Kas ir zarnu epitēlijs?

Lai gan slānis ir tikai vienas šūnas biezs, tajā ir vairāki specializēti šūnu tipi. Tie visi rodas no kopīgām cilmes šūnām kriptas dibenā un pēc tam nobriest, virzoties uz bārkstiņas galu.

• Enterocīti: visbiežākās šūnas, ar sukveida apmali; uzsūc barības vielas un ūdeni.
• Kausiņšūnas: izdala gļotas, kas pārklāj virsmu un aizsargā to no mehāniska un ķīmiska kairinājuma.
• Panēta šūnas: atrodas tievās zarnas kriptu dibenā un izdala pretmikrobu vielas, tostarp lizocīmu un defensīnus.
• Enteroendokrīnās šūnas: ražo zarnu hormonus, kas regulē sekrēciju, kustīgumu un sāta sajūtu.
• M šūnas: atrodas virs limfoīdo mezglu sakopojumiem un uzņem antigēnus, lai parādītu tos imūnsistēmai.
• Cilmes šūnas: kriptas dibenā, nepārtraukti dalās un aizstāj visus pārējos tipus.

Zarnu epitēlijs ir viens no ātrāk atjaunojošajiem audiem cilvēkā. Jaunās šūnas rodas kriptas dibenā, pakāpeniski virzās uz bārkstiņas virsotni, ceļā nobriest un galā nolobās zarnas lūmenā. Viss cikls tievajā zarnā notiek dažu dienu laikā.

Šāds konveijers ir loģisks: šūna, kas pastāvīgi saskaras ar gremošanas fermentiem, žults skābēm un baktērijām, nevar kalpot ilgi, tāpēc lētāk ir to regulāri nomainīt. Tas ir arī iemesls, kāpēc zarna pēc vieglas infekcijas atgūstas ātri.

Tam pašam ir otra puse. Ārstēšana, kas vērsta pret strauji dalošām šūnām, skar arī zarnu epitēliju, tāpēc ķīmijterapijas un vēdera apvidus staru terapijas biežākās blakusparādības ir gļotādas iekaisums, caureja un slikta dūša. Tas nav orgāna toksisks bojājums parastā nozīmē, bet konveijera apstāšanās.

Uzsūkšana notiek transcelulāri, tas ir, cauri pašai šūnai, un balstās uz koncentrācijas starpību, ko uztur nātrija un kālija sūknis bazolaterālajā membrānā. Apikālajā membrānā nātrija ieplūde tiek izmantota, lai līdzi ievilktu glikozi un aminoskābes.

Ogļhidrāti pirms uzsūkšanas jāsašķeļ līdz vienkāršiem cukuriem, un to dara fermenti, kas sēž tieši uz mikrobārkstiņu virsmas. Viens no tiem ir laktāze. Olbaltumvielas uzsūcas gan kā aminoskābes, gan kā īsi peptīdi, izmantojot atsevišķu pārnesēju. Tauki iet citu ceļu: tie šūnā tiek pārpakoti hilomikronos un nonāk nevis asinīs, bet limfas kapilārā bārkstiņas vidū.

Tieši tāpēc atšķirīgas slimības rada atšķirīgas uzsūkšanās problēmas. Kad bojāta ir bārkstiņu virsma, cieš visu vielu uzsūkšana. Kad trūkst tikai viena virsmas fermenta, problēma ir šaura un skar tikai konkrētu vielu.

Abās zarnas daļās ir tas pats vienslāņa cilindriskais epitēlijs, bet uzbūves detaļas krasi atšķiras, un histologs pēc tām nosaka, no kurienes paraugs ņemts.

Barjeru veido vairāki slāņi, nevis tikai šūnas. Virspusē ir gļotu kārta, kas resnajā zarnā ir divslāņaina: ārējā, kurā baktērijas dzīvo, un iekšējā, blīvākā, kurai veselā zarnā baktērijām pieeja ir stipri ierobežota. Zem gļotām ir pats šūnu slānis ar blīvajiem savienojumiem, bet zem tā zarnas sienas imūnaudi.

Ķīmisko aizsardzību nodrošina Panēta šūnu izdalītie pretmikrobu peptīdi un sekretorais imūnglobulīns A, ko plazmatiskās šūnas ražo zem epitēlija un ko epitēlijs pārnes uz lūmena pusi. Šī IgA uzdevums nav baktērijas iznīcināt, bet gan tās piesaistīt gļotām un neļaut piekļūt šūnu virsmai.

Mikrobiota savukārt baro pašu epitēliju. Sašķeļot šķiedrvielas, baktērijas rada īsās ķēdes taukskābes, un viena no tām, butirāts, resnās zarnas šūnām ir galvenais enerģijas avots. Tā ir neparasta situācija: audi barojas nevis no asinīm, bet no lūmena puses, ar vielu, ko saražojuši mikrobi.

Zarnu epitēlija slimības parasti izpaužas ar caureju, vēdera sāpēm, svara zudumu vai anēmiju. Ar tām nodarbojas gastroenterologs, bērniem bērnu gastroenterologs, bet pirmo izvērtējumu veic ģimenes ārsts.

Ir pazīmes, ar kurām pie ārsta jādodas bez kavēšanās: asinis izkārnījumos, melni darvai līdzīgi izkārnījumi, neizskaidrojams svara zudums, caureja, kas ilgst vairāk nekā pāris nedēļas, kā arī nakts caureja, kas modina no miega.

• Celiakija: lipekļa izraisīta imūna reakcija, kas noplacina tievās zarnas bārkstiņas un samazina uzsūkšanas laukumu.
• Laktozes nepanesamība: trūkst virsmas fermenta laktāzes, bet pašas gļotādas uzbūve ir normāla.
• Krona slimība: hronisks iekaisums, kas var skart visu gremošanas traktu un iet cauri visai zarnas sienai.
• Čūlainais kolīts: hronisks iekaisums, kas aprobežojas ar resnās zarnas gļotādu un sākas taisnajā zarnā.
• Infekciozs enterīts: vīrusu vai baktēriju izraisīts akūts gļotādas bojājums, parasti pārejošs.
• Kolorektālais vēzis: attīstās no epitēlija, visbiežāk caur polipa jeb adenomas stadiju, kas aug gadiem.

Zarnu gļotādu nevar novērtēt pēc simptomiem vien, jo dažādas slimības izpaužas gandrīz vienādi. Izmeklēšanas mērķis ir nokļūt līdz audu paraugam pēc iespējas mazāk invazīvā ceļā.

1. Ģimenes ārsta izvērtējums, asins analīzes un dzelzs rādītāji, lai meklētu iekaisumu un uzsūkšanās traucējumus.
2. Kalprotektīna noteikšana fēcēs, kas palīdz atšķirt iekaisīgu zarnu slimību no funkcionāliem traucējumiem.
3. Celiakijas antivielu noteikšana asinīs, ievērojot, ka pirms tās nedrīkst atteikties no lipekļa saturoša uztura.
4. Gastroskopija ar biopsiju no divpadsmitpirkstu zarnas, kas ir galvenais celiakijas apstiprinājums.
5. Kolonoskopija ar biopsijām un polipu izņemšanu, arī kā zarnu vēža skrīninga metode.
6. Kapsulas endoskopija vai enterogrāfija, ja jāapskata tievās zarnas posmi, kas parastajām endoskopijām nav sasniedzami.

Celiakija, laktozes nepanesamība un kairinātu zarnu sindroms rada līdzīgas sūdzības, bet to mehānisms ir pilnīgi atšķirīgs. Celiakijā bojāta ir pati gļotāda, un ar to saistīts dzelzs, kalcija un vitamīnu deficīts. Laktozes nepanesamībā gļotāda ir vesela, trūkst tikai viena ferments, un sūdzības rodas tikai pēc piena cukura uzņemšanas. Kairinātu zarnu sindromā gļotāda un analīzes ir normālas, bet izmainīta ir zarnas jutība un kustīgums.

Tieši tāpēc pašam sev noteikta bezlipekļa diēta pirms izmeklēšanas ir bieža un nevēlama kļūda: tā normalizē gan antivielas, gan gļotādas ainu, un celiakiju vairs nav iespējams pierādīt, nesākot atkārtotu lipekļa lietošanu.

Piezīme, kas Latvijas interneta vidē ir īpaši aktuāla: jēdziens „caurumainā zarna“ tiek pasniegts kā universāls daudzu slimību skaidrojums un pamats dārgiem uztura bagātinātājiem. Zarnas caurlaidības izmaiņas kā parādība tiešām pastāv un ir dokumentētas atsevišķās slimībās, tostarp celiakijā un iekaisīgās zarnu slimībās. Tomēr paaugstināta caurlaidība šajos gadījumos ir slimības pavadonis, nevis pierādīts patstāvīgs cēlonis, un atsevišķas diagnozes ar šādu nosaukumu medicīniskajās klasifikācijās nav. Praktiskais secinājums ir vienkāršs: ilgstošu zarnu sūdzību gadījumā pirms uztura bagātinātājiem ir vērts izslēgt konkrētas, ārstējamas diagnozes.