Priekšējais kāpeņmuskulis (m. scalenus anterior)

Muskulis sākas ar atsevišķām cīpslainām sloksnēm no kakla skriemeļu šķērsizaugumu priekšējiem paugurīšiem un vēdekļveidā saiet kopā, virzoties uz leju. Tas piestiprinās pie pirmās ribas augšējās virsmas, pie īpaša paugurīša, kas pēc šī muskuļa arī nosaukts.

Tieši šī piestiprināšanās vieta sadala pirmo ribu divās zonās. Muskuļa priekšā pāri ribai iet zematslēgas vēna, aiz muskuļa zematslēgas artērija un pleca nervu pinuma kūļi. Tāpēc vēnas nosprostojums un artērijas saspiešana rodas dažādos mehānismos, lai gan abi pieder vienai sindromu grupai.

• Priekšā no muskuļa: zematslēgas vēna, kakla dziļās vēnas un priekšējais kakla muskuļu slānis.
• Uz muskuļa priekšējās virsmas: diafragmas nervs, kas slīd no ārpuses uz iekšpusi un turpinās uz krūškurvi.
• Aiz muskuļa: zematslēgas artērija un pleca nervu pinuma saknītes.
• Iekšpusē: kakla lielie asinsvadi un vairogdziedzera apakšējā artērija.
• Apakšā: pirmā riba un pleiras kupols, kas atrodas pārsteidzoši tuvu kakla pamatnei.

Visi trīs kāpeņmuskuļi sākas no kakla skriemeļu šķērsizaugumiem, bet atšķiras piestiprināšanās vieta un attiecības ar nervu pinumu. Tieši šīs atšķirības nosaka to praktisko nozīmi.

Sprauga starp priekšējo un vidējo kāpeņmuskuli, kuras apakšējo malu veido pirmā riba, ir viens no trim šaurajiem posmiem ceļā no kakla uz roku. Tieši šeit pleca nervu pinums un artērija ir vistuvāk kaulam un muskuļiem.

Šo spraugu izmanto arī medicīniski. Anestezioloģijā tajā ievada vietējās jutības zudumu izraisošu līdzekli, lai veiktu pleca operācijas bez vispārējas narkozes. Mūsdienās šo procedūru veic ultrasonogrāfijas kontrolē, jo apkārtējās struktūras ir ļoti blīvi izvietotas.

Ar šo terminu apzīmē vairākus stāvokļus, kuros kakla pamatnē tiek saspiesti nervi vai asinsvadi. Simptomi atšķiras atkarībā no tā, kura struktūra cieš, un tieši tāpēc vienas diagnozes iekšienē ārstēšana var būt pilnīgi atšķirīga.

Iespējamie cēloņi ietver iedzimtu papildu kakla ribu, sabiezētu saistaudu sloksni no pēdējā kakla skriemeļa, muskuļu papildu kūļus, kā arī izmaiņas pēc atslēgas kaula lūzuma. Veicinošie apstākļi bieži ir darbs ar paceltām rokām, smagu somu nēsāšana uz pleca un noliekta galvas stāja.

Ar šādām sūdzībām sākotnēji vēršas pie ģimenes ārsta. Tālāk iesaistās neirologs, asinsvadu ķirurgs vai krūškurvja ķirurgs un rehabilitologs. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja roka pēkšņi kļūst zila un pietūkusi vai, otrādi, bāla, auksta un sāpīga, jo tas var nozīmēt asinsvada nosprostojumu.

• Nervu saspiešana: nejutīgums un tirpšana, biežāk ceturtajā un piektajā pirkstā, vēlāk plaukstas iekšējo muskuļu vājums.
• Vēnas nosprostojums: rokas pietūkums, zilgana nokrāsa un smaguma sajūta, bieži pēc neierastas slodzes.
• Artērijas saspiešana: bālums, aukstuma sajūta, ātra noguršana, strādājot ar paceltu roku.
• Sajaukti gadījumi, kuros ir gan asinsvadu, gan nervu pazīmes.
• Pazīmes, kas pastiprinās, paceļot rokas augstāk par galvu vai nesot smagumu.

Izmeklēšanas mērķis ir noskaidrot, kura struktūra tiek saspiesta un vai nav cita, biežāka cēloņa, kas rada līdzīgas sūdzības. Jāņem vērā, ka stājas testi, kuros roku paceļ un pārbauda pulsu, paši par sevi nav pietiekami ticami, jo pulsa pavājināšanos novēro arī cilvēkiem bez sūdzībām.

1. Sūdzību precizēšana: kura pirkstu grupa cieš, vai simptomi mainās ar rokas stāvokli, vai ir pietūkums.
2. Kakla un pleca joslas apskate, stājas vērtējums un muskuļu masas salīdzinājums abās pusēs.
3. Neiroloģiskā izmeklēšana ar jušanas, spēka un refleksu pārbaudi.
4. Kakla un krūškurvja augšdaļas rentgenogramma, lai meklētu papildu kakla ribu vai izmainītu pirmo ribu.
5. Elektroneiromiogrāfija, kas palīdz nodalīt nervu saknītes bojājumu no perifēra nerva saspiešanas.
6. Asinsvadu izmeklēšana ar ultrasonogrāfiju vai datortomogrāfijas angiogrāfiju, vajadzības gadījumā ar rokas stāvokļa maiņu izmeklēšanas laikā.
7. Magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja jāizvērtē mīkstie audi un nervu pinuma gaita.

Visbiežāk krūškurvja izejas sindromu sajauc ar kakla daļas nerva saknītes kairinājumu. Pēdējam raksturīgas sāpes, kas sākas kaklā, izstaro pa noteiktu joslu uz roku un mainās, kustinot galvu, turklāt to apstiprina kakla magnētiskā rezonanse.

Otrs biežs pārpratums ir karpālā kanāla sindroms. Tas skar īkšķa un blakus pirkstu jušanu, tipiski modina naktī un uzlabojas, pakratot roku, bet kakla stāvoklis tam nozīmes nav.

Trešā iespēja ir pleca locītavas kaite, piemēram, rotatoru manšetes bojājums. Tad galvenā sūdzība ir sāpes, paceļot roku uz sāniem, nevis nejutīgums pirkstos.

Ir vērts atcerēties, ka cilvēkam vienlaikus var būt divas kaites. Tieši tāpēc atbildi par cēloni nesniedz viens tests, bet gan visas ainas kopums.

Bērniem kakla pamatnes struktūras ir salīdzinoši brīvas, un sūdzības parādās reti. Pieaugot un mainoties stājai, plecu josla nolaižas, un atstarpe starp atslēgas kaulu un pirmo ribu kļūst šaurāka. Tāpēc sūdzības biežāk parādās pieaugušā vecumā, nevis bērnībā, arī tad, ja papildu riba ir bijusi jau kopš dzimšanas.

Elpošanas slimībās kāpeņmuskuļi iegūst papildu slodzi, jo kļūst par palīgmuskuļiem ieelpā. Ilgstoši smagas plaušu slimības gadījumā tie kļūst izteikti redzami, un to sasprindzinājums miera stāvoklī ir viena no elpošanas grūtību klīniskajām pazīmēm.

Pa priekšējā kāpeņmuskuļa priekšējo virsmu iet diafragmas nervs. Tas nozīmē, ka anestēzijas līdzeklis, kas ievadīts starpkāpeņu spraugā pleca operācijai, bieži izplatās arī uz šo nervu, un tās puses diafragma uz kādu laiku pārstāj strādāt. Veselam cilvēkam tas paliek nepamanīts vai izpaužas ar vieglu elpas trūkuma sajūtu, bet cilvēkam ar smagu plaušu slimību tas var būt nopietni.

Otra netriviāla lieta ir tā, ka pleiras kupols paceļas virs pirmās ribas, tātad daļa plaušas atrodas kakla pamatnē. Tāpēc jebkura manipulācija šajā rajonā tiek veikta ar lielu piesardzību, un pēkšņs elpas trūkums pēc procedūras kaklā vienmēr prasa nekavējošu izmeklēšanu.