Kas ir plantārā plāksne?

Plāksnes distālais gals cieši un plaši saaug ar pirksta pamatkaula pamatni. Proksimālais gals turpretī piestiprinās pie pleznas kaula kakliņa daudz vaļīgāk, praktiski kā kabatas atloks. Šī asimetrija ļauj pirkstam brīvi atliekties, jo plāksne slīd zem pleznas kaula galviņas.

Bojājuma ziņā no tā izriet praktiska likumsakarība: plīsums gandrīz vienmēr rodas tur, kur piestiprināšanās ir cieša, tas ir, tuvāk pirkstam, nevis vidū. Tieši šo vietu ārsts vērtē attēlos un operācijas laikā.

Uz plāksnes zoles puses virsmas ir rieva, pa kuru iet pirkstu locītāju cīpslas. Šī tuvība nozīmē, ka plāksnes iekaisums var kairināt arī cīpslu apvalku un otrādi.

Plāksne ir sastopama ne tikai pirksta pamatnes locītavā. Līdzīgas, tikai plānākas plātnes atrodas arī pirkstu vidējās locītavās, kur tās neļauj pirkstam pārlocīties atpakaļ. Klīniski tomēr gandrīz vienmēr runa ir par pamatnes locītavu, jo tieši tā nes atspēriena slodzi.

Pirmā funkcija ir atliekšanas ierobežošana. Bez plāksnes pirksts atspēriena brīdī atlocītos atpakaļ, un locītava izmežģītos. Otrā ir spiediena izkliedēšana: plāksne darbojas kā blīvs paliktnis starp kaulu un zoles ādu, pasargājot mīkstos audus no sabiezēšanas un sāpēm.

Trešā funkcija ir pirksta turēšana ass virzienā. Kopā ar sānu saitēm plāksne neļauj pirkstam novirzīties uz sāniem. Kad tā zaudē izturību, pirksts sāk slīdēt uz kaimiņa pusi, un ar laiku var pat uzkāpt tam virsū.

Ceturtā, mazāk uzskatāmā funkcija ir saikne ar pēdas velves sistēmu. Pirkstiem atliecoties, saspringst pēdas zoles fascija, kas velvi pievelk un padara pēdu stingrāku atspērienam. Plāksne šajā mehānismā ir viena no sasaistes vietām.

• Ierobežo pirksta atliekšanos uz augšu.
• Izkliedē spiedienu zem pleznas kaula galviņas.
• Notur pirkstu taisnā ass stāvoklī.
• Veido locītavas kapsulas izturīgo grīdu.
• Piedalās pēdas velves saspringšanā atspēriena laikā.

Visbiežāk plāksne nesaplīst vienā mirklī, bet pakāpeniski pārstiepjas atkārtotas pārslodzes rezultātā. Sākumā parādās sāpes un pietūkums zem pleznas kaula galviņas, pēc tam nestabilitāte, un tikai vēlāk redzama pirksta deformācija.

Riska apstākļi ir tie, kas palielina slodzi vai atliekšanas leņķi pēdas priekšdaļā.

• Otrais pleznas kauls, kas garāks par pārējiem un uzņem lielāku slodzi.
• Ilgstoša augstpapēžu apavu vai šauru apavu valkāšana.
• Īkšķa novirze uz āru, kas otro pirkstu atstāj bez sānu atbalsta.
• Iekaisīgas locītavu slimības, tostarp reimatoīdais artrīts.
• Atkārtotas atsperšanās slodzes sportā un dejā.
• Vairākkārtējas kortikosteroīdu injekcijas locītavā, kas audus var novājināt.

Raksturīgākais ir sāpīgums, uzspiežot tieši zem attiecīgās pleznas kaula galviņas, nevis starp kauliem. Daudzi pacienti apraksta sajūtu, it kā zeķē būtu ievelts kamols vai kā staigājot uz akmentiņa.

Galvenais klīniskais tests ir pirksta bīdes tests: ārsts ar vienu roku notur pleznas kaulu, ar otru pirksta pamatkaulu un mēģina to pabīdīt uz augšu. Ja plāksne ir plīsusi, pirksts padodas vairāk nekā veselajā pusē un reizēm atkārtojas pacienta sāpes.

Vēl viena noderīga pārbaude ir papīra lapiņas tests: pacients pirkstiem piespiež lapiņu pie grīdas, un izmeklētājs mēģina to izvilkt. Ja skartais pirksts vairs neaizsniedz zemi, tas netur, un lapiņa izslīd bez pretestības.

1. Sāpju vietas precizēšana ar uzspiešanu zem pleznas kaula galviņas.
2. Pirksta stāvokļa un iespējamas novirzes vērtēšana stāvus.
3. Pirksta bīdes tests salīdzinājumā ar pretējo pusi.
4. Papīra lapiņas tests pirksta balsta pārbaudei.
5. Rentgenogramma ar slodzi kaulu patoloģijas izslēgšanai.
6. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse plīsuma apstiprināšanai.

Biežākā kļūda ir uzskatīt sāpes pēdas priekšdaļā par Mortona neiromu. Atšķirība ir vietā un sajūtas raksturā: neiroma sāp starp pleznas kauliem un dod dedzināšanu vai nejutīgumu pirkstos, bet plāksnes bojājums sāp tieši zem kaula galviņas un dod nestabilitāti.

Otrs biežs cēlonis ir noguruma lūzums pleznas kaulā, kas parādās pēc slodzes apjoma palielināšanas un dod sāpīgumu gar kaula ķermeni, nevis tikai pie galviņas. Trešais ir pleznas kaula galviņas asinsapgādes traucējums pusaudžiem un jauniem cilvēkiem, kas rentgenogrammā izpaužas ar galviņas saplakšanu.

Tieši tāpēc attēldiagnostika šeit ir vairāk nekā formalitāte: ārstēšana šajos gadījumos atšķiras principiāli, un neprecīza diagnoze nozīmē mēnešiem ilgu neefektīvu ārstēšanu.

Agrīnā stadijā bieži pietiek ar slodzes pārdali. Palīdz cieta zole, kas ierobežo pirksta atliekšanos, pleznas paliktnis, kas spiedienu pārnes uz kaula ķermeni, un pirksta fiksēšana ar plāksteri nedaudz nolocītā stāvoklī, lai plāksne varētu sadzīt.

Fizioterapijā uzsvars tiek likts uz pēdas iekšējo muskuļu stiprināšanu, jo tie palīdz noturēt pirkstu pie zemes, un uz ikru muskuļu izstiepšanu, jo saīsināts ikrs palielina spiedienu pēdas priekšdaļā.

Ja sūdzības saglabājas vai deformācija progresē, apsver operāciju. Iespējas ir plāksnes tieša sašūšana, cīpslas pārvietošana, kas pirkstu pievelk uz leju, un pleznas kaula saīsinošs iegriezums, kas mazina spiedienu. Kortikosteroīdu injekcijas šajā vietā lieto piesardzīgi, jo tās var audus vēl vairāk novājināt.

Plāksne un sānu saites kopā notur pirkstu taisni. Kad plāksne plīst, parasti pirmā cieš tās ārējā daļa, un pirksts sāk slīdēt uz īkšķa pusi. Vienlaikus pirkstu iztaisnotāja cīpsla zaudē pretspēku no apakšas un velk pirkstu uz augšu.

Rezultātā veidojas raksturīga aina: pirksts stāv paceltā stāvoklī un ar laiku novietojas pāri kaimiņam. Šajā stadijā tas vairs nav tikai kosmētisks jautājums, jo pirksts pārstāj piedalīties atspērienā un slodze pārvietojas uz blakus esošajiem kauliem.

Tieši tādēļ sūdzības nav jāatliek. Jo agrāk atpazīta nestabilitāte, jo lielāka iespēja iztikt bez operācijas, un jo mazāka varbūtība, ka nāksies koriģēt jau izveidojušos deformāciju.

Magnētiskā rezonanse pēdas priekšdaļā prasa īpašu metodiku. Plāksne ir plāna, un standarta griezumos tās plīsumu var nepamanīt, tādēļ radiologam jāzina, ka tieši šis jautājums tiek uzdots. Šaubu gadījumā noderīga ir locītavas kontrastēšana, kas parāda kontrastvielas izplūšanu caur plīsumu.

Otra nianse attiecas uz apaviem. Augstpapēžu apavi šeit kaitē nevis papēža augstuma dēļ kā tāda, bet tāpēc, ka pirksti visu dienu tiek turēti atliektā stāvoklī un slodze pastāvīgi gulstas uz pleznas kaulu galviņām. Tāpēc svarīgāka par papēža augstumu ir zoles stingrība un pirkstu daļas platums, un tieši šī iemesla dēļ pilnīgi plakani, mīksti apavi daļai cilvēku sāpes nemazina, bet pat pastiprina.