Smadzeņu puslodes: uzbūve, atšķirības, funkcijas

Daivu robežas noteiktas pēc lielajām vagām un rievām, un katrai daivai ir savas raksturīgās funkcijas, kaut arī reālā darbība vienmēr ir vairāku daivu sadarbība.

Galvenais savienojums ir smadzeņu tilts, plata šķiedru plāksne gareniskās spraugas dibenā, kas savieno atbilstošās abu pušu garozas zonas. To iedala priekšgalā, ķermenī un aizmugurējā uzbiezinājumā, un dažādas tā daļas savieno dažādas daivas.

Papildus ir arī mazāki savienojumi: priekšējā saistījuma josla, kas savieno abu pušu deniņu daivas, un aizmugurējais saistījums smadzeņu stumbra tuvumā. Atsevišķa loma ir velvei, kas savieno abu pušu atmiņas struktūras.

Šo savienojumu nozīmi visskaidrāk parādīja pacienti, kuriem smagas epilepsijas ārstēšanai tika pārgriezts smadzeņu tilts. Šādos gadījumos katra puslode var apstrādāt informāciju neatkarīgi, un cilvēks spēj, piemēram, ar kreiso roku veikt darbību, kuru ar vārdiem nosaukt nespēj. Šie novērojumi pierādīja, ka valoda lielākajai daļai cilvēku ir izteikti saistīta ar vienu puslodi.

• Smadzeņu tilts: lielākā šķiedru josla, savieno lielāko daļu garozas.
• Priekšējais saistījums: savieno deniņu daivas.
• Velve: atmiņas struktūru savienojums.
• Asociatīvās šķiedras: savieno zonas vienas puslodes ietvaros.

Lielākajai daļai cilvēku runas veidošanas un valodas saprašanas centri atrodas kreisajā puslodē, un tā tas ir gan lielākajai daļai labroču, gan lielākajai daļai kreiļu. Tāpēc kreisās puslodes insults bieži rada runas traucējumus, ko sauc par afāziju.

Labā puslode nav mazāk svarīga, tikai tās uzdevumi ir citi. Tā ir īpaši nozīmīga telpiskai uzmanībai, sejas atpazīšanai, runas intonācijas uztverei un vispārējai situācijas aptverei. Labās puslodes bojājums var radīt stāvokli, kurā cilvēks neievēro visu kreiso pusi: neapēd ēdienu no šķīvja kreisās malas, nenoskujas kreisajā sejas pusē.

Svarīgi ir nesajaukt lateralizāciju ar tautā izplatīto priekšstatu par loģisko un radošo puslodi. Gan matemātika, gan mūzika, gan zīmēšana, gan valoda prasa abu pusložu saskaņotu darbu. Atšķiras nevis darbības veids, bet konkrētu apstrādes soļu izvietojums.

• Kreisā puslode: lielākajai daļai valodas veidošana un saprašana, secīga analīze.
• Labā puslode: telpiskā uzmanība, sejas, intonācija, kopainas uztvere.
• Abas kopā: gandrīz jebkura reāla ikdienas darbība.
• Mīts: dalījums cilvēkos ar „kreiso" un „labo" domāšanu.

Puslodes veidojas no priekšējā smadzeņu pūslīša, kas augļa attīstības sākumā izveido divus sānu izaugumus. Sākotnēji puslodes virsma ir gluda, un raksturīgās vagas un rievas veidojas augļa attīstības otrajā pusē, kad garozas laukums strauji pieaug.

Baltās vielas mielinizācija turpinās ilgi pēc dzimšanas. Pieres daivas savienojumi nobriest vēlāk nekā pārējie, un tieši ar to skaidro pusaudžu lielāko impulsivitāti un grūtības izvērtēt attālas sekas. Šis process turpinās līdz jaunieša gadiem.

Bērna smadzenēm ir daudz lielāka pielāgošanās spēja nekā pieauguša cilvēka smadzenēm. Ja kreisā puslode agrā bērnībā tiek nopietni bojāta, valodas funkcijas var pārņemt labā puslode, un bērns iemācās runāt. Pieaugušam cilvēkam šādas pārkārtošanās iespējas ir daudz šaurākas, lai gan zināma atjaunošanās notiek arī tad.

Pusložu darbību vērtē gan pēc simptomiem, gan ar attēldiagnostiku un elektrofizioloģiju. Katra metode atbild uz savu jautājumu.

1. Neiroloģiskā izmeklēšana, kurā pārbauda spēku, jušanu, runu, redzes laukus un uzmanību abās pusēs.
2. Datortomogrāfija akūtā situācijā, lai ātri atšķirtu asiņošanu no išēmijas.
3. Magnētiskās rezonanses izmeklējums, kas garozas un baltās vielas izmaiņas parāda daudz precīzāk.
4. Elektroencefalogrāfija, ja ir aizdomas par epilepsiju vai jānosaka lēkmju izcelsmes puslode.
5. Funkcionālie izmeklējumi pirms neiroķirurģiskas operācijas, lai noskaidrotu, kurā puslodē atrodas valodas zonas.
6. Neiropsihologa izmeklēšana, kas precizē atmiņas, uzmanības un valodas traucējumu raksturu.

Biežākais vienas puslodes bojājuma cēlonis ir insults. Kreisās puslodes bojājums tipiski dod labās puses vājumu un runas traucējumus, labās puslodes bojājums kreisās puses vājumu un uzmanības trūkumu pret kreiso pusi. Tieši uzmanības traucējumu dēļ labās puslodes insults bieži tiek pamanīts vēlāk, jo cilvēks pats savu stāvokli neapzinās.

Citi cēloņi ir smadzeņu audzēji, traumas, iekaisumi un demence. Daļa demenču sākas ar izteikti asimetriskiem simptomiem, piemēram, pakāpenisku valodas zudumu, un tikai vēlāk kļūst plašākas.

Ar šiem stāvokļiem strādā neirologs, bet komandā ietilpst arī neiroķirurgs, rehabilitologs, fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds un neiropsihologs. Insulta gadījumā izšķirošs ir laiks, tāpēc pēkšņi runas, spēka vai redzes traucējumi ir iemesls zvanīt 113, nevis gaidīt uzlabošanos.

Pirmā sajaukšana notiek ar smadzenītēm, kurām arī ir divas puslodes. Tās atrodas zem lielo smadzeņu pakauša daivām, atbild par kustību koordināciju un līdzsvaru, un, atšķirībā no lielajām smadzenēm, katra smadzenīšu puslode ir saistīta ar tās pašas puses ķermeni.

Otra sajaukšana ir starp puslodi un daivu. Puslode ir visa smadzeņu puse, daiva ir tās daļa. Cilvēks, kuram teikts, ka bojājums ir „labajā pusē", bieži nesaprot, ka simptomu raksturu nosaka nevis puse, bet tieši daiva un konkrētā zona.

Trešais pārpratums ir domāt, ka puslodes ir spoguļsimetriskas. Patiesībā starp tām ir izmērāmas anatomiskas atšķirības: deniņu daivas augšējā virsma ar dzirdes un valodas zonām lielākajai daļai cilvēku kreisajā pusē ir plašāka, un visas smadzenes ir nedaudz sagrieztas, tā ka labā pieres daiva un kreisā pakauša daiva izvirzās mazliet tālāk uz priekšu un atpakaļ.

Interesantākais pusložu darbībā ir nevis tas, ka tās ir atšķirīgas, bet tas, ka tās nepārtraukti viena otru bremzē. Katra puslode caur smadzeņu tiltu daļēji nomāc pretējās aktivitāti, un šis līdzsvars ir tas, kas uztur vienotu uzmanību un vienotu darbību.

Kad viena puslode cieš, nomācošā ietekme uz otru izzūd, un veselā puse kļūst pārmērīgi aktīva. Tas daļēji izskaidro, kāpēc labās puses bojājuma gadījumā uzmanība pret kreiso pusi zūd tik dramatiski: kreisā puslode, atbrīvojusies no līdzsvara, pievelk uzmanību tikai uz labo pusi.

No šīs izpratnes izriet praktiskas sekas rehabilitācijā. Atjaunošanās nav tikai bojātās zonas dzīšana, bet arī abu pušu līdzsvara atjaunošanās, un rehabilitācijas metodes, kas mērķtiecīgi nodarbina bojāto pusi, cenšas šo līdzsvaru atgūt. Tieši tāpēc agrīna un regulāra rehabilitācija pēc insulta ir ne mazāk svarīga par akūto ārstēšanu.