Apakšējā motorā neirona bojājums

Pazīmju kopums ir raksturīgs, un pieredzējis ārsts to atpazīst apskatē, pirms ir pieejams kaut viens izmeklējums. Visas pazīmes parādās tikai to muskuļu apvidū, kurus apgādā bojātais posms, un tas ir svarīgi, jo tieši šī izplatība norāda uz bojājuma vietu.

• Vājums vai pilnīga kustības nespēja attiecīgajos muskuļos.
• Pazemināts muskuļu tonuss, ļengana ekstremitāte, ko viegli pasīvi izkustināt.
• Pavājināti vai pilnīgi izzuduši cīpslu refleksi.
• Muskuļa saruka jeb atrofija, kas attīstās nedēļu un mēnešu laikā.
• Fascikulācijas, tas ir, sīka, neregulāra muskuļa šķiedru raustīšanās zem ādas.
• Nav patoloģisko pēdas refleksu, kas raksturīgi augšējā neirona bojājumam.

Nošķirt augšējo un apakšējo motoro neironu ir viens no neiroloģiskās izmeklēšanas pamatuzdevumiem, jo tas uzreiz sašaurina iespējamo cēloņu loku un norāda, kur meklēt ar attēldiagnostiku.

Muskuļa šķiedra nav tikai mehānisks izpildītājs. Nervs uztur tās uzbūvi ar pastāvīgu darbības signālu un ar vielām, kas pa izaugumu nonāk līdz šķiedrai. Kad šī saite pārtrūkst, šķiedra pakāpeniski zaudē olbaltumvielas un sarūk, un pēc ilga laika tās vietā aug taukaudi un saistaudi.

Šis process nosaka arī atveseļošanās robežas. Ja nervs atjaunojas, kamēr muskuļa šķiedras vēl ir dzīvas, spēks var atgriezties. Ja bojājums ir ilgstošs un muskulis jau aizstāts ar saistaudiem, pat veiksmīga nerva atjaunošanās vairs nedod rezultātu. Tieši tāpēc nervu bojājumu ārstēšanā laiks ir tikpat svarīgs kā pati operācija vai medikaments.

Cēloņus ir ērti kārtot pēc tā, kura ceļa daļa cietusi, jo tieši tā tos kārto arī neirologs.

• Šūnas ķermenis priekšējā ragā: poliomielīts, spinālā muskuļu atrofija, amiotrofiskā laterālā skleroze.
• Priekšējā sakne: starpskriemeļu diska trūce, skriemeļu kanāla sašaurinājums, audzējs.
• Nervu pinums: pleca pinuma trauma, dzemdību trauma jaundzimušajam, apstarošanas sekas.
• Perifērais nervs: saspiešana kanālā, griezta vai stiepta trauma, cukura diabēta polineiropātija, Gijēna un Barē sindroms.
• Galvas nervu kodoli un to izaugumi: Bella parēze, sejas nerva bojājums pēc infekcijas vai traumas.

Sejas muskulatūra ir labākais veids, kā saprast atšķirību starp abiem neironu līmeņiem. Augšējās sejas daļas muskuļus, tas ir, pieres un acu aizvēršanas muskuļus, vada abu puslodžu garoza, bet apakšējās sejas daļas muskuļus tikai pretējā puslode.

Tāpēc insultā, kas skar garozu vai tās ceļus, seja nokarājas tikai lejasdaļā: mute ir šķība, bet pieri cilvēks var sarauct un aci aizvērt. Turpretī sejas nerva bojājumā, piemēram, Bella parēzes gadījumā, cieš visa puse: piere nekrokojas, acs neaizveras, un mute ir šķība. Šī atšķirība ir pirmā lieta, ko ārsts novērtē, un tā bieži izšķir, vai cilvēks nonāk insulta vienībā vai pie neirologa ambulatori. Pēkšņs sejas šķiebums vienmēr ir iemesls nekavējoties zvanīt neatliekamās palīdzības dienestam, jo tikai ārsts var droši nošķirt šos divus stāvokļus.

Lokalizācija balstās uz vājo muskuļu izplatības rakstu, jutības traucējumu robežām un refleksu stāvokli. Katrai muguras smadzeņu saknei un katram perifērajam nervam ir savs muskuļu un ādas apgabala saraksts, un tieši šo sarakstu salīdzināšana dod atbildi.

1. Nosaka, kuri muskuļi ir vāji, un pārbauda, vai tie visi pieder vienai saknei, vienam nervam vai plašākam apvidum.
2. Pārbauda refleksus, jo katrs no tiem atbilst noteiktam muguras smadzeņu līmenim.
3. Novērtē jutības traucējumu robežas: saknes bojājums dod joslveida traucējumu, perifērā nerva bojājums dod cita veida laukumu.
4. Meklē muskuļu saruku un fascikulācijas, arī mēlē, jo tās norāda uz šūnas ķermeņa bojājumu.
5. Ar neirogrāfiju izmēra, cik ātri un cik spēcīgi signāls iet pa nervu, un ar elektromiogrāfiju pārbauda, vai muskulis rāda denervācijas pazīmes.
6. Attēldiagnostikā izvēlas apvidu, ko norādījusi iepriekšējā izmeklēšana, nevis skenē visu mugurkaulu.

Elektromiogrāfija un neirogrāfija ir galvenās metodes, tomēr tām ir būtiska īpatnība: denervācijas pazīmes muskulī neparādās uzreiz pēc bojājuma, bet tikai pēc kāda laika, kad nerva izaugums ir sabrucis pa visu garumu. Tāpēc pārāk agri veikts izmeklējums var būt maldinoši normāls, un ārsts nereti to plāno apzināti vēlāk.

Papildus izmanto mugurkaula magnētisko rezonansi, ja aizdomas ir par sakni vai muguras smadzenēm, asins analīzes vielmaiņas un iekaisuma cēloņu meklēšanai, dažos gadījumos muguras smadzeņu šķidruma izmeklēšanu un ģenētiskos izmeklējumus iedzimtu slimību gadījumā.

Muskuļu raustīšanās ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēks meklē informāciju par motoro neironu slimībām, un tieši šeit rodas visvairāk lieku baiļu. Sīka plakstiņa, ikra vai īkšķa muskuļa raustīšanās ir ļoti izplatīta pilnīgi veseliem cilvēkiem, īpaši pēc slodzes, miega trūkuma, stresa vai liela kofeīna daudzuma.

Izšķirošais nav pati raustīšanās, bet tas, kas to pavada. Ja nav ne vājuma, ne muskuļa sarukas, ne refleksu pārmaiņu, nopietnas slimības varbūtība ir maza. Turpretī raustīšanās kopā ar pieaugošu vājumu, roku sīko muskuļu saruku, runas vai rīšanas grūtībām prasa neirologa izmeklēšanu bez kavēšanās.

Ārstēšana ir vērsta uz cēloni: diska trūces vai kanāla sašaurinājuma gadījumā tā var būt ķirurģiska atbrīvošana, iekaisīgu nervu slimību gadījumā imūnterapija, vielmaiņas cēloņu gadījumā pamatslimības kontrole. Dažos stāvokļos, piemēram, spinālajā muskuļu atrofijā, mūsdienās pieejama slimības gaitu mainoša ārstēšana, ko nodrošina specializēti centri.

Neatkarīgi no cēloņa svarīga ir rehabilitācija: kustību apjoma uzturēšana, lai neizveidotos locītavu kontraktūras, pakāpenisks spēka darbs atjaunošanās laikā, ortozes nokarenai pēdai vai plaukstai un ādas aprūpe nejutīgajos apvidos.

Neatliekami jāmeklē palīdzība, ja vājums strauji pieaug dienu laikā, ja tas kāpj no kājām uz augšu, ja parādās elpas trūkums, rīšanas vai runas traucējumi. Tāpat nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības, ja kopā ar kāju vājumu rodas urīna aizture vai nesaturēšana un nejutīgums sēžas apvidū, jo tas var liecināt par zirgastes saspiešanu, kurā operācija ir jāveic steidzami.