Aizmugurējais stilba kaula muskulis (tibialis posterior)

Aiz potītes iekšējā kauliņa noteiktā secībā iet vairākas svarīgas struktūras. Šo secību ārsti zina no galvas, jo tā ļauj noteikt, kura struktūra ir bojāta, pēc sāpju un pietūkuma precīzas vietas.

Aizmugurējā stilba kaula muskuļa cīpsla atrodas vistuvāk priekšpusei, tātad tieši aiz kauliņa. Tāpēc tās iekaisuma gadījumā pietūkums un sāpes ir tieši aiz un zem kauliņa, nevis dziļi ikrā.

Vienkāršotā aprakstā muskulis saliec pēdu uz leju un pagriež zoli uz iekšpusi. Dzīvē tas ir tikai daļa no patiesības, jo galvenais darbs notiek tad, kad pēda balstās uz zemes.

Soļa vidusdaļā pēda dabiski nedaudz nolaižas uz iekšpusi, un šo kustību muskulis bremzē, strādājot izstiepšanās laikā. Pirms atgrūdiena tas savelk pēdas vidusdaļas kaulus ciešā, stingrā velvē, un tikai tāpēc pēda kļūst par stingru sviru, ar kuru var atgrūsties.

Ja šī funkcija zūd, pēda atgrūdiena brīdī paliek mīksta, papēdis pagriežas uz āru un velve nolaižas. Cilvēks to jūt kā noguruma sajūtu pēdā, kā nespēju ilgi staigāt un vēlāk kā redzamu pēdas formas maiņu.

1. Papēdis pieskaras zemei, un pēda sāk nolaisties uz iekšpusi.
2. Muskulis bremzē šo nolaišanos, ļaujot pēdai amortizēt triecienu.
3. Soļa vidū pēda paliek mīksta un pielāgojas virsmai.
4. Pirms atgrūdiena muskulis savelkas un savelk kopā pēdas vidusdaļas kaulus.
5. Velve kļūst stingra, un papēdis nedaudz pagriežas uz iekšpusi.
6. Pēda darbojas kā stingra svira, un atgrūdiens notiek caur lielā pirksta pamatni.

Pieaugušam cilvēkam pakāpeniski izveidojusies plakanā pēda visbiežāk rodas tieši šīs cīpslas dēļ. Process parasti sākas ar cīpslas apvalka iekaisumu un sāpēm aiz potītes iekšējā kauliņa, tad cīpsla pakāpeniski pagarinās un vājinās, un beidzot mainās pašas pēdas forma.

Sākumā pārmaiņas ir atgriežamas, jo pēdas locītavas paliek kustīgas un velvi var izveidot ar roku. Vēlākās stadijās deformācija kļūst stingra un iesaista potītes locītavu. Tieši tāpēc laikus atpazīta cīpslas mazspēja ir ļoti atšķirīga situācija no novēlotas.

Ar šādām sūdzībām jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš nosūta pie traumatologa ortopēda vai pēdu ķirurga. Ārstēšanā liela nozīme ir fizioterapeitam un individuāli pielāgotām zolītēm. Ārsts jāapmeklē, ja sāpes aiz potītes iekšējā kauliņa saglabājas vairākas nedēļas, ja pēdas forma redzami mainās vai ja vairs neizdodas pacelties uz vienas kājas pirkstgaliem.

• Sāpes un pietūkums tieši aiz un zem potītes iekšējā kauliņa.
• Pakāpeniska gareniskās velves nolaišanās, parasti vispirms vienā pēdā.
• Papēža pagriešanās uz āru, skatoties no aizmugures.
• Nespēja vai sāpes, ceļoties uz vienas kājas pirkstgaliem.
• Noguruma sajūta pēdā un ikrā pēc ilgākas staigāšanas.
• Vēlākās stadijās sāpes pārceļas uz pēdas ārējo malu, kur kauli sāk saskarties.

Cīpsla cieš nevis no vienas traumas, bet no ilgstošas nevienmērīgas slodzes un vājākas dzīšanas spējas. Tāpēc riska apstākļi lielākoties ir tie, kas vai nu palielina slodzi, vai pasliktina audu atjaunošanos.

Atsevišķi jāpiemin papildu laivveida kauls, tas ir, neliels papildu kauliņš, kas daļai cilvēku atrodas tieši cīpslas piestiprināšanās vietā. Tas pats par sevi nav slimība, bet var izraisīt sāpes un vājāku cīpslas darbību, īpaši pusaudžiem.

• Liekais svars un strauja slodzes palielināšana, piemēram, uzsākot skriešanu.
• Ilgstoša stāvēšana uz cietas virsmas neatbilstošos apavos.
• Iepriekš esoša plakanā pēda vai iedzimti vaļīgas saites.
• Cukura diabēts, iekaisīgas locītavu slimības un ilgstoša glikokortikoīdu lietošana.
• Iepriekšēja potītes trauma vai lūzums, kas mainījis pēdas slodzes sadalījumu.
• Papildu laivveida kauls piestiprināšanās vietā.

Izmeklēšana sākas ar apskati stāvus, jo tikai ar svaru noslogotā pēdā parādās patiesā forma. Skatoties no aizmugures, vērtē papēža stāvokli un to, cik pirkstu redzami no ārējās malas; ja pēdas priekšdaļa ir pagriezusies uz āru, no aizmugures redzami vairāk pirkstu nekā otrā pusē.

Funkcionālais tests ir pacelšanās uz pirkstgaliem. Stāvot uz abām kājām un ceļoties uz pirkstgaliem, veselā pēdā papēdis pagriežas uz iekšpusi un velve izveidojas; cīpslas mazspējas gadījumā tas nenotiek. Vēl jutīgāks ir mēģinājums pacelties uz vienas kājas pirkstgaliem, ko šādā gadījumā parasti nevar izpildīt vai var izpildīt ar sāpēm.

Attēldiagnostikā izmanto pēdas rentgenogrammu, kas uzņemta stāvot ar slodzi, jo bez slodzes deformācija var nebūt redzama. Cīpslas stāvokli precizē ar ultrasonogrāfiju, kas ļauj vērtēt arī kustību reālā laikā, vai ar magnētisko rezonansi, ja plānota operācija.

Pirmais pārpratums ir papēža fascijas iekaisums. Tam raksturīgas sāpes papēža apakšā pirmajos soļos pēc miega, turpretī šīs cīpslas kaite sāp aiz iekšējā kauliņa un pastiprinās pēc ilgākas slodzes.

Otrais ir pēdas kanāla jeb tarsālā kanāla sindroms, kurā saspiests ir stilba nervs. Tad galvenās sūdzības ir tirpšana, dedzināšana un nejutīgums zolē, nevis pēdas formas maiņa un spēka zudums atgrūdienā.

Trešais ir stilba kaula iekšējās malas pārslodze, ko sadzīvē sauc par skrējēja stilbiem. Tur sāpes ir izkliedētas gar stilba kaula iekšējo malu apakšstilba vidusdaļā, nevis pie potītes.

Ceturtais ir deltveida saites bojājums pēc potītes traumas. To atšķir traumas anamnēze un sāpju punkts tieši uz kauliņa, nevis aiz tā. Precīzu nodalīšanu veic ārsts, jo divas kaites var pastāvēt vienlaikus.

Maziem bērniem plakana pēda ir normāla parādība, jo velvi vēl nenotur ne muskuļi, ne saites, un zem tās atrodas taukaudu spilventiņš. Vairumam bērnu velve izveidojas augšanas gaitā, un šajā vecumā cīpslas mazspēja nav tipiska.

Pusaudžiem sāpes šajā rajonā biežāk saistās ar papildu laivveida kaulu vai ar strauju slodzes pieaugumu sportā. Pieaugušajiem un it īpaši otrajā mūža pusē dominē cīpslas nolietojuma izmaiņas, kurām vairāk pakļautas sievietes.

Vecākā gadagājumā pievienojas vispārēja audu elastības samazināšanās un blakusslimības, kas pasliktina dzīšanu. Tāpēc šajā vecumā uzsvars parasti ir uz atbalstošu ārstēšanu ar zolītēm, apaviem un vingrinājumiem, un operāciju apsver tad, ja sūdzības būtiski ierobežo ikdienu.

Šīs cīpslas kustības amplitūda ir ļoti maza, daudz mazāka nekā, piemēram, pirkstu locītāju cīpslām. Tas nozīmē, ka pat neliela cīpslas pagarināšanās, kas citā vietā paliktu nepamanīta, šeit atņem ievērojamu daļu tās spēka pārnesē. Tieši tāpēc cīpsla var izskatīties gandrīz vesela, bet tās funkcija jau ir zudusi.

Otrs skaidrojums ir tas, ka blakus esošie muskuļi šo darbu pilnībā aizvietot nevar. Garā pirkstu locītāja cīpsla iet turpat blakus un daļēji darbojas līdzīgi, bet tās spēks ir daudzkārt mazāks. Tieši tāpēc vienā no operāciju veidiem šo cīpslu pārvieto uz bojātās vietu, un vienlaikus koriģē kaulu stāvokli, jo tikai cīpslas pārvietošana slodzi neizturētu.

No tā izriet svarīgs praktisks secinājums pacientam. Sāpes aiz potītes iekšējā kauliņa, kas nepāriet dažu nedēļu laikā, nav sīkums, ko var pārstaigāt. Agrīnā stadijā bieži pietiek ar slodzes pielāgošanu, zolītēm un mērķtiecīgiem vingrinājumiem, bet novēlota ārstēšana nozīmē daudz sarežģītāku problēmu.