Vernikes centrs: runas izpratne smadzenēs

Klasiskais novietojums ir augšējās deniņu vijas aizmugurējā trešdaļa dominējošajā puslodē, tieši aiz primārās dzirdes garozas, kas atrodas šķērseniskajās deniņu vijās (gyri temporales transversi). Anatomiski tas atbilst aptuveni Brodmaņa 22. lauka aizmugurējai daļai, bet robežas ir nosacītas.

Blakus atrodas leņķveida vija (gyrus angularis) un apmales vija (gyrus supramarginalis), kas piedalās lasīšanā, rakstīšanā un skaņas un skaņas attēla sasaistē. Daudzos aprakstos šīs vijas tiek ieskaitītas paplašinātā Vernikes apvidū, un tieši tāpēc dažādos avotos redzamās robežas atšķiras.

Dominējošā puslode gandrīz visiem labročiem un lielākajai daļai kreiļu ir kreisā. Tomēr daļai kreiļu valodas funkcijas ir sadalītas starp abām puslodēm vai pārsvarā labajā, un tieši tāpēc pirms smadzeņu operācijas dominanci pārbauda atsevišķi, nevis pieņem pēc rokas izvēles.

• Augšējās deniņu vijas aizmugurējā daļa: klasiskais kodols.
• Šķērseniskā deniņu vija: primārā dzirdes garoza, blakus esošā struktūra.
• Leņķveida vija: lasīšana, rakstīšana, nozīmes saistīšana.
• Apmales vija: skaņu secību apstrāde un darba atmiņa valodai.
• Loka veida saišķis: savienojums ar pieres daivas runas veidošanas apvidu.

Skaņa no auss nonāk primārajā dzirdes garozā, kur to apstrādā kā skaņu, vēl nesaistot ar nozīmi. Tālāk signāls virzās uz blakus esošajiem apvidiem, kur no skaņu plūsmas tiek izdalītas valodai raksturīgās vienības, un tikai pēc tam tās tiek sasaistītas ar vārdu nozīmēm, kas glabājas plašāk deniņu daivā.

Mūsdienu modelī šo procesu apraksta kā divas plūsmas. Vēdera plūsma virzās uz priekšu pa deniņu daivu un atbild par nozīmes izpratni. Muguras plūsma virzās uz augšu un uz priekšu, savieno dzirdi ar runas kustību plānošanu un atbild par spēju atkārtot dzirdēto un iemācīties jaunus vārdus.

Tieši tāpēc atkārtošanas spēja ir tik vērtīga klīniskā pārbaude. Ja cilvēks nespēj atkārtot dzirdēto teikumu, bojāta ir muguras plūsma vai tās savienojumi, pat ja izpratne ir salīdzinoši laba.

1. Auss pārvērš skaņu nervu impulsos, kas caur dzirdes ceļu nonāk garozā.
2. Primārā dzirdes garoza apstrādā skaņas fizikālās īpašības.
3. Blakus esošie apvidi izdala runas skaņas un to secību.
4. Vernikes centrs un ap to esošās zonas sasaista skaņu virkni ar vārda nozīmi.
5. Nozīme tiek sasaistīta teikumā, iesaistot arī pieres daivas apvidus.
6. Ja nepieciešams atbildēt, signāls pa loka veida saišķi nonāk runas veidošanas apvidū.

Bojājumam šajā apvidū raksturīga raita, bet saturiski tukša runa. Cilvēks runā normālā tempā, ar pareizu intonāciju un teikuma melodiju, bet vārdi tiek aizstāti ar citiem, dažkārt izdomātiem, un teikumi zaudē jēgu. Izpratne ir traucēta, bieži smagi, un atkārtošana arī ir traucēta.

Viena no visgrūtākajām pazīmēm tuviniekiem ir tā, ka cilvēks bieži neapzinās savu kļūdu. Viņš runā ar pārliecību un var kļūt aizkaitināts, kad apkārtējie nesaprot. Tas nav ietiepības jautājums, bet pašas slimības daļa, jo bojātā sistēma vienlaikus ir tā, kas kontrolētu paša runas saturu.

Tā kā šis apvidus atrodas tālu no kustību garozas, vājums ķermenī bieži nav izteikts vai vispār nav. Tieši tāpēc šādu insultu dažkārt sākotnēji kļūdaini uztver kā apjukumu, psihisku traucējumu vai intoksikāciju. Pēkšņi radušies runas traucējumi vienmēr ir iemesls nekavējoties zvanīt neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, arī tad, ja roka un kāja darbojas normāli.

Afāziju nošķiršanā izmanto trīs pamatjautājumus: vai runa ir raita, vai cilvēks saprot dzirdēto un vai spēj atkārtot teikto. Šo trīs atbilžu kombinācija norāda uz bojājuma vietu un ļauj neirologam ātri orientēties.

Svarīgi, ka reālajā dzīvē tīri varianti sastopami retāk nekā jauktas formas, jo insults reti skar tikai vienu apvidu. Tāpēc klīniskais vērtējums vienmēr tiek papildināts ar attēldiagnostiku.

Visbiežākais cēlonis ir išēmisks insults vidējās smadzeņu artērijas (arteria cerebri media) apakšējā zaru baseinā, kas apgādā deniņu daivas aizmugurējo un augšējo daļu. Retāk cēlonis ir asinsizplūdums, galvas smadzeņu audzējs, encefalīts, abscess vai galvas trauma.

Atsevišķa grupa ir pakāpeniski progresējoši valodas traucējumi bez insulta. Primārā progresējošā afāzija sākas lēni, mēnešu laikā, un ir saistīta ar neirodeģeneratīvu procesu deniņu un pieres daivās. Šo formu bieži sākotnēji kļūdaini uzskata par atmiņas traucējumiem.

Arī epilepsijas lēkme, kas sākas deniņu daivā, var uz laiku radīt valodas izpratnes traucējumus, kas pēc lēkmes pāriet. Tāpēc neirologs vienmēr precizē, cik pēkšņi traucējumi sākās un cik ilgi tie turpinājās.

• Išēmisks insults: pēkšņs sākums, biežākais cēlonis.
• Smadzeņu asiņošana: pēkšņs sākums, bieži ar galvassāpēm.
• Audzējs: pakāpenisks sākums nedēļu vai mēnešu laikā.
• Encefalīts: sākums dienu laikā ar drudzi un apjukumu.
• Primārā progresējošā afāzija: ļoti lēna, mēnešu vai gadu attīstība.

Novērtējums sākas pie pacienta gultas. Neirologs pārbauda spontānu runu, izpratni ar vienkāršām un sarežģītākām pavēlēm, priekšmetu nosaukšanu, atkārtošanu, lasīšanu un rakstīšanu. Tieši šo sešu elementu kombinācija veido afāzijas profilu.

Attēldiagnostikā akūtā situācijā izmanto galvas datortomogrāfiju, lai ātri izslēgtu asiņošanu, un pēc tam magnētisko rezonansi, kur difūzijas režīms rāda svaigu išēmiju jau agri. Ja plānota smadzeņu operācija tuvu valodas apvidiem, papildus izmanto funkcionālo magnētisko rezonansi un nervu šķiedru ceļu attēlošanu.

Visprecīzāko informāciju sniedz garozas kartēšana operācijas laikā, kad pacients ir nomodā un runā, kamēr ķirurgs ar vāju elektrisko stimulu pārbauda, kuras garozas vietas drīkst aiztikt. Šī metode arī parādīja, cik ļoti valodas zonu robežas atšķiras dažādiem cilvēkiem.

Runas un valodas atjaunošanu vada logopēds, kas strādā kopā ar neirologu un rehabilitācijas komandu. Darbu sāk cik drīz vien iespējams, jo agrīna un regulāra nodarbošanās uzlabo rezultātu.

Biežākā kļūda ir afāzijas sajaukšana ar apjukumu vai psihiskiem traucējumiem. Cilvēks ar Vernikes afāziju runā raiti un bez piepūles, tāpēc no malas var šķist, ka viņš vienkārši stāsta kaut ko dīvainu. Atšķirību parāda izpratnes pārbaude: ja cilvēks nespēj izpildīt vienkāršu, bez žestiem pateiktu lūgumu, tas norāda uz valodas, nevis domāšanas traucējumu.

Otra kļūda ir sajaukšana ar dizartriju. Dizartrijā traucēta ir runas izrunāšana muskuļu vājuma vai koordinācijas dēļ, bet valodas saturs un izpratne ir pilnībā saglabāti; cilvēks var uzrakstīt to, ko nespēj skaidri pateikt. Afāzijā cieš pati valoda, tāpēc arī rakstos parādās tās pašas kļūdas.

Trešā kļūda ir vājas dzirdes nepamanīšana. Gados vecākam cilvēkam, kurš neatbild uz jautājumiem, vispirms jāpārbauda dzirde, dzirdes aparāta darbība un tas, vai runā pietiekami skaidri un no priekšpuses.

Un vēl: valodas traucējumi svešvalodā runājošam cilvēkam nedrīkst tikt vērtēti dzimtās valodas nezināšanas dēļ. Vērtējums vienmēr jāveic valodā, kuru cilvēks pārvalda vislabāk, vajadzības gadījumā piesaistot tulku.

Interesantākais par šo apvidu ir tas, ka tas nav īsti viens apvidus. Salīdzinot dažādos avotos iezīmētās robežas, atklājas, ka tās ir pārsteidzoši atšķirīgas: daži autori ieskaita tikai augšējās deniņu vijas aizmuguri, citi pievieno arī apkārtējās vijas, un daži vispār iesaka šo terminu aizstāt ar precīzākiem apzīmējumiem.

Otrs pārsteigums ir tas, cik daudz valodas izpratnē piedalās otra, nedominējošā puslode. Ja bojājums skar tikai vienu puslodi, cilvēks parasti joprojām saprot vienkāršus, kontekstā paredzamus vārdus, un daļa izpratnes atjaunojas. Tas norāda, ka runas izpratne ir vismaz daļēji abpusēja, atšķirībā no runas veidošanas, kas ir izteikti vienpusēja.

Trešais praktiskais novērojums: bērna smadzenes ar šāda apvidus bojājumu tiek galā nesalīdzināmi labāk nekā pieaugušā. Agrīnā vecumā valodas funkcijas var pārņemt citas smadzeņu daļas, un daļa bērnu attīsta praktiski normālu valodu. Pieaugušajam šādas iespējas ir ievērojami ierobežotākas, lai gan uzlabojumi ar rehabilitāciju iespējami arī pēc gadiem.