Dziļais pirkstu saliecējmuskulis: anatomija

Muskulis sākas no elkoņa kaula (ulna) priekšējās un mediālās virsmas, no elkoņa izauguma iekšējās malas un no starpkaulu membrānas (membrana interossea antebrachii). Sākums neskar spieķa kaulu, un tas ir viena no pazīmēm, ar ko to atšķir no kaimiņmuskuļiem.

Cīpslas piestiprinās pie otrā līdz piektā pirksta naga falangas (phalanx distalis) pamatnes plaukstas pusē. Īkšķim šī muskuļa nav, tam ir savs atsevišķais garais saliecējs.

Asinis muskulis saņem no elkoņa artērijas un no priekšējās starpkaulu artērijas. Pašas cīpslas pirksta iekšienē barojas divējādi: daļēji no asinsvadiem, kas ienāk pa sīkām saitēm, ko sauc par vinkulām, un daļēji no locītavu šķidruma, kas ieplūst cīpslu apvalkā.

Cīpslu gaita ir šī muskuļa neparastākā daļa un vienlaikus iemesls, kāpēc tā traumas ir grūti ārstējamas.

Pirksta iekšienē cīpslas tur gredzenveida un krustveida saites, ko sauc par pulējiem. Tie neļauj cīpslai, pirkstu saliecot, atlekt no kaula kā stīgai no loka. Ja šīs saites tiek pārgrieztas, pirksta spēks un kustību apjoms samazinās, pat ja pati cīpsla ir vesela.

1. Cīpslas šķērso plaukstas locītavu karpālajā kanālā dziļāk par virspusējā saliecēja cīpslām un blakus vidējam nervam.
2. Plaukstā no katras cīpslas sāniem sākas tārpveida muskulis.
3. Pie pirksta pamata cīpsla ieiet sinoviālajā apvalkā kopā ar virspusējā saliecēja cīpslu.
4. Virspusējā saliecēja cīpsla sadalās divās daļās un ļauj dziļajai cīpslai iziet tai cauri; šo vietu sauc par cīpslu krustojumu.
5. Dziļā cīpsla turpinās uz priekšu un piestiprinās pie naga falangas pamatnes.

Apakšdelmā ir divi muskuļi ar gandrīz vienādu nosaukumu, un tieši tie visbiežāk tiek sajaukti. Atšķirība ir piestiprinājuma vietā, un no tās izriet gandrīz viss pārējais.

Dziļais pirkstu saliecējs ir viens no nedaudzajiem cilvēka muskuļiem ar dalītu inervāciju. Daļu, kas darbina rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, vada priekšējais starpkaulu nervs, kas ir vidējā nerva (nervus medianus) zars. Daļu, kas darbina zeltnesi un mazo pirkstu, vada elkoņa nervs (nervus ulnaris).

Šī sadalīšana ir ļoti noderīga diagnostikā, jo bojājuma vieta tieši nosaka, kuri pirksti zaudē spēku.

Priekšējais starpkaulu nervs ir tīri kustību nervs, tāpēc tā bojājums neizraisa jutības zudumu. Cilvēks sūdzas tikai par to, ka nevar savilkt rādītājpirkstu un īkšķi apaļā gredzenā, jo naga falangas paliek izstieptas.

• Vidējā nerva zars: rādītājpirksts un vidējais pirksts.
• Elkoņa nervs: zeltnesis un mazais pirksts.
• Elkoņa nerva bojājums pie elkoņa vājina pēdējo divu pirkstu galu saliekšanu.
• Priekšējā starpkaulu nerva bojājums neļauj izveidot apaļu gredzenu ar īkšķi un rādītājpirkstu.
• Jutības zuduma nav, ja bojāts tikai priekšējais starpkaulu nervs.

Galvenā darbība ir distālās starpfalangu locītavas saliekšana. Tā kā cīpsla ceļā šķērso arī pārējās locītavas, muskulis palīdz saliekt vidējo un pamatlocītavu, kā arī nedaudz plaukstas locītavu.

Praktiski tas nozīmē, ka spēcīgs satvēriens prasa gan dziļā, gan virspusējā saliecēja darbu, bet smalka darbība ar pirkstu galiem, piemēram, adatas vai pogas satveršana, gandrīz pilnībā balstās uz dziļo saliecēju.

Atsevišķi pieminams ir tas, ka no šī muskuļa cīpslām plaukstā sākas tārpveida muskuļi (musculi lumbricales). Cilvēka ķermenī ir maz muskuļu, kas sākas nevis no kaula, bet no citas cīpslas. Šis savienojums nozīmē, ka, saliecot pirkstu galus, mainās arī tārpveida muskuļu sākuma vieta, un tie rada pirksta pamatlocītavas saliekšanu ar vienlaicīgu galu iztaisnošanu.

Biežākā specifiskā trauma ir cīpslas atrāvums no naga falangas, ko tautā sauc par džersija pirkstu. Tā notiek, kad pirksts ar spēku tiek iztaisnots brīdī, kad tas aktīvi turas, piemēram, satverot pretinieka kreklu cīņas sportā vai futbolā. Visbiežāk cieš zeltnesis.

Pēc atrāvuma cilvēks nevar saliekt pirksta galu, bet pārējās kustības saglabājas, tāpēc traumu bieži novērtē par vieglu un pie ārsta nedodas laikus. Tas ir maldinoši: atrautā cīpsla ievelkas plaukstā, tās asinsapgāde pasliktinās, un vēlāka atjaunošana kļūst daudz grūtāka. Tieši tāpēc šāda trauma ir iemesls doties pie ārsta tuvākajās dienās, nevis nedēļās.

Cīpslu grieztas brūces pirksta vidusdaļā sauc par otrās zonas traumām. Šajā šaurajā telpā vienā apvalkā iet divas cīpslas, tāpēc pēc šūšanas viegli veidojas saaugumi. Citas biežas problēmas ir cīpslas apvalka iekaisums ar pirksta klikšķēšanu un cīpslu saaugumi pēc plaukstas operācijām.

Šādus pacientus ārstē rokas ķirurgs vai traumatologs ortopēds, un atveseļošanā izšķiroša nozīme ir ergoterapeitam vai fizioterapeitam, kas vada kustību atjaunošanas programmu.

Izmeklēšana sākas ar vienkāršu testu, kuram nav vajadzīga nekāda aparatūra. Ārsts nofiksē pirksta vidējo locītavu izstieptā stāvoklī un lūdz saliekt tikai pirksta galu. Ja tas neizdodas, dziļā saliecēja cīpsla vai tās inervācija ir bojāta.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle bieži ir ultrasonogrāfija, jo tā ļauj skatīties dinamiski: ārsts redz, vai cīpsla kustas, kad pacients kustina pirkstu, un var atrast atrautā gala atrašanās vietu. Magnētiskās rezonanses izmeklējums precīzāk parāda cīpslas stāvokli un blakus esošos audus.

Rentgenuzņēmums pats par sevi cīpslu neparāda, taču tas ir vajadzīgs, jo bieži kopā ar cīpslu atraujas neliels kaula gabaliņš no naga falangas. Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, veic elektroneiromiogrāfiju.

Pirmā mazāk zināmā lieta ir kvadrigas efekts. Tā kā četras cīpslas nāk no daļēji kopīga muskuļa vēdera, viena cīpsla, kas kļuvusi par īsu, piemēram, pēc pārāk cieši piešūtas atjaunošanas vai pēc pirksta gala amputācijas, ierobežo pārējo trīs pirkstu saliekšanu. Cilvēks sūdzas par vājumu visā rokā, kaut arī cietis ir viens pirksts.

Otrā ir tenodēzes parādība. Ja plaukstas locītavu saliec, pirksti pasīvi iztaisnojas, ja iztaisno, pirksti paši pievelkas. Tas notiek, jo cīpslas garums ir nemainīgs un locītavu stāvoklis maina to spriegumu. Šo efektu izmanto gan cīpslas veseluma pārbaudei bezsamaņā esošam pacientam, gan rehabilitācijā pēc muguras smadzeņu bojājuma, kur tas ļauj panākt satvērienu bez pirkstu muskuļu darbības.

Trešā ir cīpslas asinsapgādes ģeometrija. Cīpsla saņem barību gan no sīkiem asinsvadiem, gan no apvalka šķidruma, un šķidruma plūsma rodas tieši kustības laikā. Tāpēc mūsdienu rehabilitācija pēc cīpslas šūšanas paredz agrīnu kontrolētu kustību, nevis pilnīgu nekustīgumu: cīpsla, kas nekustas, dzīst lēnāk un stiprāk saaug ar apkārtējiem audiem.