Kanāliņš anatomijā: ko apzīmē vārds canaliculus

Kaulaudos kaula šūnas jeb osteocīti nedzīvo brīvi, bet katra atsevišķā sīkā dobumā, ko sauc par ieliekumu (lacuna). No katra ieliekuma uz visām pusēm atzarojas sīciņi kanāliņi (canaliculi ossei), kuros stiepjas šūnu izaugumi.

Šie izaugumi satiekas un savienojas ar kaimiņšūnu izaugumiem, veidojot nepārtrauktu tīklu visā kaulā. Kanāliņos esošajā šķidrumā notiek barības vielu un skābekļa difūzija no tuvākā asinsvada, un tieši tāpēc kaula šūna nekad nevar atrasties pārāk tālu no Haversa kanāla.

Šim tīklam ir vēl viena, mazāk zināma funkcija. Kad kauls tiek slogots, šķidrums kanāliņos sakustas, un šūnu izaugumi šo plūsmu uztver. Tieši šī mehāniskā signāla dēļ kauls reaģē uz slodzi, kļūstot blīvāks, un uz slodzes trūkumu, kļūstot plānāks. Tas ir arī iemesls, kāpēc ilgstoša gulēšana un svara nenesoša slodze kaulam ir kaitīga.

Kanāliņus nedrīkst jaukt ar Haversa kanāliem, kas ir daudz lielāki un satur asinsvadus, ne ar Folkmaņa kanāliem, kas iet šķērsām un savieno Haversa kanālus savā starpā.

Katra plakstiņa iekšējā malā atrodas sīka atvere, ko sauc par asaru punktu. No tās sākas asaru kanāliņš (canaliculus lacrimalis), kas vispirms iet perpendikulāri plakstiņa malai un tad pagriežas horizontāli uz deguna pusi.

Augšējais un apakšējais kanāliņš parasti apvienojas kopīgā kanāliņā un ieplūst asaru maisiņā, no kura asaras pa deguna un asaru vadu nonāk deguna dobumā zem apakšējās gliemežnīcas. Tieši tāpēc raudot sāk tecēt deguns.

Asaru pārvietošanos uz priekšu nodrošina ne tikai gravitācija, bet arī plakstiņu apļveida muskuļa sūknēšanas darbība katrā mirkšķināšanas reizē. Tas nozīmē, ka retāka mirkšķināšana, piemēram, ilgi skatoties ekrānā, pasliktina arī asaru aizplūšanu.

Tabulā apkopoti biežāk sastopamie kanāliņi un tas, kas pa tiem plūst. Tas palīdz saprast, kāpēc viens termins parādās tik atšķirīgos kontekstos.

Aknās žults vispirms nonāk nevis caurulītē, bet spraugā starp divu blakus esošu aknu šūnu membrānām. Šo spraugu sauc par žults kanāliņu (canaliculus biliferus), un tās sienu veido pašas šūnas, nevis atsevišķs epitēlijs.

Spraugu no abām pusēm noslēdz blīvi savienojumi starp šūnām, kas neļauj žultij izplūst atpakaļ asinīs. Tieši šo savienojumu bojājums ir viens no mehānismiem, kā rodas holestāze, proti, žults sastrēgums.

Kanāliņi savienojas un pāriet īsos pārejas posmos, tad sīkajos žultsvados starp aknu daiviņām un visbeidzot lielajos žultsvados. Plūsmas virziens ir pretējs asins plūsmai daiviņā, un šī pretimplūsma ir viena no aknu uzbūves pamatidejām.

Kad žults plūsma tiek traucēta, asinīs paaugstinās bilirubīna un noteiktu fermentu līmenis, parādās ādas dzeltenums, nieze, gaiši izkārnījumi un tumšs urīns. Šādi simptomi vienmēr prasa ārsta vērtējumu, un ar tiem strādā gastroenterologs vai ķirurgs.

Kuņģa gļotādas sienas šūnas, kas ražo sālsskābi, miera stāvoklī satur daudz sīku pūslīšu. Kad šūna tiek stimulēta, šie pūslīši saplūst ar šūnas membrānu un izveido dziļu, zarojošu iedobi, ko sauc par sekrēcijas kanāliņu.

Tieši šī kanāliņa sienā atrodas protonu sūknis, kas skābi izvada kuņģa dobumā. Šūnas virsma šajā brīdī daudzkārt palielinās, un skābes izdale strauji pieaug.

Praktiskā nozīme ir tieša. Zāles, ko sauc par protonu sūkņa inhibitoriem, darbojas tieši šajā kanāliņā un tieši uz aktivētiem sūkņiem. Tas izskaidro, kāpēc tās ieteicams lietot pirms ēdienreizes, kad šūnas gatavojas darbam, un kāpēc to iedarbība sākas ne uzreiz. Par zāļu lietošanas kārtību lemj ārsts.

Līdzīgi šūnas iekšējie kanāliņi ir arī siekalu un sviedru dziedzeru šūnās, kur tie palielina izdalīšanās virsmu.

Deniņu kaulā un tā tuvumā ir vesela grupa sīku eju, kuras arī sauc par kanāliņiem. Pa tiem iet atsevišķi nervu un asinsvadu zari, kas ir pārāk tievi, lai tiem atvēlētu pilnvērtīgu kanālu.

Viens no tiem ved bungplēvītes stīgu, garšas un siekalu dziedzeru šķiedru saturošu sejas nerva zaru, no vidusauss dobuma uz leju. Otrs vada rīkles un mēles nerva bungādiņas zaru uz vidusausi. Vēl viens laiž cauri klejotājnerva auss zaru, kas inervē daļu ārējā dzirdes ejas ādas.

Tieši šis pēdējais nervs izskaidro parādību, kas daudziem šķiet neizprotama: dažiem cilvēkiem, tīrot ausi, rodas klepus vai pat īslaicīgs vemšanas refleksa uzplaiksnījums. Tas notiek, jo ārējās dzirdes ejas ādas kairinājums pa šo nervu nonāk klejotājnerva kodolā smadzeņu stumbrā.

Divi citi kanāliņi savieno iekšējās auss šķidruma telpas ar galvaskausa dobumu. Pa vienu no tiem gliemeža perilimfas telpa savienojas ar smadzeņu šķidruma telpu, bet otrs ved maisiņu, kas piedalās iekšējās auss šķidruma līdzsvara uzturēšanā. Abi ir sīki, bet tieši tāpēc tiem ir nozīme iekšējās auss slimību skaidrojumos.

Katrai kanāliņu grupai ir savas tipiskās problēmas, un tās risina dažādi speciālisti.

• Asaru kanāliņa aizsprostojums vai iekaisums: pastāvīga asarošana, apsārtums iekšējā kaktiņā, ar to strādā oftalmologs
• Plakstiņa iekšējās daļas plēsta brūce, kas var pārraut kanāliņu, un tā vienmēr jāizvērtē oftalmologam
• Žults kanāliņu līmeņa holestāze zāļu, grūtniecības vai iedzimtu slimību dēļ, ar ko strādā gastroenterologs
• Kaula kanāliņu tīkla novājināšanās ilgstošas nekustības vai osteoporozes gadījumā
• Kuņģa sekrēcijas kanāliņu pārmērīga aktivitāte, kas saistīta ar skābes atviļņa un čūlas slimību

Tā kā kanāliņi ir ļoti šauri, tiešā izmeklēšana iespējama tikai dažos no tiem. Pārējiem tiek vērtēta funkcija vai izmantota mikroskopija.

1. Asaru ceļu caurlaidību pārbauda ar skalošanu caur asaru punktu, ko veic oftalmologs
2. Nepieciešamības gadījumā izmanto asaru ceļu attēlveidošanu ar kontrastvielu vai endoskopisku apskati caur degunu
3. Aknu žults plūsmu vērtē netieši ar asins analīzēm un attēldiagnostiku, bet kanāliņu līmeni tikai aknu biopsijas materiālā
4. Kaula kanāliņu tīklu redz tikai mikroskopiski kaula preparātā, ikdienā to vērtē netieši pēc kaula blīvuma mērījuma
5. Šūnas iekšējos kanāliņus var apskatīt tikai elektronmikroskopā, un tā ir pētniecības, nevis ikdienas metode

Pirmā neskaidrība ir kanāliņa un kanāla atšķirība. Kanāls anatomijā apzīmē lielāku eju, piemēram, dzirdes kanālu vai mugurkaula kanālu, bet kanāliņš ir tā pamazinājums. Robeža nav matemātiska, bet vēsturiski iedibināta.

Otrā ir kanāliņa un vada nošķiršana. Vads parasti apzīmē ceļu ar savu epitēlija sieniņu, piemēram, aizkuņģa dziedzera vadu, bet kanāliņam sienu bieži veido apkārtējās šūnas vai kauls.

Trešā, un Latvijā visbiežākā, ir nieres kanāliņa jaukšana ar pārējiem. Nieru kanāliņi ir pilnīgi atsevišķa struktūra ar savu epitēliju, kas veido nefrona lielāko daļu, un latīniski tos sauc citādi.

Ceturtā ir tīri valodas jautājums: dažādos tulkojumos viena un tā pati struktūra mēdz saukties gan par kanāliņu, gan par kanālu, gan par eju. Tāpēc medicīniskā tekstā vienmēr der pārbaudīt latīnisko nosaukumu, kas ir nepārprotams.