Kādas ir galvenās smadzeņu struktūras?

Lielās smadzenes sastāv no divām puslodēm, kuras savieno plats šķiedru kūlis, lielo smadzeņu saaugums (corpus callosum). Pusložu virsmu klāj smadzeņu garoza, kas ir salocīta vagās un vijumos, lai lielu virsmas laukumu ievietotu ierobežotā telpā.

Katrā puslodē izšķir četras daivas. Pieres daiva (lobus frontalis) atbild par kustību sākšanu, plānošanu, uzvedības kontroli un runas veidošanu. Paura daiva (lobus parietalis) apstrādā tausti, temperatūru, sāpes un ķermeņa un telpas sajūtu. Deniņu daiva (lobus temporalis) apstrādā dzirdi, runas saprašanu un tajā atrodas atmiņai būtiskais hipokamps. Pakauša daiva (lobus occipitalis) apstrādā redzi.

Robeža starp pieres un paura daivu ir centrālā vaga. Tieši tās priekšā guļ precentrālais vijums, kas vada kustības, un tieši aiz tās postcentrālais vijums, kas uztver jušanu. Abos ķermenis ir attēlots kā karte, un tajā lūpām, mēlei un pirkstiem atvēlēta nesamērīgi liela vieta, jo tiem vajag vissmalkāko kontroli un jutību.

Zem garozas baltajā vielā ir vairāki pelēkās vielas kodoli. Talāms ir galvenā pārslēgšanās stacija: gandrīz visa jušanas informācija, izņemot ožu, pirms nonākšanas garozā iet caur to. Bazālie kodoli piedalās kustību sākšanā un apturēšanā un automātisko kustību programmu izpildē.

Hipotalāms ir neliels, bet vada ķermeņa iekšējo līdzsvaru: temperatūru, slāpes, izsalkumu, miega un nomoda ritmu, un caur hipofīzi visu hormonu sistēmu. Mandeļveida kodols jeb amigdala piešķir notikumiem emocionālu nozīmi, bet hipokamps veido jaunas apzinātas atmiņas.

Smadzenītes guļ zem lielo smadzeņu pakauša daivām, atdalītas ar cietā apvalka plāksni. Tās nesāk kustības, bet tās salīdzina: smadzenītes vienlaikus saņem pavēli, ko garoza ir izdevusi, un ziņojumu no muskuļiem un locītavām par to, kas patiesībā notiek, un starpību nepārtraukti izlīdzina.

Tāpēc smadzenīšu bojājums neparalizē, bet padara kustības neprecīzas. Gaita kļūst platsoļaina un svārstīga, roka, tiecoties pēc mērķa, sāk trīcēt tieši pēdējos centimetros, runa kļūst izstiepta un neveikla. Smadzenītes ir arī tās, kas iemācās kustību prasmes, piemēram, riteņbraukšanu, un pēc tam tās izpilda bez domāšanas.

Smadzeņu stumbrs sastāv no trim daļām, kas viena virs otras savieno lielās smadzenes ar muguras smadzenēm: vidussmadzenēm, tilta un iegarenajām smadzenēm. Cauri tām iet visi ceļi uz ķermeni un no tā, un tajās atrodas gandrīz visu galvas smadzeņu nervu kodoli.

Iegarenajās smadzenēs atrodas elpošanas, sirdsdarbības, asinsspiediena, rīšanas, klepus un vemšanas centri, tas ir, tās funkcijas, bez kurām dzīvība nav iespējama. Stumbrā izkaisītais neironu tīkls, ko sauc par retikulāro formāciju, uztur nomodu un apziņas līmeni.

Tieši iegareno smadzeņu apakšdaļā kustību ceļi pāriet uz pretējo pusi. Tas ir konkrēts anatomisks iemesls tam, kāpēc kreisā puslode vada ķermeņa labo pusi un kāpēc insults vienā puslodē noved pie vājuma pretējā ķermeņa pusē.

Simptomi diezgan precīzi norāda uz vietu. Vājums vienā ķermeņa pusē un runas traucējumi norāda uz lielo smadzeņu puslodi, dubultošanās, rīšanas grūtības un reibonis ar nestabilitāti norāda uz stumbru, bet nestabila gaita un neveiklas, netrāpīgas kustības norāda uz smadzenītēm.

Ja pēkšņi noslīd sejas puse, rodas rokas vājums vai runa kļūst neskaidra, nekavējoties jāzvana 113 vai 112. Insulta ārstēšanas iespējas mērāmas stundās, un nogaidīšana tieši samazina atveseļošanās izredzes. Pie ārsta plānveidā jādodas, ja galvassāpes ir jaunas, pastāvīgas un pastiprinās no rīta vai pieliecoties, ja tām pievienojas vemšana, ja parādās krampju lēkme vai ja vājums un nespēks pieaug nedēļu laikā. Ar šīm slimībām nodarbojas neirologs, bet ar audzējiem un asinsizplūdumiem neiroķirurgs.

Latviešu valodā visvairāk jauc smadzenes un smadzenītes. Tie nav lieluma varianti, bet divas atšķirīgas struktūras ar atšķirīgu uzdevumu: lielās smadzenes izlemj, ko darīt, smadzenītes nodrošina, ka tas tiek izdarīts gludi un precīzi.

Otrā neskaidrība ir starp galvas un muguras smadzenēm. Muguras smadzenes ir mugurkaula kanālā esošā nervu aukla, un tās nav smadzeņu daļa, kaut arī abas kopā veido centrālo nervu sistēmu. Smadzeņu stumbrs ir pāreja starp tām.

Trešā attiecas uz apvalkiem. Meningīts ir smadzeņu apvalku iekaisums, bet encefalīts ir pašu smadzeņu audu iekaisums. Tās ir divas dažādas slimības ar dažādu gaitu, lai gan sarunvalodā abas mēdz saukt par smadzeņu iekaisumu.

Pašās smadzenēs nav sāpju receptoru. Smadzeņu audus var griezt, un cilvēks to nejūt, tieši tāpēc dažas operācijas veic pacientam esot nomodā, lai viņš operācijas laikā runātu un kustinātu roku un ķirurgs redzētu, kur drīkst griezt. Galvassāpes rodas nevis smadzenēs, bet apvalkos, asinsvados, muskuļos un blakusdobumos ap tām.

Otra pārsteidzošā lieta ir smadzenīšu blīvums. To tilpums ir tikai neliela daļa no visām smadzenēm, bet tajās atrodas lielākā daļa visu smadzeņu nervu šūnu, jo to garoza ir ārkārtīgi smalki salocīta un šūnas tajā sablīvētas daudz ciešāk nekā lielo smadzeņu garozā.

Un visbeidzot par izplatīto apgalvojumu, ka cilvēks izmanto tikai desmit procentus savu smadzeņu. Tas nav patiess. Attēldiagnostikā redzams, ka darbojas visas smadzeņu daļas, tikai dažādos uzdevumos dažādā mērā, un praktiski jebkurš, pat ļoti neliels bojājums jebkurā smadzeņu vietā kaut ko nolaupa.