Vulvas vestibils jeb maksts priekštelpa

Vestibila priekšējo robežu veido klitora saitīte (frenulum clitoridis), aizmugurējo lūpu aizmugurējā saitīte, ko dzemdību praksē bieži sauc par aizmugurējo savienojumu. No sāniem robeža iet gar mazo kaunuma lūpu iekšējo malu, un tieši tur atrodas Hārta līnija, kas iezīmē pāreju no ādas uz gļotādu.

Šajā laukumā atveras vairākas atsevišķas struktūras, un to precīzs izvietojums ir svarīgs gan izmeklēšanā, gan operācijās.

Lielās kaunuma lūpas attīstās no ādas pirmsākumiem un tāpēc satur matu folikulus, tauku un sviedru dziedzerus, un to virskārta ir ragvielu saturoša. Vestibils turpretī veidojas no uroģenitālā sinusa, tātad no tā paša materiāla, no kura rodas urīnizvadkanāls un daļa maksts. Rezultāts ir plānāks, mitrāks epitēlijs bez ragvielas kārtas.

Šai atšķirībai ir tiešas praktiskas sekas. Vestibila virsma daudz sliktāk pasargā no ķīmiskiem kairinātājiem, tāpēc ziepes, smaržotas kosmētikas vielas, dezinfekcijas līdzekļi un pat dažas intīmās kopšanas salvetes šeit rada kairinājumu daudz ātrāk nekā uz apkārtējās ādas. Tāpat šis audu veids ir jutīgs pret estrogēnu līmeni, un pēc menopauzes tas plānojas un kļūst trauslāks.

Arī slimību izplatība seko šai robežai. Ķērpjveida sklerozi parasti redz uz kaunuma lūpām un ap tūpļa atveri, bet vestibilu tā raksturīgi saudzē. Savukārt ķērpjveida lišķis mēdz skart tieši vestibilu un maksts sieniņu. Ārstam šī robeža bieži ir pirmā norāde par diagnozi.

Divi lielie priekštelpas dziedzeri atrodas dziļāk audos, un uz vestibilu tie izved gļotainu sekrētu pa īsiem izvadkanāliem maksts atveres aizmugurējos sānos. Vesels dziedzeris nav ne taustāms, ne redzams. Ja izvads aizsprostojas, sekrēts uzkrājas un veidojas ciste, bet, ja tajā iekļūst baktērijas, rodas abscess ar strauji pieaugošām sāpēm.

Sīkie priekštelpas dziedzerīši izkaisīti pa visu virsmu un uztur pastāvīgu mitruma kārtiņu. Tieši šī kārtiņa aizsargā plāno epitēliju no berzes. Kad tās trūkst, piemēram, pēc menopauzes vai noteiktu hormonālo līdzekļu lietošanas laikā, parastās ikdienas darbības var sākt radīt sūrstēšanu.

Zem gļotādas atrodas priekštelpas bumbuļi (bulbi vestibuli), pāra erektilo audu veidojumi, kas ir klitora kompleksa sastāvdaļa. Dzimumuzbudinājuma laikā tie piepildās ar asinīm, un vestibila audi kļūst pilnasinīgāki un jutīgāki.

Asinis piegādā iekšējās kaunuma artērijas zari, un asins atplūde notiek pa tāda paša nosaukuma vēnām, kas ieplūst iegurņa vēnu pinumos. Šī bagātīgā apasiņošana izskaidro, kāpēc dzemdību laikā radušās plīsumu vietas asiņo spēcīgi, bet arī dzīst salīdzinoši ātri.

Jutību nodrošina kaunuma nerva (nervus pudendus) aizmugurējie kaunuma lūpu zari, bet priekšējo daļu apgādā arī ileoingvinālā un dzimumaugšstilba nerva zari. Nervu galu blīvums šeit ir liels, un daļa no tiem ir plānas sāpju šķiedras.

Hroniskās vestibila sāpēs būtiska loma ir tieši šo šķiedru pārmērīgai atbildei. Pētījumi parāda, ka pastāvīgi kairinātā vestibila gļotādā sāpju šķiedru skaits var būt palielināts, un līdz ar to pieskāriens, kas parasti nesāpētu, tiek uztverts kā dedzināšana. Tas izskaidro, kāpēc šādas sāpes nevar novērtēt pēc ārējā izskata: virsma var būt gandrīz normāla.

Jaundzimušām meitenēm mātes hormoni īslaicīgi padara vestibila gļotādu biezāku un mitrāku; pēc dažām nedēļām šī ietekme izzūd, un audi kļūst plānāki līdz pat pubertātei. Bērnībā vestibils tāpēc ir īpaši jutīgs pret ziepēm un higiēnas pārspīlējumiem, un tā ir viena no biežākajām nieze cēloņiem meitenēm pirmsskolas vecumā.

Pubertātē estrogēna ietekmē epitēlijs kļūst biezāks, dziedzeri sāk darboties pilnvērtīgi, un vidē nostabilizējas skābs pH. Reproduktīvajā vecumā izskats var ciklā nedaudz mainīties, un tas ir normāli.

Pēc menopauzes estrogēna trūkums izraisa gļotādas plānošanu, elastības un mitruma zudumu, kā arī maksts ieejas sašaurināšanos. Šo pārmaiņu kopumu sauc par menopauzes uroģenitālo sindromu, un tas ietver arī biežāku urinēšanu un atkārtotas urīnceļu infekcijas. Tas ir ārstējams stāvoklis, par kuru ir vērts runāt ar ginekologu, nevis pieņemt to kā neizbēgamu.

Sūdzības parasti sākas ar vienu no trim sajūtām: dedzināšanu, niezi vai sāpēm pie pieskāriena. Cēloņi tām atšķiras, un ārstēšana bez diagnozes bieži noved pie stāvokļa pasliktināšanās, jo atkārtoti lietoti pretsēnīšu vai dezinficējoši līdzekļi paši kairina gļotādu.

Par jebkuru izmaiņu, kas nepāriet dažu nedēļu laikā, jākonsultējas ar ārstu.

• Vestibulodīnija: dedzinošas sāpes tikai pie pieskāriena vai spiediena, bieži ar normālu izskatu.
• Bartolīna dziedzera ciste vai abscess: vienpusējs pietūkums maksts atveres aizmugurē, abscesa gadījumā ar stiprām sāpēm.
• Kandidoze: nieze, biezi bālgani izdalījumi, apsārtums, kas sniedzas arī pāri gļotādas robežai.
• Kontaktdermatīts: kairinājums pēc jaunas ziepes, ieliktņa, veļas mazgāšanas līdzekļa vai intīmās kopšanas produkta.
• Ķērpjveida lišķis: spilgti sarkans, viegli asiņojošs vestibils ar gļotādas plēvītēm, bieži arī mutē.
• Urīnizvadkanāla karunkula: sarkans, mīksts veidojums pie urīnizvadkanāla atveres, biežāk pēc menopauzes.

Izmeklēšana sākas ar sarunu un rūpīgu apskati labā apgaismojumā, ja nepieciešams, ar palielinājumu. Ginekologs vērtē virsmas krāsu, gļotādas veselumu, dziedzeru izvadu vietas un to, vai izmaiņas šķērso Hārta līniju.

Sāpju kartēšanai izmanto vienkāršu, bet precīzu paņēmienu ar kokvilnas tamponu.

1. Ārsts maigi atvirza mazās kaunuma lūpas un apskata vestibila virsmu pa daļām.
2. Ar mīksta tampona galu viegli pieskaras vairākos punktos ap maksts atveri un pie dziedzeru izvadiem, katrā vietā lūdzot novērtēt sajūtu.
3. Salīdzinājumam pieskaras arī lielajām kaunuma lūpām, kur sāpju parasti nav; tas palīdz atšķirt vietējas sāpes no plašākām.
4. Ja ir izdalījumi, ņem uztriepi mikroskopijai un uzsējumam, lai izslēgtu infekciju.
5. Ja redzamas noturīgas ādas izmaiņas, čūla vai balti plankumi, ņem biopsiju, ko vērtē patologs.

Vairākiem stāvokļiem ir pārklājošās sūdzības, bet atšķiras izskats, izplatība un tas, kas simptomus izraisa.

Ar vulvas slimībām nodarbojas ginekologs, sarežģītākos ādas un gļotādas gadījumos dermatologs, bet hronisku sāpju gadījumā bieži nepieciešama arī iegurņa pamatnes fizioterapeita līdzdalība.

Pirmkārt, vestibilu nevajag mazgāt ar ziepēm. Pietiek ar siltu ūdeni, un pārmērīga tīrīšana, īpaši ar smaržotiem produktiem, ir viens no biežākajiem hroniska kairinājuma cēloņiem. Tas pats attiecas uz maksts skalošanu, kas izjauc dabisko vidi.

Otrkārt, sāpes vestibilā bieži uztur muskuļu sasprindzinājums. Iegurņa pamatnes muskuļi refleksīvi saspringst, reaģējot uz sāpēm, un šis sasprindzinājums pats par sevi rada jaunas sāpes. Tieši tāpēc vienīgi ziedes bieži nepalīdz, un labāku rezultātu dod apvienota pieeja ar vietējo ārstēšanu, muskuļu darbu un dažkārt arī sāpju medikamentiem.

Treškārt, izskata dažādība ir plaša. Mazo kaunuma lūpu izmērs, asimetrija un vestibila krāsa dabiski atšķiras, un pašas par sevi šīs atšķirības nav slimība. Uztraukumu rada nevis izskats, bet pārmaiņas: jauns veidojums, čūla, asiņošana ārpus cikla vai sāpes, kas nepāriet. Tie ir iemesli vizītei pie ārsta, un šis raksts individuālu konsultāciju neaizstāj.