Mutes kaktiņa cēlājmuskulis (levator anguli oris)

Muskuļa sākumvieta ir augšžokļa kaula priekšējā virsmā, seklā iedobē virs ilkņa saknes, ko sauc par ilkņa bedri (fossa canina). Bedre atrodas tieši zem apakšacs dobuma atveres, caur kuru izplūst tāda paša nosaukuma nervs un asinsvadi. No šīs vietas muskuļa šķiedras iet slīpi uz leju un uz āru, pakāpeniski savelkoties šaurākā kūlī.

Beigās šķiedras ieaužas mutes kaktiņa saistaudu mezglā un sajaucas ar blakus muskuļu šķiedrām. Daļa šķiedru turpinās apakšlūpā, tāpēc muskuļa saraušanās ietekmē ne tikai kaktiņa augstumu, bet arī lūpu formu. Asinis muskulis saņem no sejas artērijas zariem un apakšacs dobuma artērijas.

• Sākums: augšžokļa kaula ilkņa bedre zem apakšacs dobuma atveres.
• Piestiprināšanās: mutes kaktiņa saistaudu mezgls, sapinoties ar apaļo mutes muskuli.
• Inervācija: sejas nerva vaiga un zigomatiskie zari.
• Asinsapgāde: sejas artērijas un apakšacs dobuma artērijas zari.
• Novietojums: sejas muskuļu dziļā kārta, zem augšlūpas cēlājmuskuļa.

Galvenā darbība ir mutes kaktiņa pacelšana uz augšu un nedaudz uz iekšu. Tā kā muskulis velk gandrīz vertikāli, tas pats par sevi nerada platu smaidu; plašumu smaidam dod lielais vaiga muskulis, kas velk kaktiņu uz augšu un uz sāniem. Mutes kaktiņa cēlājs smaidam pievieno vertikālo komponenti un padziļina deguna un lūpu vagu.

Tas pats muskulis piedalās arī izteiksmēs, kas ar prieku nav saistītas. Vienpusēja saraušanās kopā ar augšlūpas pacelšanu veido nicinājuma vai nievājošu sejas izteiksmi, un tieši šo kustību kombināciju sejas izteiksmju pētnieki izmanto kā vienu no atpazīstamajām pamatizteiksmēm.

Praktiski nozīmīgi ir tas, ka ikdienas mīmikā atsevišķs muskulis nekad nestrādā viens. Smaids, kas cilvēkam šķiet patiess, papildus mutes kaktiņu pacelšanai ietver arī acu apkārtnes muskuļa saraušanos, kas veido krunciņas acu ārējos kaktiņos. Smaidu bez šīs acu daļas cilvēki intuitīvi uztver kā pieklājības smaidu.

Lai saprastu, kāpēc viena muskuļa izkrišana maina visu sejas izteiksmi, noder salīdzinājums ar tā kaimiņiem. Visi tie piestiprinās vienā un tajā pašā mezglā, bet velk to dažādos virzienos, un sejas simetrija balstās uz šo vilkmju līdzsvaru.

Novecojot līdzsvars mainās. Audi kļūst vaļīgāki, mezgls noslīd nedaudz zemāk, un nolaidēju vilkme kļūst relatīvi izteiktāka. Tā rodas iespaids, ka cilvēks ir noskumis arī tad, kad viņš tāds nav.

Sejas izteiksmes muskuļi attīstās no otrā žaunu loka materiāla, un tieši tāpēc tos visus inervē viens nervs, sejas nervs. Šūnas no loka izplatās plānā slānī pa visu seju un galvas ādu un tikai pēc tam sadalās atsevišķos muskuļos, tādēļ muskuļu robežas bieži nav asas un šķiedras pāriet viena otrā.

Jaundzimušajam sejas muskuļi ir gatavi darbam, jo zīšana un sejas izteiksme ir agrīnas nepieciešamības. Augot seja pagarinās, augšžoklis aug uz leju un uz priekšu, un muskuļu vilkmes leņķi mainās, tāpēc bērna un pieauguša cilvēka smaids atšķiras ne tikai pēc pieredzes, bet arī pēc mehānikas.

Gados ejot, mainās gan āda, gan zemādas taukaudu izkārtojums, gan kaula pamatne. Augšžokļa kaula zudums pēc zobu zaudēšanas īpaši maina mutes apvidus proporcijas, un muskuļu vilkme kļūst mazāk efektīva. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc zobu protezēšana maina sejas izteiksmi, nevis tikai košļāšanu.

Visbiežākais cēlonis ir sejas nerva bojājums. Perifēra bojājuma gadījumā, kas ietver arī idiopātisko sejas nerva parēzi, nedarbojas visa vienas puses seja, tostarp pieres muskuļi un acs aizvēršana. Centrāla bojājuma gadījumā, piemēram, insulta dēļ, pieres muskuļi lielākoties saglabājas, bet mutes kaktiņš tomēr noslīd, jo sejas apakšdaļas vadība nāk tikai no pretējās puslodes.

Šī atšķirība ir izšķiroša. Pēkšņs sejas noslīdējums kopā ar rokas vājumu vai runas traucējumiem prasa nekavējošu neatliekamās palīdzības izsaukumu, jo tā var būt insulta pazīme. Izolēts vienas puses sejas vājums, kad cilvēks nevar aizvērt aci un sarauk pieri, biežāk ir perifēra parēze, taču arī tā jāparāda ārstam tajā pašā dienā, jo agrīni sākta ārstēšana uzlabo iznākumu.

Ar šādiem stāvokļiem nodarbojas neirologs, sejas nerva slimībās bieži arī otorinolaringologs, bet sekas, piemēram, nepilnīgu acs aizvēršanu, palīdz risināt acu ārsts. Sejas un žokļu ķirurgs iesaistās, ja jāplāno rekonstruktīva operācija, un fizioterapeits vada mērķtiecīgus vingrinājumus.

• Idiopātiska sejas nerva parēze ar pēkšņu vienas puses sejas vājumu.
• Insults ar sejas apakšdaļas vājumu, bet saglabātu pieres kustību.
• Sejas nerva bojājums pēc pieauss dziedzera operācijas vai traumas.
• Nervu bojājums iekaisuma vai vīrusu izraisītas slimības dēļ, dažkārt ar sāpēm ausī un izsitumiem.
• Pārmērīgas vai nesimetriskas muskuļu kustības pēc nepareizi ievadīta botulīna toksīna.

Izmeklēšanas pamatā ir vienkāršu uzdevumu virkne, kas ļauj atsevišķi novērtēt katru sejas muskuļu grupu abās pusēs. Sejas nerva darbību ārsts vērtē, salīdzinot puses, nevis meklējot absolūtu normu, jo neliela asimetrija ir raksturīga gandrīz visiem cilvēkiem.

Ja aina nav tipiska, ja vājums attīstās pakāpeniski vai ja pievienojas citu nervu traucējumi, izmeklēšanu papildina ar attēldiagnostiku un nervu elektrisko izmeklējumu. Elektromiogrāfiju parasti veic ne uzreiz, bet pēc kāda laika, kad tās rezultāts kļūst informatīvs prognozei.

1. Sejas apskate miera stāvoklī, vērtējot mutes kaktiņu un vagu simetriju.
2. Lūgums sarauk pieri un cieši aizvērt acis, lai nošķirtu perifēru bojājumu no centrāla.
3. Lūgums plati pasmaidīt un parādīt zobus, vērtējot kaktiņa pacelšanos abās pusēs.
4. Lūgums izpūst vaigus un sasvilpt, lai pārbaudītu mutes apkārtnes muskuļu noslēgumu.
5. Jutības pārbaude apakšacs dobuma nerva apgādes zonā, ja ir aizdomas par traumu.
6. Attēldiagnostika vai nervu elektriskā izmeklēšana netipiskos un ilgstošos gadījumos.

Pirmais un izplatītākais pārpratums ir nosaukumos. Vecākā literatūrā mutes kaktiņa cēlāju sauc par m. caninus, bet nosaukums m. triangularis pieder pavisam citam muskulim, mutes kaktiņa nolaidējam, kas velk kaktiņu pretējā virzienā. Ja tekstā abi nosaukumi tiek lietoti kā sinonīmi, tā ir kļūda, un no tās var rasties pilnīgi pretējs priekšstats par muskuļa darbību.

Otrs ir ilkņa bedres jaukšana ar suņa bedri. Latīņu vārds canis nozīmē suni, un ilkņa zobs savu nosaukumu ir ieguvis no tā, tomēr anatomiskā struktūra ir nosaukta pēc zoba, nevis pēc dzīvnieka. Pareizs tulkojums ir ilkņa bedre.

Trešais ir smaida un mutes kaktiņa cēlāja identificēšana kā viena un tā pati lieta. Platu smaidu galvenokārt veido lielais vaiga muskulis; mutes kaktiņa cēlājs tam pievieno vertikālo virzienu. Tieši tāpēc sejas nerva daļējs bojājums var atņemt smaidam platumu, saglabājot kaktiņa pacelšanos, vai otrādi.

Tas, ka šis muskulis atrodas dziļajā kārtā, ir svarīgāk, nekā izklausās. Estētiskajā medicīnā botulīna toksīnu mutes apvidū parasti ievada mutes kaktiņa nolaidējā, lai mazinātu kaktiņu noslīdējumu. Ja adata nonāk pārāk dziļi vai pārāk tuvu vidum, toksīns var izplatīties arī uz cēlājmuskuli vai uz apaļo mutes muskuli, un rezultāts ir pretējs iecerētajam: asimetrisks smaids, grūtības noturēt šķidrumu mutē vai neskaidra izruna. Šādas sekas ir pārejošas, bet tās var ilgt vairākus mēnešus, līdz muskuļa darbība atjaunojas.

Otra praktiska detaļa attiecas uz zobārstniecību. Ilkņa bedres apvidus ir vieta, kur ievada atsāpināšanas līdzekli augšžokļa priekšzobu un ilkņa apvidum, un tieši šeit iznāk apakšacs dobuma nervs. Tāpēc pēc atsāpināšanas var uz laiku zust ne tikai zobu, bet arī augšlūpas, deguna spārna un apakšējā plakstiņa jutība, un daļai cilvēku uz brīdi kļūst grūtāk pasmaidīt simetriski. Tā ir gaidāma parādība, nevis komplikācija.