Kas ir anālā mala?

Anālais kanāls (canalis analis) ir īsais gala posms starp taisno zarnu un ārpasauli. To ieskauj divi slēdzējmuskuļi. Iekšējais slēdzējmuskulis ir gludā muskulatūra, kas darbojas neatkarīgi no gribas un notur kanālu aizvērtu miera stāvoklī. Ārējais slēdzējmuskulis ir šķērssvītrots un pakļaujas gribai; tieši ar to cilvēks apzināti aiztur vēdera izeju.

Kanāla augšdaļā gļotāda veido garenas krokas, kuru apakšējos galus savieno mazi kroku vārstuļi; tieši šī robeža ir ķemmveida līnija. Zem tās kanāla virsma ir gluda un bāla, bez matiņiem un dziedzeriem, līdz nonāk pie anālās malas.

Tur, kur atveras nelielie anālie dziedzeri, visbiežāk sākas strutaini procesi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc perianālie abscesi un fistulas gandrīz vienmēr ir saistītas ar šo konkrēto līmeni, nevis ar ādu.

Tabula parāda, cik krasi atšķiras audi virs un zem ķemmveida līnijas. Šīs atšķirības ir praktiskas, nevis akadēmiskas.

Zem ķemmveida līnijas un ap anālo malu audus apgādā somatiskie nervi, tie paši, kas apgādā ādu. Tāpēc jebkurš bojājums šajā zonā rada asas, precīzi lokalizētas sāpes, un tieši tāpēc procedūras šajā apgabalā prasa pilnvērtīgu sāpju mazināšanu.

Virs ķemmveida līnijas jutību nodrošina veģetatīvie nervi, kas sāpes precīzi nelokalizē. Tur audus var savilkt, sasiet vai apstrādāt ar minimālām sajūtām, un tieši tāpēc iekšējos mezglus var ārstēt ambulatori ar paņēmieniem, kas zemāk nebūtu iedomājami.

Šī pati robeža izskaidro biežāko pacienta pārsteigumu: nesāpīga, spilgti sarkana asiņošana pēc vēdera izejas parasti nāk no iekšējiem mezgliem, bet asas sāpes vēdera izejas laikā, kas turpinās vēl ilgi pēc tās, daudz vairāk atbilst anālajai plaisai.

Anālā mala un tuvākā apkārtne ir vieta, kurā sastopamas gan pilnīgi nekaitīgas, gan nopietnas kaites, un no ārpuses tās var izskatīties līdzīgi. Tieši tāpēc pašnoteikta diagnoze ir riskanta.

• Ārējie hemoroidālie mezgli un to trombozēšanās ar strauju, sāpīgu pietūkumu.
• Anālā plaisa: šaurs gļotādas plīsums ar asām sāpēm un spilgtām asinīm.
• Perianāls abscess un fistula, parasti ar sāpēm, pietūkumu un drudzi.
• Ādas ieloces, kas paliek pēc pārciesta iekaisuma un pašas par sevi nav bīstamas.
• Kondilomas, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss.
• Nieze ap tūpli, ko var uzturēt gan ādas slimības, gan pārmērīga vai nepietiekama higiēna.
• Anālā kanāla vai anālās malas audzēji, kuru pirmā pazīme bieži ir nedzīstoša čūla vai asiņošana.

Audzēju gadījumā tas, vai perēklis sākas anālajā kanālā vai uz anālās malas ādas, maina pieeju. Šie apgabali atšķiras gan pēc audu tipa, gan pēc tā, uz kuriem limfmezgliem notiek limfas aizplūde, tāpēc atšķiras arī izmeklēšanas apjoms un ārstēšanas plāns. Tieši tādēļ ārsts aprakstā vienmēr norāda precīzu attiecību pret anālo malu.

Tas pats attiecas uz fistulām. To gaitas apraksts vienmēr tiek sniegts attiecībā pret slēdzējmuskuļiem, jo no tā ir atkarīgs, vai operācija var apdraudēt turēšanas spēju. Šo attiecību precīzi parāda magnētiskā rezonanse vai ultrasonogrāfija caur anālo kanālu.

Arī mezglu ārstēšanā robeža ir izšķiroša. Iekšējos mezglus var ārstēt ar procedūrām, kas neskar jutīgo zonu, bet ārējos mezglus un ādas ieloces skar tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams, jo dzīšana šajā vietā ir sāpīga.

Izmeklēšana ir pakāpeniska un sākas ar to, ko var izdarīt bez instrumentiem. Pacientam nav jākaunas: tā ir ikdienišķa medicīniska apskate, un lielākā daļa atradumu ir labdabīgi.

1. Saruna par sūdzībām: asiņošanas veids, sāpju laiks, vēdera izejas ieradumi, svara izmaiņas.
2. Perianālās ādas apskate, tostarp lūdzot pacientam saspringt, lai kļūst redzami izspiedumi.
3. Pirksta izmeklēšana caur tūpli, ja sāpes to atļauj; tā novērtē slēdzējmuskuļu tonusu un veidojumus.
4. Anoskopija ar īsu instrumentu, lai apskatītu anālo kanālu un ķemmveida līniju.
5. Rektoskopija vai kolonoskopija, ja jāizslēdz augstāk esoši asiņošanas cēloņi.
6. Magnētiskā rezonanse vai ultrasonogrāfija caur anālo kanālu fistulu un audzēju gadījumos.

Lielākā daļa sūdzību šajā apgabalā ir labdabīgas, bet tieši tāpēc nopietnas slimības mēdz tikt atliktas. Vissvarīgākais praktiskais noteikums ir tas, ka asiņošanu nedrīkst pats sev izskaidrot ar mezgliem, jo tieši tā visbiežāk tiek nokavēta zarnu audzēja diagnoze.

Steidzami jāvēršas pie ārsta, ja parādās stipras sāpes ar pietūkumu un drudzi, kas liecina par abscesu, ja asiņošana ir bagātīga, ja pēkšņi zūd spēja aizturēt vēdera izeju vai gāzes, ja parādās nedzīstoša čūla vai sacietējums.

Plānveidā, bet bez atlikšanas jāizmeklē arī ilgstoša asiņošana, tumšas asinis izkārnījumos, vēdera izejas ieradumu maiņa, kas ilgst vairākas nedēļas, neizskaidrojams svara zudums un anēmija. Ar šīm sūdzībām nodarbojas proktologs, ķirurgs vai gastroenterologs, bet sākt var pie ģimenes ārsta.

• Asiņošana no tūpļa jebkurā vecumā, īpaši pēc četrdesmit gadiem.
• Sāpīgs pietūkums ar drudzi un vispārēju sliktu pašsajūtu.
• Nedzīstoša čūla, sacietējums vai izmaiņas ādā ap tūpli.
• Vēdera izejas ieradumu maiņa, kas ilgst vairākas nedēļas.
• Neizskaidrojams svara zudums vai bālums un nogurums, kas var liecināt par anēmiju.
• Spējas aizturēt gāzes vai vēdera izeju zudums.

Pirmais un biežākais pārpratums ir jaukt ādas ieloci ar hemoroidālo mezglu. Ieloce ir mīksta ādas kroka, kas parasti paliek pēc pārciesta iekaisuma vai trombozes, tā nesāp un neasiņo. Mezgls savukārt ir asinsvadu sakopojums, kas var pietūkt, asiņot un sāpēt.

Otrs pārpratums attiecas uz sāpēm. Daudzi jebkuras sāpes tūpļa apvidū sauc par hemoroīdiem, lai gan tipiskas iekšējo mezglu sūdzības ir tieši nesāpīga asiņošana un izspiešanās sajūta. Asas, dedzinošas sāpes vēdera izejas laikā daudz biežāk atbilst plaisai, un ārstēšana abos gadījumos atšķiras.

Trešais pārpratums ir domāt, ka nieze nozīmē tārpus vai sliktu higiēnu. Nieze ap tūpli bieži ir ādas slimības, mitruma, pārmērīgas tīrīšanas vai kairinošu līdzekļu sekas, un pārmērīga mazgāšana ar ziepēm to parasti pasliktina. Bērniem tārpu iespēja gan tiešām jāizslēdz.

Turēšanas spēja balstās nevis uz vienu muskuļu, bet uz vairāku mehānismu kopdarbu. Iekšējais slēdzējmuskulis nodrošina lielāko daļu miera stāvokļa spiediena, ārējais dod apzinātu papildu aizturi, bet taisnās zarnas cilpas muskulis notur leņķi, kas darbojas kā papildu vārsts. Turklāt anālā kanāla gļotādas spilventiņi aizpilda atlikušo spraugu un ļauj noturēt gāzes. Tieši tāpēc pārmērīga ķirurģiska iejaukšanās šajā apgabalā var atstāt sekas, kas ikdienā traucē vairāk nekā sākotnējā problēma.

Otra būtiska lieta ir spēja atšķirt gāzes no šķidra un cieta satura. To nodrošina jutīgā zona tieši zem ķemmveida līnijas, kas satura raksturu atpazīst, pirms cilvēks izlemj, vai aizturēt. Šīs zonas bojājums var atstāt cilvēku bez šīs informācijas, pat ja muskuļi ir neskarti.

Treškārt, anālās malas apvidus asinsapgāde un dzīšanas apstākļi ir savdabīgi: audi ir labi apasiņoti, bet pastāvīgi tiek mehāniski noslogoti un piesārņoti. Tieši tāpēc plaisas mēdz kļūt hroniskas, un tieši tāpēc ārstēšanā tik liela nozīme ir izkārnījumu konsistences uzlabošanai ar šķiedrvielām un pietiekamu šķidruma daudzumu, nevis tikai vietējiem līdzekļiem.