, tā limfmezglā sāk dalīties, un dalīšanās laikā mainīgā rajona gēnā mērķtiecīgi tiek ielaistas sīkas kļūdas. Šūnas, kurām nejauša kļūda uzlaboja piekļaušanos, saņem izdzīvošanas signālu, pārējās iet bojā. Šo procesu sauc par afinitātes nobriešanu, un tieši tāpēc atkārtotā saskarē ar to pašu mikrobu organisms saražo daudz labāk pieguļošas antivielas nekā pirmajā reizē. Uz tā pašā mehānisma balstās vakcīnu atkārtotās devas.

Alerģija ir tā pati saistīšanās, tikai nepareizā klasē un pret nekaitīgu vielu. IgE antivielas ar kājiņu iepriekš piesēžas pie tuklajām šūnām, un, kad alergēns sasien divas blakus esošās antivielas, šūna izlej histamīnu. Tāpēc alerģiskā reakcija ir tik zibenīga: antivielas jau gaidīja savās vietās. Autoimūnās slimībās tas pats mehānisms vērsts pret paša audiem.

Otrs ikdienas piemērs ir asins grupas un grūtniecība. Asins pārliešanas saderību nosaka tieši tas, vai saņēmēja antivielas atpazīst donora eritrocītu virsmas molekulas. Rēzus faktora nesaderības gadījumā mātes antivielas var šķērsot placentu un saistīties ar augļa eritrocītiem, tāpēc grūtniecības aprūpē asins grupu un antivielas nosaka jau agri.

Ja pēc kodiena, zāļu lietošanas vai ēdiena parādās sejas vai mēles tūska, apgrūtināta elpošana, balss aizsmakums, plaši izsitumi ar vājumu vai ģībonis, tā ir anafilakse un nekavējoties jāzvana 113. Ar alerģijas izmeklēšanu nodarbojas alergologs, bet ar imūnsistēmas traucējumiem imunologs, un antivielu analīžu rezultāti vienmēr jāvērtē kopā ar sūdzībām, nevis atsevišķi.

Antigēns nav pretstats antivielai, un tas nenozīmē „indi“. Antigēns ir jebkas, ko antiviela spēj atpazīt, arī paša organisma molekulas un pilnīgi nekaitīgas vielas. Alergēns ir antigēna paveids, kas nekaitīgs pats par sevi, bet izraisa alerģisku atbildi. Epitops ir laukumiņš uz antigēna, paratops, kabata uz antivielas. Ja šos divus sajauc, neizdodas saprast, kāpēc viena antiviela der vienam mikroba celmam, bet ne citam.

Trešais un praktiski svarīgākais pārpratums: antivielu esamība asinīs nav tas pats, kas aizsardzība. Tests parāda, ka organisms ar kaut ko ir saskāries un kaut kādas antivielas saražojis. Vai tās tiešām neitralizē, cik tās stipras un cik ilgi noturas, no vienkārša pozitīva rezultāta neizriet. Tāpat sajaukums ir domāt, ka antiviela pati iznīcina mikrobu. Tā to nesašķeļ, tā to iezīmē un padara ievainojamu pret fagocītiem un komplementu.