Kas ir apetīta regulācijas centrs smadzenēs?

Galvenais mezgls ir arkveida kodols (nucleus arcuatus) hipotalāma apakšdaļā, tieši virs piltuves. Tā īpatnība ir atrašanās vieta blakus trešā kambara apakšējai daļai, kur asins un smadzeņu barjera ir vājāka, tāpēc asinīs esošie hormoni šiem neironiem ir pieejami tiešāk nekā vairumam smadzeņu.

No arkveida kodola signāli iet uz paraventrikulāro kodolu (nucleus paraventricularis), kas ir galvenais izejas mezgls uz sāta reakcijām un uz hormonālajām atbildēm, kā arī uz sānu hipotalāma zonu, kas saistīta ar meklējošu, uz barību vērstu uzvedību un nomodu.

Otrs svarīgs mezgls atrodas iegarenajās smadzenēs. Vientuļā kūlīša kodols (nucleus tractus solitarii) saņem klejotājnerva šķiedras no kuņģa un zarnām un uztver gan mehānisku izstiepumu, gan zarnu hormonu signālus. Šis kodols nosaka konkrētās maltītes lielumu, kamēr hipotalāms vairāk seko ilgtermiņa rezervēm.

Arkveida kodolā blakus atrodas divas funkcionāli pretējas šūnu grupas, un tieši to līdzsvars veido ēstgribas pamatu. Viena grupa ražo neiropeptīdu Y un ar agouti saistīto peptīdu, otra proopiomelanokortīnu, no kura veidojas melanokortīni.

Pirmā grupa ir badu veicinoša un tiek aktivēta, kad enerģijas trūkst. Otra grupa apetīti nomāc un tiek aktivēta, kad rezerves ir pietiekamas. Abas darbojas uz vieniem un tiem pašiem tālākajiem receptoriem, tikai pretējos virzienos, tāpēc sistēma reaģē ātri un pakāpeniski, nevis kā ieslēdzējs un izslēdzējs.

• Badu veicinošie neironi kļūst aktīvi jau pirms ēšanas, tikai ieraugot ēdienu.
• Apetīti nomācošie neironi aktivējas, pieaugot leptīna un insulīna līmenim.
• Abas grupas iedarbojas uz melanokortīna receptoru paraventrikulārajā kodolā.
• Šī receptora iedzimti bojājumi ir viens no zināmajiem agrīnas, smagas aptaukošanās cēloņiem.
• Tīkls ietekmē ne tikai ēstgribu, bet arī vairogdziedzera un dzimumhormonu asi.

Signāli nāk no vairākiem orgāniem un darbojas dažādos laika mērogos. Daži ziņo par pēdējās stundas notikumiem, citi par mēnešiem uzkrāto.

Sāta sajūta nav viens notikums, bet vairāku signālu secība, kas sākas jau pirms ēdiens nonāk kuņģī un turpinās stundām pēc maltītes. Tieši tāpēc ātra ēšana bieži noved pie apēstā daudzuma pārsniegšanas: mehāniskie un ķīmiskie signāli vienkārši nepaspēj.

1. Ēdiena izskats un smarža izraisa gaidīšanas reakciju un siekalu un kuņģa sulas izdali.
2. Kuņģis piepildās un izstiepjas, klejotājnervs par to ziņo smadzeņu stumbram.
3. Tievajā zarnā nonākušie tauki un olbaltumvielas izraisa holecistokinīna izdali.
4. Tālāk zarnās izdalās GLP 1 un peptīds YY, kas pagarina sāta sajūtu.
5. Uzsūktās barības vielas paaugstina insulīna līmeni, kas darbojas arī smadzenēs.
6. Ilgtermiņā leptīna līmenis atbilstoši tauku rezervēm nosaka bāzes ēstgribu.

Samazinoties tauku daudzumam, krītas leptīna līmenis, un smadzenes to uztver kā trauksmes signālu. Sekas ir divējādas: pieaug ēstgriba un vienlaikus samazinās enerģijas patēriņš vairāk, nekā to izskaidro tikai mazāka ķermeņa masa. Šo parādību sauc par vielmaiņas pielāgošanos.

Vienlaikus mainās arī zarnu hormoni: grelīna līmenis pēc svara samazināšanas mēdz saglabāties paaugstināts, bet sāta hormonu atbilde vājāka. Tas nozīmē, ka cilvēks pēc svara zaudēšanas atrodas citā fizioloģiskā stāvoklī nekā cilvēks ar tādu pašu svaru, kurš to nekad nav zaudējis.

No tā izriet svarīgs secinājums, kas maina attieksmi pret aptaukošanos. Grūtības noturēt sasniegto svaru nav gribasspēka trūkums, bet gan paredzama bioloģiska pretestība. Tieši tāpēc mūsdienu ārstēšanā uzsvars tiek likts uz ilgtermiņa atbalstu, nevis uz īslaicīgām diētām.

Hipotalāma ēstgribas tīkls veidojas augļa periodā un agrīnā bērnībā, un dzīvnieku pētījumos parādīts, ka mātes uzturs un vielmaiņas stāvoklis grūtniecības laikā ietekmē šo savienojumu veidošanos. Cilvēkam šie novērojumi ir mazāk tieši, bet grūtniecības laika vielmaiņas veselība tiek uzskatīta par nozīmīgu.

Bērnībā un pusaudža vecumā ēstgriba dabiski svārstās līdz ar augšanas tempu. Straujas augšanas posmos apetīte palielinās, un tas ir normāli. Uztraukumu rada nevis ēstgribas svārstības, bet noturīgas augšanas līknes novirzes.

Gados vecākiem cilvēkiem biežāk novēro pretēju problēmu: ēstgribas samazināšanos, ko veicina garšas un ožas vājināšanās, zobu problēmas, medikamenti un vientulība. Neizskaidrojams ēstgribas zudums ar svara samazināšanos senioriem vienmēr ir iemesls doties pie ārsta.

Retos gadījumos cēlonis ir viens gēns. Iedzimts leptīna trūkums izraisa smagu aptaukošanos jau agrā bērnībā un ir ārstējams ar leptīna aizvietošanu, kas ir viens no retajiem piemēriem, kad aptaukošanās cēlonis ir tieši novēršams. Melanokortīna receptora bojājumi ir biežākais zināmais monogēnais aptaukošanās cēlonis.

Iegūts hipotalāma bojājums pēc audzēja, operācijas vai staru terapijas var izraisīt hipotalāmisko aptaukošanos ar nevaldāmu ēstgribu. Prādera un Villi sindroms ir ģenētisks stāvoklis ar līdzīgu ainu. Šie pacienti ir jāvada endokrinologam kopā ar komandu, jo parastie ieteikumi šeit nedarbojas.

Daudz biežāk sastopama ir tīkla darbības pakāpeniska maiņa aptaukošanās gaitā, kad smadzenes uz leptīnu reaģē vājāk. Ar to strādā endokrinologs, uztura speciālists, psihoterapeits, bet smagākos gadījumos arī bariatriskais ķirurgs. Ja ēstgriba ir strauji mainījusies bez skaidra iemesla, ja svars mainās neizskaidrojami vai ja rodas nevaldāma ēšana, jākonsultējas ar ārstu.

• Neizskaidrojams svara zudums vai pieaugums dažu mēnešu laikā.
• Pēkšņi radusies nevaldāma ēstgriba, īpaši bērnam.
• Ēstgribas zudums kopā ar sliktu dūšu, sāpēm vai drudzi.
• Ēšanas epizodes ar kontroles zudumu un vainas sajūtu pēc tām.
• Aptaukošanās, kas sākusies ļoti agrā bērnībā.

Pirmkārt, apetīta termostatu sajauc ar vielmaiņas ātrumu. Enerģijas patēriņš miera stāvoklī ir atsevišķs lielums, ko galvenokārt nosaka liesā ķermeņa masa; smadzeņu tīkls to tikai pieregulē.

Otrkārt, badu sajauc ar apetīti. Bads ir fizioloģisks stāvoklis, ko rada enerģijas trūkums, bet apetīte ir vēlme ēst konkrētu ēdienu, ko lielā mērā veido atalgojuma sistēma un ieradumi. Cilvēks var būt paēdis, bet saglabāt apetīti pret saldumu, un tas nav regulācijas defekts, bet divu atšķirīgu sistēmu darbs.

Treškārt, jēdzienu adipostats bieži lieto kā sinonīmu, taču tas apzīmē konkrētāku ideju, proti, ka organisms cenšas noturēt tauku daudzumu, nevis ķermeņa masu kopumā. Abas idejas ir saistītas, bet nav identiskas.

Bieži tiek apgalvots, ka pietiek ieklausīties ķermeņa sāta signālos, un svars sakārtosies pats. Tas ir tikai daļēji pareizi. Sāta signāli tiešām ir precīzi, taču tos viegli pārspēj ēdiena atalgojuma sistēma: ļoti garšīgs, enerģētiski blīvs un viegli apēdams ēdiens spēj uzturēt ēšanu ilgi pēc tam, kad sāta signāli jau ir nosūtīti. Tieši tāpēc ēšanas vide ir tikpat svarīga kā ķermeņa signāli.

Otra mazāk pieminēta doma attiecas uz mūsdienu zālēm. GLP 1 receptoru agonisti darbojas tieši šajā tīklā, pastiprinot dabisko zarnu sāta signālu un iedarbojoties arī uz smadzeņu stumbru un hipotalāmu. To efektivitāte ir labākais praktiskais pierādījums tam, ka ēstgriba tiešām ir bioloģiski regulēta, nevis tikai gribas jautājums. Vienlaikus tas nozīmē, ka, zāles pārtraucot, regulācija atgriežas iepriekšējā stāvoklī, un par to lēmumu pieņem ārsts kopā ar pacientu.