Trijodtironīns (T3): aktīvais vairogdziedzera hormons

Vairogdziedzeris pieaugušam cilvēkam sastāv no divām daivām (lobus dexter et sinister), ko savieno šaurs tilts jeb isthmus. Tas cieši apņem traheju, tāpēc pie palielināšanās var spiest elpceļus un barības vadu. Dziedzera folikulu šūnas ar īpašu nātrija un joda simporteri iesūknē jodīdu no asinīm, ferments tireoīdperoksidāze to oksidē un piesaista tireoglobulīnam, un no divu jodētu tirozīnu savienošanās rodas hormona skelets.

Asinīs vairogdziedzeris atbrīvo galvenokārt T4 un tikai nelielu daļu gatava T3. Aktīvā hormona lielākā daļa organismā rodas ārpus dziedzera. To veic trīs dejodāzes: pirmā un otrā T4 pārvērš par T3, bet trešā to inaktivē. Otrā dejodāze īpaši svarīga ir smadzenēs un hipofīzē, jo nodrošina tām stabilu aktīvā hormona līmeni arī tad, kad asinīs tā mainās.

• Jods no uztura nonāk asinīs jodīda veidā un tiek aktīvi iesūknēts folikula šūnā.
• Tireoīdperoksidāze jodu piesaista tireoglobulīna tirozīna atlikumiem.
• Koloīdā uzkrātais tireoglobulīns pēc vajadzības tiek uzņemts atpakaļ un sašķelts.
• Asinīs izdalās pārsvarā T4, mazāk T3.
• Audos dejodāzes no T4 izveido aktīvo T3 vai neaktīvo reverso T3.

Trīs molekulas atšķiras tikai ar joda atomu skaitu un novietojumu, taču to uzvedība organismā ir pilnīgi atšķirīga. Tabulā apkopotas praktiski svarīgākās atšķirības, kas izskaidro gan analīžu rezultātus, gan zāļu izvēli.

T3 iekļūst šūnā ar īpašu pārnesēju palīdzību, nevis vienkārši izkliedējoties. Tālāk tas saistās ar vairogdziedzera hormona receptoriem, kuri jau iepriekš sēž uz DNS regulējošajiem posmiem. Bez hormona šis receptors darbojas kā bremze un tur gēnu nolasīšanu apturētu. Kad pienāk T3, receptora forma mainās, bremzējošie palīgproteīni atdalās un to vietā piesaistās aktivējošie, un gēns tiek nolasīts.

Tieši šī uzbūve izskaidro, kāpēc hormona iedarbība neparādās uzreiz. Lai mainītos vielmaiņas ātrums, vispirms jāizveidojas jaunām olbaltumvielām: jonu sūkņiem, elpošanas ķēdes fermentiem, receptoriem. Tāpēc pēc devas maiņas asinsanalīzes atkārto ne agrāk kā pēc vairākām nedēļām, nevis dienām.

Liela daļa hormona radītā enerģijas patēriņa saistās ar nātrija un kālija sūkni šūnu membrānās un ar procesiem mitohondrijos, kur daļa enerģijas tiek novadīta siltumā. Tāpēc cilvēks ar hormona pārpalikumu sūdzas par karstuma nepanesību un svīšanu, bet cilvēks ar trūkumu par salšanu.

Vairogdziedzeri vada divu stāvu sistēma. Hipotalāmā veidojas tireoliberīns, kas caur portālajiem asinsvadiem sasniedz hipofīzes priekšējo daivu un liek tai izdalīt tireotropīnu jeb TSH. TSH ar asinīm nonāk pie vairogdziedzera un stimulē gan hormonu veidošanu, gan pašu dziedzera šūnu augšanu.

1. Hipotalāms izdala tireoliberīnu atbilstoši ķermeņa vajadzībām un vides temperatūrai.
2. Hipofīze atbildē izdala TSH.
3. Vairogdziedzeris palielina T4 un T3 izdali.
4. Hipofīzē esošā dejodāze no T4 izveido vietējo T3, kas nomāc TSH izdali.
5. TSH daudzums samazinās, un sistēma atgriežas līdzsvarā.

Asinīs gandrīz viss hormons ir piesaistīts nesējolbaltumvielām, un tikai neliela brīvā daļa var iekļūt audos. Galvenā nesēja ir tiroksīnu saistošais globulīns, papildus piedalās transtiretīns un albumīns. T3 pie nesējiem turas vājāk nekā T4, tāpēc arī atbrīvojas ātrāk.

Nesējolbaltumvielu daudzums mainās daudzos apstākļos, kas nemaz neskar pašu dziedzeri. Grūtniecība un estrogēnu saturošu līdzekļu lietošana to palielina, bet smagas aknu un nieru slimības, olbaltumvielu zudums un dažas zāles samazina. Rezultātā kopējais T3 var būt izmainīts, lai gan cilvēks ir pilnīgi veselā hormonālā stāvoklī. Šī iemesla dēļ laboratorijā mūsdienās vērtē brīvo T3.

Augļa vairogdziedzeris sāk strādāt tikai grūtniecības otrajā trimestrī, tāpēc agrīnajā attīstībā smadzenes ir pilnīgi atkarīgas no mātes hormoniem, kas šķērso placentu. Tieši tāpēc grūtniecības laikā vairogdziedzera darbības traucējumus ārstē īpaši uzmanīgi un joda uzņemšanai pievērš pastiprinātu vērību.

Jaundzimušajam pirmajās stundās pēc dzimšanas TSH un T3 strauji palielinās, palīdzot pielāgoties aukstumam ārpus dzemdes. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, visiem jaundzimušajiem veic asins pilienu skrīningu, lai neatklātu iedzimtu hipotireozi pārāk vēlu.

Gados vecākiem cilvēkiem T3 līmenis vidēji ir nedaudz zemāks, un arī hipertireozes izpausmes bieži ir netipiskas: nevis nemiers un trīce, bet gan apātija, svara zudums un priekškambaru mirdzaritmija. Tāpēc pie neizskaidrojamas aritmijas vecumā vairogdziedzera rādītājus pārbauda gandrīz vienmēr.

Pārāk daudz hormona jeb tireotoksikoze paātrina sirdsdarbību, izraisa svara zudumu pie labas ēstgribas, roku trīci, nemieru, bezmiegu, biežu vēdera izeju un karstuma nepanesību. Biežākais iemesls ir Greivsa un Bazedova slimība, kurā antivielas stimulē TSH receptoru. Ir arī atsevišķs variants, kad palielināts ir tikai T3, bet T4 vēl normā: to sauc par T3 toksikozi, un tā raksturīga autonomiem mezgliem.

Pārāk maz hormona jeb hipotireoze izpaužas ar nogurumu, salšanu, sausu ādu, aizcietējumiem, palēninātu domāšanu, svara pieaugumu un sieviešu cikla traucējumiem. Biežākais cēlonis Eiropā ir autoimūns Hašimoto tireoidīts.

Ar vairogdziedzera slimībām nodarbojas endokrinologs, bieži sadarbībā ar ģimenes ārstu, bet mezglu operācijas veic endokrīnās ķirurģijas speciālists. Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja strauji pieaug kakla veidojums, rodas apgrūtināta elpošana vai rīšana, balss kļūst aizsmakusi bez saaukstēšanās, pievienojas drudzis ar ļoti ātru neregulāru pulsu vai parādās acu izspiešanās un dubultošanās.

Izmeklēšana gandrīz vienmēr sākas ar TSH, jo tieši tas reaģē visjutīgāk: pat neliela hormonu līmeņa nobīde izmaina TSH ievērojami. Ja TSH ir izmainīts, papildus nosaka brīvo T4, un brīvo T3 pievieno tad, kad ir aizdomas par tireotoksikozi vai kad TSH un T4 rezultāti ir pretrunīgi.

• Asins analīzes: TSH, brīvais T4, brīvais T3, antivielas pret tireoīdperoksidāzi un TSH receptoru.
• Kakla ultrasonogrāfija parāda dziedzera izmēru, struktūru, mezglus un asinsriti.
• Scintigrāfija ar radioaktīvu jodu vai tehnēciju parāda, kuras dziedzera daļas ir funkcionāli aktīvas.
• Smalkas adatas punkcija ultrasonogrāfijas kontrolē ļauj izmeklēt aizdomīga mezgla šūnas.
• Smagi slimiem pacientiem analīzes interpretē piesardzīgi, jo rezultātus izmaina pati slimība.

Visbiežākā kļūda ir vērtēt kopējo T3 brīvā T3 vietā un tad meklēt slimību tur, kur mainījies tikai nesējolbaltumvielu daudzums. Otra kļūda ir uzskatīt zemu T3 smagi slimam cilvēkam par hipotireozi: intensīvās terapijas pacientiem tas ir organisma pielāgošanās, un hormonu pievienošana šādā situācijā stāvokli neuzlabo. Trešā kļūda ir hipotireozes simptomus, kas ir ļoti nespecifiski, attiecināt uz vairogdziedzeri, kamēr analīzes ir normālas.

Mazāk zināma, bet praktiski svarīga nianse ir šāda: nomērāmais hormona daudzums asinīs un hormona iedarbība audos nav viens un tas pats. Audi paši regulē dejodāžu aktivitāti, tāpēc, piemēram, gadās, ka cilvēks ar ideāliem analīžu rādītājiem tomēr jūtas slikti, vai otrādi. Tieši tādēļ ārstēšanas pamatā ir tiroksīns, nevis T3: tiroksīns organismā uzkrājas vienmērīgi un ļauj audiem pašiem izlemt, cik daudz aktīvā hormona no tā izgatavot, savukārt tiešs T3 rada straujus līmeņa svārstījumus asinīs un slogo sirdi.