Skrimšļa šūnas jeb hondrocīti

Mikroskopā hondrocīts ir apaļa vai nedaudz ovāla šūna ar skaidri redzamu kodolu un labi attīstītu olbaltumvielu ražošanas aparātu. Tas nav pārsteigums, jo šūnas galvenais darbs visu mūžu ir izstrādāt un izdalīt apkārtējo vielu.

Šūna atrodas lakūnā, tas ir, savā dobumā starpšūnu vielā. Bieži vienā lakūnā redzamas divas vai četras šūnas kopā: tās ir vienas šūnas dalīšanās pēcteces, kas vēl nav paspējušas viena no otras atdalīties ar jaunu vielu.

Ap katru lakūnu ir īpašs, blīvāks vielas apvalks. Praksē to sauc par hondronu, un tas darbojas kā šūnas pašas izveidota mikrovide, kas pasargā tās no tiešas mehāniskas slodzes un vienlaikus pārnes uz tām spiediena signālus.

Lai gan šūna visos veidos ir principā viena un tā pati, tās izgatavotā viela atšķiras, un tas nosaka atšķirīgas īpašības un atrašanās vietas.

Skrimslis ir viens no nedaudzajiem audiem organismā, kurā nav ne asinsvadu, ne limfvadu, ne nervu. Tas nozīmē, ka katrai barības molekulai jāizšķīst audu šķidrumā un jāizspiežas cauri blīvajam vielas tīklam līdz šūnai.

Tāpēc skrimšļa biezums ir ierobežots, un tāpēc hondrocīti dzīvo ļoti zemā skābekļa līmenī un enerģiju iegūst galvenokārt bezskābekļa ceļā. Tas nav trūkums, bet gan pielāgošanās.

• Lielāko daļu skrimšļu no ārpuses apņem perihondrijs, plāns saistaudu apvalks ar asinsvadiem, no kura barība difundē uz iekšu.
• Locītavu virsmu skrimslim perihondrija nav, un to baro locītavas šķidrums.
• Slodzes un atslodzes maiņa darbojas kā sūknis: kustība iespiež un izspiež šķidrumu skrimslī.
• Tieši tāpēc ilgstoša nekustība locītavai kaitē, bet mērena regulāra kustība skrimsli uztur.
• Bērnībā augšanas zonas skrimsli papildus apgādā atsevišķi asinsvadi no kaula puses.

Lielākā daļa cilvēka skeleta sākumā ir skrimslis. Augļa attīstības laikā skrimšļa modelis pakāpeniski tiek aizstāts ar kaulu, un šo procesu sauc par endohondrālo kaulošanos.

Pēc piedzimšanas šis process turpinās šaurā skrimšļa plātnītē starp kaula ķermeni un galu, ko sauc par augšanas zonu jeb epifīzes skrimsli. Tieši šeit hondrocīti veic savu iespaidīgāko triku: tie sarindojas kolonnās un pēc tam strauji palielinās, un tieši šī palielināšanās, nevis dalīšanās vien, dod lielāko daļu kaula pagarinājuma.

1. Rezerves zonā guļ mierīgi hondrocīti, kas kalpo par krājumu.
2. Dalīšanās zonā tie strauji vairojas un sarindojas garās kolonnās kaula ass virzienā.
3. Hipertrofijas zonā šūnas daudzkārt palielinās un izmaina apkārtējo vielu.
4. Pārkaļķošanās zonā viela piesātinās ar kalcija sāļiem un šūnas iet bojā.
5. No kaula puses ieaug asinsvadi, un kaulu veidojošās šūnas pārklāj pāri palikušo karkasu ar īstu kaulaudu.

Ar gadiem hondrocītu skaits un darbaspēja samazinās, vielā mainās proteoglikānu sastāvs, un skrimslis saista mazāk ūdens. Tas kļūst plānāks, cietāks un vairs tik labi neatgriežas formā pēc slodzes.

Osteoartrīts nav vienkārši nodilums. Tas ir aktīvs process, kurā hondrocīti maina savu uzvedību: sāk izdalīt fermentus, kas noārda pašu vielu, un iekaisuma signālvielas. Vienlaikus mainās arī zemējošais kauls un locītavas apvalks.

Sāpes osteoartrīta gadījumā nenāk no paša skrimšļa, jo tajā nav nervu. Tās nāk no locītavas apvalka, no zemskrimšļa kaula un no saitēm un muskuļiem ap locītavu. Tieši tāpēc rentgena attēla smagums un sāpju stiprums bieži nesakrīt.

Skrimšļa slimības ir dažādas pēc būtības, un ar tām nodarbojas atšķirīgi speciālisti. Ortopēds traumatologs risina locītavu skrimšļa bojājumus un traumas, reimatologs uzņemas iekaisuma slimības, bet iedzimtas skrimšļa attīstības slimības nonāk pie medicīnas ģenētiķa un bērnu ortopēda.

• Ceļa skriemeļa skrimšļa mīkstināšanās, kas jauniem cilvēkiem dod sāpes ceļa priekšpusē pie kāpnēm un ilgas sēdēšanas.
• Meniska plīsums, kas skar šķiedraino, nevis locītavas virsmas skrimsli.
• Ribu skrimšļu iekaisums, kas dod sāpīgumu pie krūšu kaula un bieži tiek nobažījies kā sirds slimība.
• Recidivējošs polihondrīts, reta autoimūna slimība, kas uzbrūk ausu un deguna skrimšļiem.
• Ahondroplāzija, iedzimts augšanas zonas darbības traucējums, kas izraisa īsu augumu ar īpaši īsām rokām un kājām.
• Enhondroma un hondrosarkoma, tas ir, labdabīgi un ļaundabīgi skrimšļa izcelsmes audzēji kaulā.

Parastā rentgena uzņēmumā skrimsli neredz vispār, jo tas nesatur kalciju. Ārsts par to spriež netieši, pēc attāluma starp kaulu galiem: sašaurināta locītavas sprauga nozīmē, ka skrimslis ir kļuvis plānāks.

Magnētiskā rezonanse ir galvenā metode, kas skrimsli parāda tieši, tostarp tā biezumu, virsmas plaisas un zem tā esošā kaula tūsku. Ultrasonogrāfija noder virspusēji guļošam skrimslim, piemēram, ceļa augšdaļā vai bērnu gūžas locītavā.

Visprecīzāko ainu dod artroskopija, jo ķirurgs skrimsli redz un var tam pieskarties ar instrumentu, novērtējot tā mīkstumu. Tā tomēr ir operācija, tāpēc to neizmanto tikai izmeklēšanas nolūkā.

Parasta brūce dzīst tāpēc, ka pie tās pa asinsvadiem atnāk šūnas, kas notīra bojājumu un uzbūvē jaunus audus. Skrimslī asinsvadu nav, un hondrocīti ir iesprostoti savās lakūnās, tāpēc tie fiziski nevar aizvākties līdz bojājuma vietai. Rezultātā plaisa hialīnajā skrimslī pati par sevi neaizaug.

Ja bojājums ir dziļš un sasniedz kaulu, no kaula smadzenēm izplūst asinis un cilmes šūnas, un bojājums aizpildās. Tomēr jaunizveidotie audi ir šķiedrainais skrimslis, kas ir stingrāks un raupjāks par īsto locītavas skrimsli un slodzi izturēt tik ilgi nespēj. Tieši uz šo principu balstās mikrolūzumu operācija, un tieši tāpēc tās rezultāts ar laiku pasliktinās.

Mazāk zināma šīs pašas īpašības sekas ir tā, ka skrimslis ir imunoloģiski daļēji norobežots. Tā kā imūnsistēmas šūnas tajā neiekļūst, sveša cilvēka skrimšļa transplantāts tiek atgrūsts daudz vājāk nekā citi audi, un tas padara skrimšļa pārstādīšanu tehniski iespējamu bez smagas imūnsupresijas.

Un vēl viena praktiska nianse: auss ļipiņā skrimšļa nav vispār, tajā ir tikai āda un taukaudi. Tieši tāpēc slimībā, kas uzbrūk skrimšļiem, ausu gliemežnīca kļūst sarkana un sāpīga, bet ļipiņa paliek neskarta, un tā ir viena no ticamākajām pazīmēm, kas to atšķir no parastas auss infekcijas.