Zarnkaula muskulis (musculus iliacus)

Zarnkaula muskulis sākas no zarnkaula bedres (fossa iliaca), tas ir, no visa zarnkaula spārna iekšējā ieliektā laukuma, kā arī no zarnkaula iekšējās lūpas, priekšējām zarnkaula izciļņiem un blakus esošajām saitēm. Šķiedras virzās uz leju un uz vidu, savācoties spēcīgā cīpslā.

Muskulis iet caur muskuļu spraugu (lacuna musculorum) zem cirkšņa saites, atšķirībā no augšstilba asinsvadiem, kas iet caur asinsvadu spraugu vidū no tā. Šis sadalījums izskaidro, kāpēc dziļa asiņošana muskuļa apvalkā spiež nervu, bet ne vienmēr artēriju.

Galīgā piestiprināšanās vieta ir augšstilba kaula mazais pauguris (trochanter minor), neliels izcilnis kaula iekšējā aizmugurējā pusē. Starp cīpslu un gūžas locītavas kapsulu atrodas liels gļotsomiņš (bursa iliopectinea), kura iekaisums ir viens no cirkšņa sāpju cēloņiem.

• Sākums: zarnkaula bedre, zarnkaula iekšējā virsma un blakus saites.
• Piestiprināšanās: augšstilba kaula mazais pauguris kopā ar lielā jostas muskuļa cīpslu.
• Inervācija: augšstilba nervs jeb nervus femoralis, jostas pinuma zari.
• Asinsapgāde: arteria iliolumbalis un arteria circumflexa ilium profunda zari.
• Attiecības: priekšā guļ vēderplēve, resnās zarnas daļas un, labajā pusē, aklā zarna ar aklās zarnas piedēkli.

Kaut arī abi darbojas kopā, tie nav viens un tas pats muskulis, un šī atšķirība nosaka, kā katrs izpaužas slimībās.

Ja iegurnis ir nostiprināts, muskulis saliec gūžas locītavu, tas ir, pievelk augšstilbu pret vēderu. Tā ir kustība, kas notiek katrā solī, kāpjot pa kāpnēm, ceļot kāju pāri šķērslim un skrienot.

Ja nostiprināta ir kāja, muskulis velk iegurni un rumpi uz priekšu. Tieši tāpēc piecelšanās no guļus stāvokļa ar iztaisnotām kājām lielā mērā ir jostas zarnkaula muskuļa darbs, nevis vēdera preses darbs, kā bieži maldīgi māca. Vēdera muskuļi šajā kustībā galvenokārt stabilizē.

Papildus tam muskulis darbojas kā gūžas locītavas dinamisks stabilizators, piespiežot augšstilba kaula galviņu locītavdobumam kustības laikā. Tā spēks ir viens no faktoriem, kas nosaka iešanas ātrumu un soļa garumu gados vecākiem cilvēkiem.

1. Soļa sākumā muskulis pārtrauc kājas atstiepumu un uzsāk kājas pavirzīšanu uz priekšu.
2. Kustības vidū tas paātrina augšstilbu, kamēr ceļa locītava seko pasīvi.
3. Pirms pēdas nolikšanas tā aktivitāte mazinās, un iesaistās kājas bremzējošie muskuļi.
4. Balsta fāzes beigās muskulis tiek pasīvi izstiepts, uzkrājot elastīgo enerģiju nākamajam solim.

Ilgstoša sēdēšana tur gūžas locītavu saliektā stāvoklī, un muskulis pielāgojas šim garumam. Tā rezultātā, pieceļoties kājās, tas velk iegurni uz priekšu un lejup, jostas izliekums palielinās, un jostas daļas mazās locītavas saņem lielāku slodzi. Daudziem cilvēkiem ar sēdošu darbu tieši šis mehānisms ir viens no muguras nogurdinājuma faktoriem.

Gados vecākiem cilvēkiem, gluži pretēji, biežāka ir šī muskuļa vājināšanās kopā ar vispārēju muskuļu masas zudumu. Sekas ir īsāks solis, mazāks kājas pacēlums un lielāks risks aizķerties aiz sliekšņa vai paklāja malas.

Bērniem un pusaudžiem straujas augšanas periodos muskuļu garums var atpalikt no kaulu garuma, un rodas pārejošs saīsinājums ar sūdzībām par cirkšņa vai muguras sasprindzinājumu slodzes laikā.

Biežākā funkcionālā problēma ir jostas zarnkaula muskuļa tendinopātija un gļotsomiņas iekaisums, kas rada sāpes cirksnī, pastiprinās, ceļot kāju pret pretestību, un bieži pavada dzirdams vai jūtams klikšķis, kustinot gūžu. Šo sauc par iekšējo klikšķošās gūžas sindromu, un tas pats par sevi nav bīstams.

Nopietnāks stāvoklis ir asiņošana muskuļa apvalkā. Tā var rasties cilvēkiem, kas lieto asins šķidrinātājus, pēc traumas vai pēc smagas fiziskas piepūles. Muskuļa apvalks ir samērā slēgts, spiediens tajā aug, un tiek saspiests augšstilba nervs. Tipiskā aina ir stipras sāpes cirksnī un vēdera lejasdaļā, piespiedu kājas saliekums, jo iztaisnošana sāp, un pakāpeniski pievienojas augšstilba priekšpuses nejutīgums un ceļa iztaisnošanas vājums. Tas ir steidzami izmeklējams stāvoklis.

Muskuļa apvalkā var izveidoties arī abscess, tā saucamais psoas abscess, gan no mugurkaula infekcijas, gan no zarnu slimībām, piemēram, Krona slimības. Raksturīga ir ilgstoša paaugstināta temperatūra, sāpes mugurā vai cirksnī un nespēja iztaisnot kāju.

• Traumatologs ortopēds: cirkšņa sāpes, klikšķošā gūža, gļotsomiņas iekaisums.
• Neirologs: augšstilba nerva bojājuma izvērtēšana.
• Ķirurgs vai infektologs: abscess un dziļas infekcijas.
• Hematologs vai ģimenes ārsts: asiņošana antikoagulantu lietošanas laikā.
• Fizioterapeits: muskuļa garuma un spēka atjaunošana, stājas korekcija.

Klīniskajā izmeklēšanā izmanto Tomasa testu, kurā, guļot uz muguras un pievelkot vienu ceļgalu pie krūtīm, vērtē, vai otra kāja paliek uz galda vai paceļas. Kājas pacelšanās norāda uz gūžas saliecēju saīsinājumu. Spēku pārbauda, pretojoties saliektas gūžas pacelšanai sēdus stāvoklī.

Attēlveidošanā ultrasonogrāfija ļauj apskatīt cīpslu un gļotsomiņu un veikt dinamisku izmeklējumu, kurā var redzēt cīpslas pārlēkšanu pāri kaula izcilnim. Magnētiskā rezonanse precīzāk parāda muskuļa struktūru, tūsku un iekaisumu.

Ja ir aizdomas par asiņošanu vai abscesu, izvēles metode parasti ir datortomogrāfija ar kontrastu, jo tā ātri parāda hematomas apjomu. Papildus pārbauda asins ainu un koagulācijas rādītājus.

Svarīgi, ka ikdienas mugurkaula rentgenogramma par šo muskuli nepasaka neko, tāpēc uz tās pamata izslēgt vai apstiprināt šādu diagnozi nevar.

Cirkšņa sāpes ir viens no diagnostiski grūtākajiem apvidiem, jo tur pārklājas vairāku sistēmu problēmas. Jostas zarnkaula muskuļa sāpes tiek sajauktas ar cirkšņa trūci, ar gūžas locītavas artrozi, ar kaunuma kaula savienojuma pārslodzi sportistiem, ar urīnceļu akmeņiem un sievietēm ar ginekoloģiskām saslimšanām.

Labajā pusē jāatceras par aklās zarnas piedēkļa iekaisumu: iekaisis piedēklis var gulēt tieši uz muskuļa, un kājas iztaisnošana kļūst sāpīga. Tieši uz to balstās psoas simptoms, ko ķirurgi izmanto izmeklēšanā.

Mugurkaula izcelsmes sāpes atšķir tas, ka tās parasti izstaro gar noteiktu joslu uz leju un mainās, mainot mugurkaula stāvokli, savukārt muskuļa sāpes vairāk saistītas ar gūžas kustību un pretestību.

Daudzi cilvēki cenšas „izstiept psoas" pēc video pamācībām, taču izstiepšana bez spēka atjaunošanas bieži nepalīdz. Muskulis, kas ir vājš, var justies ciets tāpēc, ka tas pastāvīgi strādā uz robežas, nevis tāpēc, ka ir saīsināts. Tādos gadījumos pareizais virziens ir kontrolēta stiprināšana pilnā kustību amplitūdā, nevis arvien agresīvāka stiepšana.

Otrs praktisks novērojums attiecas uz elpošanu. Muskulis sākas tiešā tuvumā diafragmas kājiņām, un abi ir saistīti caur kopīgu fasciju sistēmu. Tāpēc cilvēkiem ar saspringtu, sekli krūšu elpošanu bieži mainās arī gūžas saliecēju tonuss, un elpošanas modeļa korekcija reizēm dod rezultātu tur, kur vietēja iedarbība to nedod.

Trešais: ja cilvēks lieto asins šķidrinātājus un pēkšņi parādās stipras vienpusējas sāpes vēdera lejasdaļā vai cirksnī ar piespiedu kājas saliekumu, tā nav muguras problēma, kuru var pārgulēt. Tā ir situācija, kurā jāvēršas pēc palīdzības tajā pašā dienā.