Mediālā frontālā garoza: kur tā ir un ko dara

Priekšā mediālā frontālā garoza sākas pieres polā, aizmugurē tā sasniedz paracentrālo daiviņu, kur jau atrodas kājas kustību un jutības pārstāvniecība. Apakšā tā pāriet orbitālajā jeb acs dobuma virsmā, kas atrodas virs acs.

Ap corpus callosum apliecas joslas vija, kuras priekšējā daļa ir mediālās frontālās garozas centrālā struktūra. Zem corpus callosum priekšējā līkuma atrodas neliela zona, kas ir īpaši cieši saistīta ar garastāvokļa regulāciju un veģetatīvajām reakcijām.

Virsū, tuvāk augšējai malai, atrodas papildu kustību laukums un tā priekšējā daļa. Šīs zonas iesaistās kustību sagatavošanā, sarežģītu kustību secību plānošanā un kustības apturēšanā, kad tā vairs nav vajadzīga.

Gandrīz visu mediālo pieres daivas virsmu apgādā priekšējā smadzeņu artērija (arteria cerebri anterior) ar saviem zariem, kas iet gar corpus callosum un pa joslas vagu. Šī ir retāk skarta insulta artērija nekā vidējā smadzeņu artērija, tādēļ tās aizsprostojuma ainu atpazīst sliktāk.

Tipiskā izpausme ir pretējās puses kājas vājums, kas izteiktāks nekā rokas vājums, jo kājas pārstāvniecība atrodas tieši uz mediālās virsmas. Klāt nāk iniciatīvas zudums, runas apjoma samazināšanās un dažkārt urīna nesaturēšana.

Ja bojāti abu pušu mediālie pieres apvidi, var attīstīties stāvoklis, kurā cilvēks ir nomodā, seko notikumiem ar acīm, bet praktiski nekustas un nerunā pats no sevis. Tas nav ne koma, ne paralīze, ne apzināta atteikšanās runāt, un tā atpazīšana maina visu ārstēšanas plānu.

Viena no labāk pierādītajām šī apvidus funkcijām ir darbības rezultāta uzraudzība. Kad cilvēks pieļauj kļūdu ātrā uzdevumā, jau pirms viņš to apzinās, smadzeņu elektriskajā aktivitātē parādās raksturīga atbilde, kuras avots meklējams tieši mediālajā pieres apvidū.

Otra funkcija ir konflikta atrisināšana. Ja divas iespējamās atbildes savstarpēji sacenšas, šī zona palielina kontroles līmeni un palēnina atbildi, lai kļūda neatkārtotos. Šo mehānismu ikdienā izjūtam kā mirkli, kad apstājamies un pārdomājam.

Trešā funkcija ir vērtības piešķiršana. Pirms izvēles smadzenēm jāsalīdzina nesalīdzināmais, piemēram, tūlītējs mazāks ieguvums pret vēlāku lielāku. Mediālā un orbitālā pieres garoza šo salīdzinājumu ļauj veikt vienotā mērogā, un tieši šī spēja cieš atkarību un dažu demenču gadījumā.

• Pamanīt, ka darbība izgājusi greizi, un koriģēt to nākamajā mēģinājumā.
• Novērtēt, cik daudz pūļu vērts ieguldīt konkrētā uzdevumā.
• Sabalansēt tūlītēju un vēlāku ieguvumu.
• Apspiest automātisku atbildi, kad situācija prasa citu rīcību.
• Pielāgot uzvedību sociālajam kontekstam un partnera reakcijai.

Mediālā prefrontālā garoza ir viena no galvenajām zonām tīklā, kas aktivizējas miera brīžos, kad cilvēks neveic ārēju uzdevumu. Tas nav dīkstāves režīms: tieši tad notiek atmiņu pārstrāde, nākotnes iztēlošanās un domas par sevi un citiem.

Šī zona iesaistās arī citu cilvēku nodomu izpratnē, tas ir, spējā saprast, ka otram ir savs skatpunkts un savas zināšanas. Attīstības ziņā šī spēja nobriest pakāpeniski bērnībā un pusaudža gados.

Praktiskā nozīme parādās tad, kad zona cieš. Cilvēks var saglabāt atmiņu un valodu, bet zaudēt takta izjūtu, sākt runāt neatbilstošas lietas, kļūt vienaldzīgs pret tuviniekiem. Tieši ar šādām sūdzībām ģimenes visbiežāk nonāk pie ārsta uzvedības formas frontotemporālās demences gadījumā.

Pieres daivas garoza nobriest vēlāk nekā jebkura cita smadzeņu daļa. Nevajadzīgo sinapšu atsijāšana un nervu šķiedru mielinizācija turpinās krietni pāri pusaudža gadiem, un tieši tas fizioloģiski izskaidro, kāpēc jauniem cilvēkiem riska izvērtēšana un tūlītēja impulsa apturēšana ir grūtāka nekā vēlāk.

Vēlākā mūžā šī apvidus tilpums un baltās vielas kvalitāte pakāpeniski samazinās. Tas izpaužas kā lēnāka pārslēgšanās starp uzdevumiem un lielāka atkarība no ierastās rutīnas. Robeža starp normālu novecošanos un slimību nav nosakāma pēc viena testa, tādēļ svarīga ir dinamika.

Bērnībā šī apvidus attīstību būtiski ietekmē vide. Regulārs miegs, iespēja praktizēt pašregulāciju un droša emocionālā vide ir tie faktori, kas mācību un uzvedības kontroles attīstībai palīdz visvairāk.

Bojājuma cēloņi ir dažādi, bet sekas pārsteidzoši līdzīgas: mainās nevis spējas, bet gan iniciatīva, emocionālā atbilde un uzvedības pielāgošana.

Ja tuviniekam pēkšņi vai pakāpeniski mainās raksturs, zūd interese par lietām, kas iepriekš bija svarīgas, vai parādās neatbilstoša uzvedība, tas ir iemesls vērsties pie ģimenes ārsta un lūgt neirologa konsultāciju, nevis gaidīt, ka pāries.

• Priekšējās smadzeņu artērijas insults.
• Viduslīnijas audzēji, piemēram, smadzeņu apvalka audzējs pie smadzeņu sirpja.
• Galvas trauma ar pieres daivas kontūziju.
• Uzvedības formas frontotemporālā demence.
• Smagas depresijas un obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kuros mainīta šī tīkla darbība.
• Atkarības, kurās izjaukta vērtību salīdzināšana.

Struktūru vērtē ar magnētisko rezonansi, kas parāda insultu, audzēju, traumas sekas un garozas atrofiju. Datortomogrāfiju izmanto akūtā situācijā, lai ātri izslēgtu asiņošanu. Vielmaiņas izmaiņas noteiktos gadījumos parāda pozitronu emisijas tomogrāfija.

Funkciju vērtē ar neiropsiholoģisko izmeklēšanu. Testi, kuros jāapspiež automātiska atbilde vai jāmaina stratēģija pēc noteikumu maiņas, ir jutīgi tieši pret pieres daivas darbību. Elektroencefalogrāfija ļauj reģistrēt kļūdai sekojošo smadzeņu atbildi.

1. Neirologa izmeklēšana ar akcentu uz iniciatīvu, runas apjomu un kājas spēku.
2. Magnētiskā rezonanse vai akūtā situācijā datortomogrāfija.
3. Neiropsihologa testu komplekts izpildfunkciju un uzvedības kontroles vērtēšanai.
4. Psihiatra izvērtējums, ja galvenā izpausme ir apātija vai garastāvokļa maiņa.
5. Atkārtots novērtējums laika gaitā, lai atšķirtu vienreizēju bojājumu no progresējošas slimības.

Vissvarīgākā atšķiršana ir starp apātiju un depresiju. Pieres daivas bojājuma radītā apātija nozīmē iniciatīvas trūkumu bez izteiktām skumjām, vainas sajūtas vai pašnovērtējuma krituma; cilvēks parasti nesūdzas, jo viņam nav dziņas sūdzēties. Depresijā emocionālās ciešanas ir priekšplānā. Ārstēšana abos gadījumos atšķiras.

Otra bieža sajaukšana ir ar sānisko prefrontālo garozu. Tās bojājumi vairāk skar darba atmiņu un plānošanu, kamēr mediālais apvidus skar motivāciju un sociālo uzvedību. Atšķirību parāda testu profils, nevis vienkārša saruna.

Trešais gadījums ir tā sauktā svešā roka, kad roka veic darbības bez cilvēka gribas. Tā saistās ar papildu kustību laukuma un starppuslodes savienojumu bojājumu un nav psihiska rakstura parādība, lai gan no malas var tā izskatīties.

Priekšējā joslas vija piedalās gan sāpju, gan sociālas atstumšanas pārdzīvojumā. Pētījumi rāda, ka sāpju emocionālā, nevis jutekliskā puse, proti, tas, cik nepatīkamas sāpes šķiet, saistās tieši ar šo apvidu. Tas izskaidro, kāpēc daļa cilvēku pēc noteiktām iejaukšanās sāpes joprojām jūt, bet tās vairs netraucē.

Otra nianse ir tā, ka viena un tā pati zona reizē uzrauga kļūdas un regulē veģetatīvās reakcijas: sirdsdarbību, elpošanu, asinsspiedienu. Tāpēc kļūda vai konflikts organismā nav tikai domas, bet uzreiz arī ķermeņa atbilde ar paātrinātu pulsu. Šī saikne starp domāšanu un ķermeni ir viens no iemesliem, kāpēc trauksmi nevar atdalīt no fiziskajām sajūtām.