Kā čiekurveidīgais dziedzeris ražo melatonīnu?

Melatonīns ir laika signāls. Tas neiedarbina miegu ar spēku, bet pazemo organisma gatavību būt nomodā un palīdz saskaņot ķermeņa iekšējos ritmus ar ārējo diennakti. Tāpēc tā iedarbība ir atkarīga no tā, kurā diennakts brīdī tas parādās: viens un tas pats daudzums dažādā laikā var iekšējo pulksteni pavirzīt uz priekšu vai atpakaļ.

Izdalīšanās ilgums nes informāciju par sezonu. Ziemā, kad nakts ir gara, melatonīna izdales periods ir garāks, vasarā īsāks. Daudziem dzīvniekiem tieši šis signāls nosaka vairošanās un spalvas maiņas laiku. Cilvēkam sezonalitāte ir daudz vājāka, bet pats mehānisms saglabājies.

Melatonīna receptori atrodas ne tikai smadzenēs, bet arī asinsvados, tīklenē un citos audos, tāpēc hormona ietekme neaprobežojas ar miegu. Tomēr daļa tautā izplatīto apgalvojumu par melatonīna plašo iedarbību nav pietiekami pamatota, un tos vajadzētu vērtēt piesardzīgi.

Tā kā ferments, kas veido melatonīnu, tiek nomākts gaismā, spilgts apgaismojums vēlā vakarā aizkavē melatonīna pieaugumu. Visspēcīgāk to dara īsviļņu, zilganā gaisma, tieši tāpēc, ka tieši uz to reaģē tīklenes gaismjutīgās gangliju šūnas.

Praktiskā secība ir vienkārša: vakarā mazāk spilgtas gaismas, no rīta pēc iespējas vairāk dienasgaismas. Rīta gaisma nav tikai patīkama, tā ir galvenais signāls, ar kuru iekšējais pulkstenis katru dienu no jauna tiek pieregulēts pie reālās diennakts.

No tā paša izriet, kāpēc lidojums pāri laika joslām un maiņu darbs rada tik noturīgas sūdzības. Iekšējais pulkstenis pārkārtojas lēnāk nekā mainās grafiks, un melatonīna izdale kādu laiku turpina notikt „vecajā“ laikā. Ja miega traucējumi maiņu darba dēļ ir ilgstoši un ietekmē darbspēju vai drošību, par to ir vērts runāt ar ģimenes ārstu.

Čiekurveidīgajā dziedzerī var attīstīties audzēji, kas ir reti, bet tieši atrašanās vieta padara tos pamanāmus agri. Dziedzeris atrodas blakus smadzeņu ūdensvadam, tāpēc audzējs var traucēt smadzeņu šķidruma noteci un radīt spiediena pazīmes, un atrodas blakus vidussmadzeņu jumtam, tāpēc var rasties raksturīgs acu kustības traucējums, kad cilvēks nespēj paskatīties uz augšu.

Pie ārsta nekavējoties jādodas, ja parādās pastiprinošas galvassāpes kopā ar vemšanu no rīta, dubultošanās acīs, nespēja pacelt skatienu uz augšu, miegainība vai bērnam strauji palielināts galvas apkārtmērs. Ar šiem jautājumiem strādā neirologs un neiroķirurgs.

Par melatonīna preparātiem: to lietošanas nepieciešamību, devu un laiku vajadzētu pārrunāt ar ārstu vai farmaceitu, īpaši tad, ja cilvēks lieto citas zāles, ja miega traucējumi ilgst ilgi vai ja runa ir par bērnu. Ilgstošs bezmiegs pats par sevi ir iemesls apmeklēt ģimenes ārstu, jo tā cēlonis bieži nav melatonīna trūkums.

Melatonīnu bieži jauc ar melanīnu. Nosaukumi ir līdzīgi, bet melanīns ir ādas, matu un acu pigments, kam ar diennakts ritmu nav sakara. Abu vārdu kopīgā sakne nāk no grieķu vārda par tumšu, taču vienā gadījumā runa ir par tumšu krāsu, otrā par tumšu diennakts laiku.

Otra sajaukšana ir starp čiekurveidīgo dziedzeri un hipofīzi. Abi ir sīki, viduslīnijā esoši dziedzeri smadzeņu iekšienē, taču hipofīze atrodas priekšpusē, galvaskausa pamatnē, un vada citu dziedzeru darbu, bet čiekurveidīgais dziedzeris atrodas aizmugurē un raida laika signālu.

Trešais pārpratums ir domāt, ka melatonīns ir miega līdzeklis. Tas nomierina un pavirza pulksteni, bet nedarbojas kā nomierinošas zāles. Tieši tāpēc tas visvairāk palīdz tad, kad problēma ir miega laiks, nevis miega kvalitāte.

Ar gadiem čiekurveidīgajā dziedzerī uzkrājas kalcija un fosfātu graudiņi, ko sauc par smadzeņu smiltīm. Tie ir tik blīvi, ka redzami rentgena un datortomogrāfijas attēlos, un ilgus gadus tieši šis punkts kalpoja radiologiem par ērtu viduslīnijas atskaites zīmi: ja smiltis ir nobīdītas uz sāniem, kaut kas galvaskausā spiež.

Vēsturiski šis dziedzeris ir pārvērtēts kā neviens cits. Renē Dekarts to uzskatīja par „dvēseles mājvietu“ tieši tāpēc, ka tas ir viens no nedaudziem nepārī esošiem smadzeņu veidojumiem, un šī doma joprojām atbalsojas ezotēriskos tekstos par „trešo aci“. Bioloģiski pamatotā daļa šajā tēlā ir pavisam cita: daudziem mugurkaulniekiem čiekurveidīgais dziedzeris patiešām ir tieši gaismjutīgs, bet cilvēkam tas informāciju par gaismu saņem tikai caur acīm un nerviem.