Vai Latvijā drīkst audzēt kaņepes ārstniecībai?

Vispirms jāsaprot, ka Latvijā nav ASV tipa štatu sistēmas, kurā viens reģions atļauj, otrs aizliedz. Narkotisko un psihotropo vielu apriti regulē valsts līmeņa tiesību akti, un vielas ir sadalītas sarakstos pēc to aprites ierobežojuma pakāpes. Kaņepju augs ar augstu tetrahidrokanabinola saturu ietilpst stingri kontrolēto vielu grupā, un tā audzēšana, glabāšana un izplatīšana ir vērtējama pēc Krimināllikuma vai administratīvās atbildības normām atkarībā no apjoma un mērķa. Ārstēšanās nolūks pats par sevi nav attaisnojums.

Otrs, pavisam atsevišķs jautājums ir rūpnieciskās kaņepes. Tās audzē šķiedrai un sēklām, izmantojot tikai sertificētas, Eiropas Savienībā atzītas šķirnes ar zemu psihoaktīvo vielu saturu, un audzētājam ir pienākums šo darbību pieteikt un platības deklarēt. Kārtību, sēklu izcelsmes prasības un kontroles mehānismu Latvijā administrē Lauku atbalsta dienests kopā ar augu aprites uzraudzības iestādi, un lauki tiek pārbaudīti laboratoriski. Sēklu iegāde no nezināma avota vai šķirne, kas nav atzītajā sarakstā, šo darbību padara nelikumīgu.

Trešais ir zāles. Ja ārsts uzskata, ka pacientam nepieciešamas zāles, kuru sastāvā ir kanabinoīdi, jautājums nav par augu audzēšanu, bet par zāļu apriti. Latvijā reģistrēto zāļu sarakstu un neregistrētu zāļu izmantošanas kārtību atsevišķa pacienta ārstēšanai pārrauga Zāļu valsts aģentūra, un šādu atļauju pieprasa ārstniecības persona, nevis pats pacients. Tas nozīmē, ka ceļš vienmēr sākas pie ārsta, kurš izvērtē diagnozi un alternatīvas.

Praktiski visbiežākais maldīgais priekšstats nāk no interneta: cilvēks izlasa amerikāņu vai kādas Eiropas valsts pieredzi, kur pastāv medicīniskās kaņepes programma ar pacienta karti, un pieņem, ka Latvijā ir tas pats, tikai grūtāk atrodams. Tādas programmas pie mums nav, un „atļaujas audzēšanai" nav iespējams saņemt nedz pašvaldībā, nedz ārstniecības iestādē. Tāpat aizliegumu neietekmē tas, ka augs tiek audzēts iekštelpās, nelielā daudzumā vai personīgai lietošanai.

Atsevišķi jārunā par kanabidiolu saturošiem produktiem, kurus tirgo kā kosmētiku vai uztura bagātinātājus. To aprite ir pieļaujama tikai noteiktos apstākļos, un ražotājs nedrīkst tiem piedēvēt ārstniecisku iedarbību; uztura bagātinātājs pēc definīcijas nav zāles. Pērkot šādus produktus no ārvalstu vietnēm, pircējs uzņemas risku gan par sastāvu, gan par to, vai preces ievešana vispār ir atļauta. Ja produktam solīta slimības ārstēšana, tā jau ir pazīme, ka solījums nav uzticams, un par šādu reklāmu var ziņot uzraugošajai iestādei.