Augšstilba kaula mediālais kondils

Kondila locītavas virsmu klāj hialīnais skrimslis, kas locītavas slodzes zonā ir biezāks. Starp kondilu un lielā lielakaula plato atrodas mediālais menisks, kas padziļina saskares laukumu un izkliedē spiedienu.

Virs locītavas virsmas kondila ārējā malā izceļas mediālais epikondils (epicondylus medialis), kas jau nepieder locītavai un pie kura piestiprinās iekšējā sānu saite. Nedaudz augstāk atrodas pievilcējmuskuļa paugurs (tuberculum adductorium), kur beidzas lielais pievilcējmuskulis un kura tuvumā piestiprinās arī saite, kas notur ceļa kauliņu no nobīdes uz āru.

Aizmugurē virs kondila sākas ikru muskuļa mediālā galva. Šajā rajonā bieži atrodas arī locītavas gļotsomiņas, kas var iekaist vai izveidot izspiedumu ceļa bedrē.

Ceļa locītava nav vienkārša eņģe. Saliecot un iztaisnojot kāju, augšstilba kaula kondili pa lielā lielakaula virsmu vienlaikus ripo un slīd, un šo divu kustību attiecība mainās kustības gaitā. Ja notiktu tikai ripošana, kondili jau pusceļā noripotu no plato malas.

Pēdējos grādos pirms pilnīgas iztaisnošanas notiek automātiska rotācija: tā kā mediālā kondila locītavas virsma ir garāka, sāniskā puse kustību pabeidz agrāk, un lielais lielakauls nedaudz pagriežas. Šo mehānismu sauc par ceļa bloķēšanos, un tas ļauj stāvēt taisni ar minimālu muskuļu piepūli.

Tieši šī iemesla dēļ, pirms ceļu no pilnīgi iztaisnota stāvokļa var saliekt, jāveic atbrīvojošā rotācija, ko sāk neliels muskulis ceļa bedrē.

• Ripošana: kondils ripo pa lielā lielakaula virsmu kustības sākumā.
• Slīdēšana: turpmākajā kustībā kondils slīd, paliekot uz plato.
• Rotācija: pēdējos grādos ceļš automātiski nofiksējas.
• Meniska pielāgošanās: menisks kustas līdzi, mainot saskares laukumu.
• Atbrīvošanās: ceļa bedres muskulis atgriezeniski atslēdz fiksāciju.

Stāvot uz abām kājām, lielākā slodzes daļa iet caur ceļa iekšējo nodalījumu. Tas izriet no ķermeņa svara līnijas gaitas attiecībā pret ceļa centru un ir normāla parādība, nevis defekts.

Ja kājas ass ir izmainīta O veidā, slodze iekšējā nodalījumā pieaug vēl vairāk, skrimslis nodilst ātrāk un ar laiku kondils var pat zaudēt augstumu, kas asi padara vēl greizāku. Veidojas noslēgts loks, un tieši tāpēc jauniem cilvēkiem ar izteiktu asu un agrīnu nodilumu dažkārt veic kaula ass koriģējošu operāciju, lai slodzi pārnestu uz mazāk bojāto pusi.

X veida ass darbojas pretēji un vairāk noslogo sānisko pusi. Ass novērtēšanai nepieciešama rentgenogramma stāvus pilnā kājas garumā, jo guļus uzņemts attēls patieso slodzi neparāda.

Augšstilba kaula apakšgala pārkaulošanās centrs parādās vēl pirms dzimšanas, un tā klātbūtne rentgenogrammā vēsturiski izmantota kā jaundzimušā briedumu apliecinoša pazīme. Tas nozīmē, ka kondilu pamati veidojas jau augļa dzīves nogalē.

Augšanas zona augšstilba kaula apakšgalā ir organisma ātrāk augošā, un tieši tā nodrošina lielāko daļu kājas garuma pieauguma. Tāpēc bērnam trauma šajā rajonā prasa īpašu uzmanību: augšanas zonas bojājums var novest pie kājas saīsinājuma vai greizuma, kas izpaužas tikai pēc mēnešiem vai gadiem.

Bērna sūdzības par ceļa sāpēm nekad nav jāskaidro tikai ar augšanu. Noturīgas nakts sāpes, klibošana, pietūkums vai kustību ierobežojums ir iemesls doties pie ārsta.

Ar gadiem visbiežākā ir mediālā nodalījuma osteoartroze: skrimslis plānojas, kaula malās veidojas izaugumi un kustība kļūst sāpīga, īpaši ejot pa kāpnēm lejup. Tā ir arī biežākais iemesls, kāpēc tiek apsvērta ceļa locītavas protezēšana, tostarp daļēja, kas aizvieto tikai iekšējo nodalījumu.

Jauniem, aktīviem cilvēkiem, biežāk pusaudžiem, kondila virsmā var attīstīties atslāņojošais osteohondrīts, kad neliels skrimšļa un kaula gabaliņš zaudē saikni ar pamatni. Klasiskā vieta ir mediālā kondila sāniskā nogāze, kas vērsta pret starpkondilu bedri.

Gados vecākiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, sastopamas pēkšņas, stipras sāpes ceļa iekšpusē bez skaidras traumas. Agrāk to sauca par spontānu ceļa osteonekrozi, taču mūsdienās uzskata, ka daudzos gadījumos pamatā ir zemskrimšļa noguruma lūzums. Tas ir stāvoklis, kurā attēldiagnostika ir obligāta.

• Mediālā nodalījuma osteoartroze ar skrimšļa plānošanos.
• Atslāņojošais osteohondrīts jauniem cilvēkiem.
• Zemskrimšļa noguruma lūzums ar pēkšņām sāpēm bez traumas.
• Kondila lūzums frontālajā plaknē pēc lielas enerģijas traumas.
• Iekšējās sānu saites bojājums ar sāpēm pie epikondila.
• Augšanas zonas trauma bērnam ar vēlāku kājas ass izmaiņu.

Izmeklēšana sākas ar sarunu un apskati: kur tieši sāp, vai bijusi trauma, vai ceļš pietūkst, vai kustība bloķējas. Ārsts taustīs locītavas līniju, pārbaudīs saišu stabilitāti un meniska testus, kā arī novērtēs kāju asi stāvus un gaitu.

Attēldiagnostikā pamatmetode ir rentgenogramma, obligāti ar slodzi, jo tikai stāvot redzams patiesais locītavas spraugas sašaurinājums. Papildprojekcijas ļauj labāk redzēt starpkondilu apvidu. Skrimsli, meniskus, saites un kaula tūsku parāda magnētiskā rezonanse, un tieši tā ir izšķirošā metode agrīnā zemskrimšļa lūzuma gadījumā, kad rentgenogramma vēl ir normāla.

1. Sāpju vietas un traumas apstākļu noskaidrošana.
2. Locītavas taustīšana, stabilitātes un meniska testi.
3. Rentgenogramma ar slodzi abām kājām salīdzinājumam.
4. Kāju ass novērtēšana pilnā garumā, ja plānota operācija.
5. Magnētiskā rezonanse, ja rentgenogramma nepaskaidro sāpes.
6. Traumatologa ortopēda konsultācija ārstēšanas plānam.

Sāpes ceļa iekšpusē nebūt ne vienmēr nāk no paša kondila. Biežs cēlonis ir cīpslu piestiprināšanās vietas kairinājums nedaudz zem locītavas līnijas iekšpusē, kur atrodas vairāku muskuļu kopīga cīpsla un gļotsomiņa. Šīs sāpes ir zemāk un jūtamas, uzspiežot ar pirkstu, nevis slogojot locītavu.

Otrs biežais cēlonis ir mediālā meniska plīsums, kas dod sāpes tieši locītavas līnijā, bieži ar bloķēšanās vai iesprūšanas sajūtu. Trešais ir iekšējās sānu saites bojājums, kas sāp augstāk, pie epikondila, un pastiprinās, ceļgalu noliecot uz āru.

Atsevišķi jāpiemin sāpes, kas ceļā izstaro no gūžas locītavas vai no jostas daļas mugurkaula. Tieši tāpēc bērnam ar ceļa sāpēm ārsts vienmēr izmeklē arī gūžu.

Ilgus gadus pēkšņas sāpes mediālajā kondilā skaidroja ar asinsapgādes traucējumu un kaula atmiršanu. Mūsdienu attēldiagnostika liecina, ka daudzos gadījumos pirmais notikums ir sīks zemskrimšļa lūzums novājinātā kaulā, un tikai pēc tam seko kaula bojāeja. Tas maina pieeju: svarīgi ir slodzes ierobežošana agrīnā posmā un kaulu blīvuma izvērtēšana, nevis tikai pretsāpju terapija.

Otra praktiska nianse ir tā, ka kondila skrimslis nav vienmērīgs. Vietās, kur slodze ir lielāka, tas ir biezāks un blīvāks, un kaula blīvums zem tā pielāgojas gadiem ilgi. Tāpēc slodzes pārdale, ko panāk ar ass korekciju vai svara samazināšanu, ar laiku maina ne tikai simptomus, bet arī paša kaula struktūru.