Jostas fascija: slāņi, funkcija un muguras sāpes

Slāņu izpratne ir svarīga ne tikai anatomijā, bet arī praksē, jo tieši starp tiem darbojas mūsdienu reģionālās anestēzijas metodes un tieši to savstarpējā slīdēšana tiek vērtēta ultrasonogrāfijā.

Tabulā apkopoti slāņi un to galvenās saites.

Visinteresantākā jostas fascijas īpašība ir tā, ka tā savieno muskuļus, kas anatomiski atrodas tālu viens no otra. Aizmugurējā slāņa virspusējo kārtu veido plata muguras muskuļa aponeiroze, un šīs šķiedras iet slīpi uz leju un uz iekšu. Lielā sēžas muskuļa šķiedras nāk no otras puses un iet slīpi uz augšu un uz iekšu. Viduslīnijā tās satiekas.

Rezultātā, kad staigājot vai skrienot roka vienā pusē iet atpakaļ, bet pretējās puses kāja iet atpakaļ, abu muskuļu vilkme caur fasciju saslēdzas vienā slīpā ķēdē. Tas ir viens no mehānismiem, kā rumpis pārnes kustības enerģiju no augšējās uz apakšējo ķermeņa daļu, neizmantojot papildu muskuļa darbu.

Otrs mehānisms nāk no sāniem. Šķērseniskā vēdera muskuļa saraušanās velk fascijas sānu šuvi un tādējādi sasprindzina aizmugurējo slāni, kas mugurai piešķir papildu stingrumu. Kopā ar vēdera dobuma spiediena pieaugumu tas veido to, ko sportā un rehabilitācijā sauc par rumpja stabilitāti.

• Plata muguras muskuļa aponeiroze veido aizmugurējā slāņa virspusējo kārtu.
• Lielais sēžas muskulis pievienojas fascijai no pretējās puses.
• Šķērseniskais vēdera muskulis velk fasciju sānos.
• Muguras taisnotājmuskuļa pietūkums rada spiedienu nodalījumā no iekšpuses.
• Krustu un sēžas pauguru saite turpina šo ķēdi uz augšstilba aizmuguri.

Ilgu laiku fasciju uzskatīja par inertu iesaiņojumu. Mūsdienu pētījumi rāda pretējo: fascijas aizmugurējais slānis satur ievērojamu daudzumu brīvu nervu galu, tostarp tādu, kas pārvada sāpju signālu, un šo galu blīvums ir lielāks nekā pašā muskulī.

Tas nozīmē, ka fascija pati var būt sāpju avots. Eksperimentos, kur fascijā ievada kairinošu šķīdumu, izraisītās sāpes ir stiprākas, ilgstošākas un plašāk izstarojošas nekā tad, ja tas pats tiek ievadīts muskulī. Šis novērojums ir mainījis skatījumu uz tā saukto nespecifisko muguras lejasdaļas sāpi.

Fascijā ir arī receptori, kas informē nervu sistēmu par stiepumu un spiedienu, tātad tā piedalās stājas un kustības sajūtā. Tāpēc muguras sāpju gadījumā bieži traucēta ir ne tikai kustība, bet arī spēja precīzi sajust rumpja stāvokli, un rehabilitācijā to trenē atsevišķi.

Ar vecumu saistaudi kļūst blīvāki un mazāk elastīgi, un šķērssaišu skaits palielinās. Fascijas slāņi kļūst grūtāk pārbīdāmi cits pret citu. Šī pārmaiņa pati par sevi nav slimība, bet tā samazina kustību ekonomiju.

Cilvēkiem ar ilgstošām muguras lejasdaļas sāpēm ultrasonogrāfijā ir aprakstīta samazināta fascijas slāņu savstarpējā slīdēšana un dažkārt biezāks aizmugurējais slānis. Cēloņa un seku virziens nav galīgi noskaidrots: nav skaidrs, vai slīdēšana samazinās sāpju un kustību ierobežojuma dēļ vai arī tā pati sāpes uztur. Šīs izmaiņas nav diagnoze un netiek izmantotas kā patstāvīgs izmeklējums.

Praktiskais secinājums no šiem datiem ir mērens: kustība, mainīgas pozas un pakāpeniska slodze uztur slāņu savstarpējo slīdēšanu labāk nekā ilgstoša atpūta. Tas saskan ar to, ko rekomendē muguras sāpju vadlīnijas, proti, saglabāt aktivitāti, ciktāl tas iespējams.

Lielākā daļa muguras lejasdaļas sāpju ir tā sauktās nespecifiskās sāpes, kurās viena konkrēta bojāta struktūra netiek atrasta, un fascija ir viens no iespējamajiem avotiem starp daudziem. Ārstēšanas pamats ir aktivitātes saglabāšana, sāpju mazināšana un pakāpeniska vingrošana, ko vada fizioterapeits.

Atsevišķi jāpiemin nervu saspiešana fascijas vietās. Virs zarnu kaula šķautnes fasciju šķērso ādas nervi, kurus sabiezējušas saistaudu malas var iespiest, radot sāpes sēžas augšdaļā, kas mēdz tikt sajauktas ar sēžas nerva sāpēm. Fascijas vājajās vietās muguras sānos retos gadījumos veidojas trūces.

Anestezioloģijā fascijas slāņi ir mērķis: zāļu ievadīšana noteiktā fascijas plaknē ļauj mazināt sāpes pēc vēdera un muguras operācijām, un šo vietu atrod ar ultrasonogrāfiju. Tas ir labs piemērs tam, kā anatomiska detaļa kļūst par praktisku ārstēšanas metodi.

Muguras sāpes prasa neatliekamu ārsta vērtējumu, ja tās pavada paaugstināta temperatūra, nepaskaidrojams svara zudums, sāpes naktī miera stāvoklī, nesena nopietna trauma, kāju vājums, nejutīgums starpenē vai urīna un vēdera izejas kontroles traucējumi. Pārējos gadījumos sākotnēji pietiek ar ģimenes ārsta apskati.

• Paaugstināta temperatūra kopā ar muguras sāpēm.
• Sāpes, kas nemazinās miera stāvoklī un traucē gulēt.
• Pieaugošs kāju vājums vai nejutīgums.
• Nejutīgums starpenē vai urīna aizture.
• Nepaskaidrojams svara zudums vai audzēja slimība anamnēzē.

Ikdienas praksē fasciju atsevišķi neizmeklē. Muguras sāpju gadījumā vispirms tiek veikta klīniska izmeklēšana, kurā vērtē kustību apjomu, sāpju vietu, neiroloģiskās pazīmes un brīdinājuma simptomus. Attēldiagnostika bez šādām pazīmēm parasti nav nepieciešama un bieži atrod izmaiņas, kurām ar sūdzībām nav sakara.

Ja izmeklēšana tomēr vajadzīga, magnētiskā rezonanse parāda fasciju kā tumšu, plānu līniju un ļauj vērtēt muskuļus un starpskriemeļu diskus. Ultrasonogrāfija ir vienīgā metode, kas ļauj redzēt fascijas slāņu kustību reālā laikā, un to izmanto gan pētniecībā, gan anestēzijas procedūru vadīšanai.

1. Saruna par sāpju sākumu, raksturu un brīdinājuma pazīmēm.
2. Kustību apjoma un neiroloģiskā stāvokļa pārbaude.
3. Brīdinājuma pazīmju izslēgšana.
4. Attēldiagnostika tikai tad, ja tā maina ārstēšanu.
5. Fizioterapeita novērtējums un individuāla vingrojumu programma.

Pirmais sajaukums ir ar virspusējo fasciju jeb zemādas saistaudu slāni. Jostas fascija nav tūlīt zem ādas; starp ādu un to atrodas zemādas tauki un virspusējā fascija. Masāžas vai ierīču iedarbība uz ādu jostas fascijas slāņu savstarpējo slīdēšanu tieši nemaina.

Otrais sajaukums ir ar aponeirozi un saiti. Aponeiroze ir plakana cīpsla, ar kuru muskulis piestiprinās; saite savieno divus kaulus. Jostas fascija satur aponeirožu daļas un ir saaugusi ar saitēm, taču pati ir plašāka jēdziena struktūra.

Trešais sajaukums ir starp fascijas sāpēm un diska izraisītām sāpēm. Diska izraisītas sāpes parasti izstaro kājā pa noteiktu joslu un pavada nejutīgums vai vājums, bet fascijas un muskuļa izcelsmes sāpes biežāk ir difūzas, sliktāk lokalizētas un mainās atkarībā no pozas. Precīzu atšķiršanu veic ārsts, nevis pacients.

Izplatītā doma, ka fascija jāizstiepj, lielā mērā nav precīza. Jostas fascijas šķiedras ir ārkārtīgi izturīgas un fizioloģiskas slodzes apstākļos gandrīz nepagarinās; to, ko cilvēks izjūt kā stīvumu, daudz biežāk nosaka slāņu savstarpējā slīdēšana un nervu sistēmas jutība, nevis pati šķiedru garuma maiņa.

No tā izriet praktiska atšķirība starp pieejām. Ilgstoša spēcīga stiepšana vienā virzienā fascijas šķiedru garumu nemaina, bet daudzveidīga kustība dažādās plaknēs, pakāpeniska slodze un stāvokļu maiņa uzlabo slāņu savstarpējo pārbīdi un audu šķidruma apriti. Tieši tāpēc muguras lejasdaļas rehabilitācijā lielāka nozīme ir kustību daudzveidībai un regularitātei nekā vienam konkrētam stiepšanas vingrinājumam.