Kas ir corpus callosum splēnijs?

Corpus callosum dala četrās daļās. Priekšā ir knābis (rostrum), aiz tā celis (genu), tad garā vidusdaļa jeb ķermenis (truncus), un visbeidzot aizmugurē splēnijs. Šķiedras, kas iziet no ceļa un liecas uz priekšu abās pieres daivās, veido tā saukto mazo knaibli, bet šķiedras, kas iziet no splēnija un liecas atpakaļ pakauša daivās, veido lielo knaibli (forceps major).

Daļa splēnija šķiedru neaiziet tālu uz sāniem, bet plāni izklājas gar sānu kambara sienu, veidojot tā saukto tapetum. Tieši šī plānā kārta atdala kambara dobumu no redzes ceļa šķiedrām, kas nāk no acīm uz pakauša daivu.

Kaimiņattiecības ir blīvas. No apakšas splēnijam piekļaujas forniksa kājiņas un trešā kambara jumta asinsvadu plēve, zem tā un nedaudz aizmugurē atrodas čiekurveida dziedzeris un vidussmadzeņu jumta pauguriņi, bet aiz tā ir plaša šķidruma telpa ar lielo smadzeņu vēnu. Asinis splēnijs saņem gan no priekšējās, gan no aizmugurējās smadzeņu artērijas zariem, tāpēc tam ir divējāda apgāde.

Katra acs redzes lauka labā puse nonāk kreisajā puslodē un otrādi. Runas un lasīšanas apstrāde lielākajai daļai cilvēku notiek kreisajā puslodē. Tāpēc viss, ko cilvēks redz kreisajā redzes laukā, sākotnēji nonāk labajā puslodē un tam ir jāpārnāk pāri uz kreiso pusi, lai to varētu nosaukt vārdā vai izlasīt. Šo pārnesi veic tieši splēnijs.

Līdzīgi splēnijs pārnes informāciju par ķermeņa aizmugurējo daļu jušanu, par telpas uztveri un par dzirdi apstrādājošo apgabalu darbību. Tas nav lēmumu pieņemšanas centrs, bet ātra un plata datu maģistrāle starp divām puslodēm.

Tieši šī funkcija izskaidro, kāpēc splēnija bojājumi dod tik neparastas izpausmes. Cilvēks neredz sliktāk un nezaudē valodu kopumā, bet zaudē spēju savienot to, ko redz viena puslode, ar to, ko zina otra.

• Redzes informācijas pārnese starp abu pusložu pakauša daivām.
• Rakstīto zīmju savienošana ar valodas apstrādes apgabaliem.
• Dzirdes un telpas uztveres apgabalu saskaņošana.
• Ķermeņa aizmugurējās daļas jušanas datu apmaiņa.
• Uzmanības sadale starp abām redzes lauka pusēm.

Corpus callosum sāk veidoties augļa attīstības otrajā trešdaļā no priekšpuses uz aizmuguri: vispirms izveidojas ceļa un ķermeņa daļa, pēc tam splēnijs, un visbeidzot knābis. Tieši šī secība izskaidro, kāpēc daļējas attīstības traucējumu gadījumā visbiežāk trūkst tieši aizmugurējās daļas vai knābja, bet priekšējā daļa ir izveidojusies.

Mielinizācija, tas ir, šķiedru apvalku nobriešana, notiek otrādi, no aizmugures uz priekšu, un splēnijs nobriest agrāk nekā priekšējās daļas. Tāpēc zīdaiņa magnētiskās rezonanses attēlā splēnijs izskatās nobriedušāks nekā celis, un tā ir normas pazīme, nevis patoloģija.

Pieaugušam cilvēkam corpus callosum biezums pakāpeniski mainās visa mūža garumā, un vecākā gadagājumā balto šķiedru apjoms kopumā samazinās. Atsevišķa cilvēka mērījumi plaši atšķiras, tāpēc secinājumus par normu izdara radiologs, ņemot vērā vecumu un attēla kvalitāti, nevis vienu skaitli.

Visbiežākais splēnija bojājuma cēlonis ir insults aizmugurējās smadzeņu artērijas apasiņošanas apgabalā. Retāk to skar multiplās sklerozes perēkļi, kas corpus callosum apakšējo malu iecienījuši tik ļoti, ka to meklēšana ir standarta daļa no izmeklējuma protokola. Audzēji, īpaši ļaundabīgas gliomas, var izaugt cauri corpus callosum un izplatīties abās puslodēs.

Atsevišķa grupa ir tā sauktie atgriezeniskie splēnija bojājumi. Tie parādās infekciju, dažu zāļu lietošanas pārtraukšanas, krampju lēkmju vai izteiktu asins sāļu līdzsvara traucējumu gadījumos, izskatās draudīgi magnētiskās rezonanses attēlā un pēc pamatcēloņa novēršanas bieži izzūd bez sekām.

Ir arī iedzimtie varianti: corpus callosum var nebūt vispār vai tas var būt izveidojies nepilnīgi. Šādi bērni ne vienmēr ir smagi slimi, izpausmes svārstās no gandrīz nemanāmām līdz nopietnām attīstības grūtībām, un tās bieži nosaka citas vienlaikus esošas smadzeņu attīstības īpatnības.

Ar šīm problēmām nodarbojas neirologs, bērniem bērnu neirologs; attēlus vērtē radiologs, audzēju gadījumā iesaistās neiroķirurgs un onkologs. Pēkšņi radušies redzes traucējumi, apjukums, runas grūtības vai nespēja lasīt ir iemesls izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, nevis gaidīt rindu pie speciālista.

Galvenā metode ir magnētiskā rezonanse. Vidējais sagitālais griezums parāda visu corpus callosum arku vienā attēlā, un tieši tajā vērtē splēnija formu, biezumu un signāla īpašības. Datortomogrāfija šo apgabalu parāda vāji, jo tas atrodas dziļi un ir ieskauts līdzīga blīvuma struktūrām, tāpēc akūtā situācijā tā izslēdz asiņošanu, bet pašu bojājumu bieži nenorāda.

Svaigu bojājumu vislabāk parāda difūzijas režīms, kurā tikko radies perēklis izgaismojas spilgti. Šķiedru gaitu var attēlot ar traktogrāfiju, ko izmanto galvenokārt pirms operācijām un pētniecībā.

Papildus attēliem neirologs veic mērķtiecīgu pārbaudi: novērtē redzes laukus, lasīšanas un rakstīšanas spēju atsevišķi, priekšmetu atpazīšanu pa taustei ar katru roku. Šie vienkāršie uzdevumi bieži norāda uz pārneses traucējumu precīzāk nekā attēls.

1. Sūdzību precizēšana: vai traucēta lasīšana, redze, atpazīšana vai runa.
2. Neiroloģiskā izmeklēšana ar redzes lauku un lasīšanas pārbaudi.
3. Galvas magnētiskā rezonanse ar vidējo sagitālo griezumu un difūzijas režīmu.
4. Asins analīzes, ja ir aizdomas par vielmaiņas vai sāļu līdzsvara traucējumiem.
5. Atkārtots izmeklējums pēc dažām nedēļām, ja jāšķir atgriezenisks bojājums no paliekoša.

Visbiežākā sajaukšana latviešu valodā ir tīri vārdnīcas kļūda: splēnijs tiek tulkots kā „liesa“. Liesa ir vēdera dobuma orgāns kreisajā paribē, kas piedalās asins un imūnsistēmas darbā, un ar smadzenēm tai nav nekāda sakara. Ja tekstā runā par magnētisko rezonansi un corpus callosum, runa vienmēr ir par splēniju.

Otra sajaukšana notiek pašā attēlā. Tieši zem un aiz splēnija atrodas čiekurveida dziedzeris, kas gados vecākiem cilvēkiem bieži ir pārkaļķojies, un liela vēna. Nepieredzējušam skatītājam šie veidojumi var izskatīties pēc splēnija patoloģijas.

Trešā sajaukšana ir jēdzieniska: splēniju mēdz jaukt ar forniksu, kas arī ir izliekts balto šķiedru saišķis tieši zem tā. Atšķirība ir tā, ka forniks savieno struktūras vienas puslodes ietvaros un ar pretējo puslodi tikai daļēji, un tas pieder atmiņas ceļiem, nevis pusložu savienojuma plātnei.

Splēnijs ir vienīgā vieta smadzenēs, kuras bojājums var radīt stāvokli, kas šķiet pretrunā ar veselo saprātu: cilvēks spēj brīvi runāt, rakstīt diktātu un saprast dzirdēto, bet nespēj izlasīt to, ko pats tikko uzrakstījis. Tas notiek, ja vienlaikus ir bojāta kreisā pakauša daiva un splēnijs: redzes informācija nonāk tikai labajā puslodē un vairs nevar aizsniegt kreisās puslodes valodas apgabalus.

Otra pamācošā lieta ir atgriezeniskie splēnija bojājumi. Tie ir viens no retajiem gadījumiem neiroloģijā, kad draudīgs attēls nav slikta ziņa: pareizais solis ir ārstēt pamatcēloni un atkārtot izmeklējumu, nevis uzreiz meklēt smagu smadzeņu slimību. Šis piemērs labi parāda vispārēju principu: attēls pats par sevi nav diagnoze, to nosaka tikai kopā ar cilvēka stāvokli laikā.