Kas ir raksta atpazīšanas receptors?

Signāls no receptora pa olbaltumvielu ķēdi nonāk līdz šūnas kodolam un ieslēdz gēnus, kas kodē iekaisuma vēstnešus. Rodas vielas, kas paplašina asinsvadus, pievelk leikocītus, paaugstina ķermeņa temperatūru un liek aknām ražot iekaisuma olbaltumvielas.

Tieši no šīs ķēdes rodas arī tas, ko cilvēks sajūt kā slimības sākumu: drudzis, salšana, muskuļu sāpes, apetītes zudums un nespēks. Šīs sajūtas rada nevis pats mikrobs, bet paša organisma iekaisuma vielas, kas iedarbojas uz smadzenēm.

Vīrusa atpazīšanas gadījumā šūna papildus sāk ražot interferonus, kas kaimiņu šūnām liek ieslēgt pretvīrusu aizsardzību, pirms vīruss tās vispār sasniedz. Tā ir viena no ātrākajām aizsardzības formām organismā.

Vēl viens būtisks rezultāts ir tas, ka dendrītiskā šūna pēc receptora ierosmes nobriest, aizceļo uz limfmezglu un tur parāda notverto svešo vielu T limfocītiem. Tādējādi iedzimtā imunitāte ne tikai cīnās pati, bet arī pasaka iegūtajai imunitātei, pret ko un cik nopietni ir jācīnās.

Sepse ir gadījums, kad šī atpazīšanas sistēma tiek iedarbināta pārāk plaši un pārāk spēcīgi. Iekaisuma vielas nonāk asinsritē visā organismā, asinsvadi kļūst caurlaidīgi, spiediens krīt, un cieš vairāki orgāni vienlaikus. Bojājumu tādā gadījumā rada ne tikai infekcija, bet arī pati atbilde uz to.

Šie receptori atpazīst ne tikai mikrobus, bet arī paša organisma bojāto šūnu izdalītās vielas. Tāpēc smaga trauma, apdegums vai plašs audu bojājums var izraisīt gandrīz tādu pašu iekaisuma ainu kā infekcija, kaut gan neviena mikroba nav.

Ir arī iedzimtas slimības, kurās šī sistēma ir pastāvīgi pieslēgta. Tām raksturīgas atkārtotas drudža lēkmes bez infekcijas, sāpes vēderā vai locītavās un iekaisuma rādītāju paaugstināšanās, kas pāriet pati. Pārāk aktīva svešas nukleīnskābes atpazīšana savukārt tiek saistīta ar atsevišķām autoimūnām slimībām.

Nekavējoties jāsauc neatliekamā palīdzība, ja infekcijas laikā parādās apjukums, ļoti ātra elpošana, auksta un marmorēta āda, ļoti zems asinsspiediens vai urīna izdalīšanās apsīkums. Atkārtotu neizskaidrojamu drudža epizožu gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta, tālāk pie imunologa vai reimatologa.

Visbiežāk tos sajauc ar T un B limfocītu antigēna receptoriem. Atšķirība ir principiāla. Raksta atpazīšanas receptori ir ierakstīti gēnos jau no dzimšanas, to veidu skaits ir ierobežots, un katrs atpazīst nevis vienu mikrobu, bet veselu mikrobu grupu kopīgu pazīmi. Tie darbojas dažu minūšu laikā un atmiņu klasiskajā izpratnē neveido.

Limfocītu receptori turpretī tiek izveidoti nejaušas gēnu pārkārtošanās ceļā, tāpēc to variantu skaits ir milzīgs, katrs atpazīst ļoti šauru mērķi, un atbildes nobriešana prasa dienas. Toties pēc tam paliek atmiņa.

Vienkāršs veids, kā to atcerēties: iedzimtās imunitātes receptors jautā, vai šī viela vispār izskatās pēc mikroba, bet limfocīta receptors jautā, vai tas ir tieši šis mikrobs.

Attīrīta mikroba olbaltumviela pati par sevi imūnsistēmai bieži izskatās neinteresanta. Tā ir sveša, bet nesatur nevienu no tām pazīmēm, kas liecinātu par briesmām, tāpēc atbilde uz to ir vāja.

Tieši tāpēc daudzām vakcīnām pievieno palīgvielu, kas iedarbina raksta atpazīšanas receptorus un rada vietēju, kontrolētu trauksmes signālu. Imūnsistēma tad uztver antigēnu nopietni un izveido spēcīgu, ilgstošu aizsardzību.

Šī paša mehānisma sekas ir arī sāpīgums un neliels pietūkums injekcijas vietā, kā arī vienas dienas nespēks pēc potēšanas. Tās nav slimības pazīmes, bet redzama zīme, ka iedzimtās imunitātes trauksmes sistēma ir nostrādājusi tā, kā paredzēts.