Kas ir vienslāņa epitēlijs?

Klasifikācija balstās uz šūnu formu, un katrai formai atbilst noteikts uzdevums. Jo plakanāka šūna, jo vairāk tā piemērota difūzijai; jo augstāka, jo vairāk tajā telpas sekrēcijas un uzsūkšanas aparātam.

Vienslāņa plakanais epitēlijs izklāj visas vietas, kur svarīgākā ir plānums. Plaušu alveolās tas veido gaisa un asins barjeras epitēlija daļu, nieres glomerula kapsulā tas ir filtrācijas ceļa sastāvdaļa, bet serozajos dobumos tas nodrošina gludu virsmu, pa kuru orgāni slīd.

Divās vietās šim pašam audam ir savi īpaši nosaukumi. Asinsvadu un sirds dobumu iekšpusi izklājošo slāni sauc par endotēliju, bet pleiras, perikarda un vēderplēves virsmu klājošo par mezotēliju. Pēc uzbūves abi ir vienslāņa plakanais epitēlijs, tikai ar atšķirīgu izcelsmi un specifiskām funkcijām.

Endotēlijs nav pasīva caurules odere. Tas regulē asinsvada tonusu, izdalot slāpekļa oksīdu, kontrolē, cik viegli asinsvada sienai pieliptu trombocīti un leikocīti, un piedalās iekaisuma reakcijā. Endotēlija disfunkcija ir viens no aterosklerozes attīstības sākumposmiem.

Vienslāņa epitēlija centrālais mehānisms ir vielu pārnese no vienas puses uz otru. To sauc par transcelulāru transportu, un tas balstās uz šūnas polaritāti.

Bazolaterālajā membrānā strādā nātrija un kālija sūknis, kas nepārtraukti izstumj nātriju no šūnas. Tādējādi šūnā uzturas zema nātrija koncentrācija, un apikālajā membrānā esošie pārnesēji var izmantot šo koncentrācijas starpību, lai kopā ar nātriju ievilktu šūnā glikozi vai aminoskābes. Tas ir sekundāri aktīvs transports, un tieši tas ļauj zarnai uzsūkt barības vielas pat tad, ja to koncentrācija zarnas saturā ir zemāka nekā asinīs.

Blīvie savienojumi nodrošina, ka šis darbs nav veltīgs. Ja tie būtu vaļīgi, pārsūknētās vielas vienkārši difundētu atpakaļ pa starpšūnu spraugu. Dažādos orgānos blīvo savienojumu hermētiskums ir atšķirīgs, un to nosaka olbaltumvielas, ko sauc par klaudīniem.

Vienslāņa epitēlijs pielāgojas uzdevumam galvenokārt ar to, kas atrodas uz tā brīvās virsmas. Šīs specializācijas ir redzamas mikroskopā un bieži ir galvenā diagnostiskā pazīme.

• Mikrobārkstiņas: sīki izaugumi, kas daudzkārt palielina uzsūkšanas laukumu; tievajā zarnā veido sukveida apmali.
• Skropstiņas: kustīgi izaugumi, kas ar sinhroniem sitieniem virza gļotas elpceļos un olšūnu olvadā.
• Gļotu izdale: kausiņšūnas starp pārējām šūnām ražo gļotas, kas pārklāj un aizsargā virsmu.
• Krokas un bārkstis: gļotādas līmeņa locījumi, kas papildus palielina virsmu.
• Stereocilijas: garas, nekustīgas mikrobārkstiņu atvasēs, sastopamas sēklinieka piedēklī.

Epitēlijs ir vienīgie audi, kas attīstās no visām trim dīgļlapām. No ektodermas veidojas ādas virskārta un mutes dobuma epitēlijs, no endodermas gremošanas trakta un elpceļu epitēlijs, no mezodermas nieru kanāliņi, endotēlijs un mezotēlijs.

Vienslāņa epitēlijs visu mūžu atjaunojas, jo tā šūnas nolietojas ātri. Zarnā atjaunošanās notiek dažu dienu laikā, un to nodrošina cilmes šūnas kriptu dibenā. Šī ātrā dalīšanās izskaidro, kāpēc ķīmijterapija un staru terapija, kas vēršas pret strauji dalošām šūnām, tik bieži rada gremošanas trakta blakusparādības.

Ilgstoša kairinājuma ietekmē epitēlijs var mainīt veidu. Šo pārveidošanos sauc par metaplāziju. Barības vada apakšdaļā ilgstošs skābes atvilnis var nomainīt daudzslāņu plakano epitēliju ar cilindrisko, un šo stāvokli sauc par Bareta barības vadu. Metaplāzija pati par sevi nav vēzis, bet tā ir stāvoklis, kas prasa novērošanu.

Slimības, kurās galvenā problēma ir tieši vienslāņa epitēlijs, labi parāda tā funkciju sadalījumu: vienā gadījumā salūst skropstiņu kustība, otrā jonu pārnese, trešajā barjeras hermētiskums.

Ar šīm slimībām nodarbojas dažādi speciālisti: elpceļu epitēlija problēmas risina pulmonologs, zarnu gastroenterologs, nieru kanāliņu nefrologs, bet audu paraugu vienmēr izvērtē patologs.

• Primāra skropstiņu diskinēzija: skropstiņas nekustas pareizi, tāpēc atkārtojas bronhīti, sinusīti un vidusauss iekaisumi.
• Cistiskā fibroze: traucēta hlorīda pārnese padara elpceļu un aizkuņģa dziedzera sekrētu pārāk biezu.
• Celiakija: imūna reakcija bojā tievās zarnas bārkstiņas un samazina uzsūkšanas laukumu.
• Bareta barības vads: epitēlija veida maiņa ilgstoša atviļņa dēļ, ar paaugstinātu vēža risku.
• Adenokarcinomas: ļaundabīgi audzēji, kas rodas tieši no dziedzerveida epitēlija šūnām.

Neviena attēldiagnostikas metode epitēlija slāni tieši neparāda. Vienīgais veids, kā to novērtēt, ir iegūt audu paraugu un apskatīt to mikroskopā, tāpēc gandrīz visas izmeklēšanas ved uz biopsiju.

1. Endoskopija ar tiešu gļotādas apskati: gastroskopija, kolonoskopija vai bronhoskopija.
2. Biopsijas materiāla paņemšana no raksturīgākajām vai izmainītajām vietām.
3. Parauga fiksēšana, iestrādāšana parafīnā un griešana plānos griezumos.
4. Krāsošana ar hematoksilīnu un eozīnu, vajadzības gadījumā papildu krāsojumi gļotām un mikrobiem.
5. Imūnhistoķīmija ar citokeratīnu noteikšanu, lai apstiprinātu epitēlija izcelsmi.
6. Elektronmikroskopija vai ģenētiska izmeklēšana, ja ir aizdomas par skropstiņu uzbūves defektu.

Biežākais jauciens ir starp pseidodaudzslāņu un īsti daudzslāņu epitēliju. Pseidodaudzslāņu epitēlijā visas šūnas skar bazālo membrānu, tātad pēc definīcijas tas ir vienslāņa epitēlijs, bet, tā kā šūnas ir dažāda augstuma un to kodoli izvietoti dažādos līmeņos, griezumā rodas vairāku slāņu iespaids.

Otrs jauciens ir starp bazālo membrānu un šūnas membrānu. Bazālā membrāna nav šūnas apvalks, bet gan plāna, šūnu izdalīta starpšūnu vielas kārtiņa, uz kuras epitēlijs stāv. Tās nepārtrauktība ir klīniski izšķiroša: kamēr audzēja šūnas bazālo membrānu nav izlauzušas, procesu sauc par karcinomu in situ.

Nianse, kas tiešā veidā izriet no izcelsmes: no epitēlija izaugušus ļaundabīgus audzējus sauc par karcinomām, bet endotēlijs un mezotēlijs, kaut pēc uzbūves ir vienslāņa plakanais epitēlijs, ir mezodermas atvasinājumi, un to audzējiem ir citi nosaukumi, proti, angiosarkoma un mezotelioma. Tas nav termina kaprīze, bet norāde uz audu īsto izcelsmi, un tas ietekmē gan prognozi, gan ārstēšanas izvēli.