Mugurkaula taisītājmuskulis (erector spinae)

No ārpuses uz viduslīniju muskuļa kolonnas seko stingrā kārtībā, un šo kārtību ir viegli atcerēties, jo tā atbilst arī to piestiprināšanās vietām: ārējā kolonna iet uz ribām, vidējā uz šķērseniskajiem izaugumiem un galvu, iekšējā uz smailajiem izaugumiem.

Katra kolonna sadalās vairākos posmos pēc tā, cik augstu tā sniedzas. Praksē šie posmi nav atsevišķi muskuļi, bet gan viena nepārtraukta sistēma, kurā šķiedras pārklājas un nomaina viena otru.

Abpusēji saraujoties, muskulis iztaisno mugurkaulu un atliec to atpakaļ. Vienpusēji tas sāniski noliec ķermeni uz to pašu pusi un palīdz griezt rumpi.

Daudz svarīgāka par šīm kustībām ir bremzēšana. Kad cilvēks noliecas, lai paceltu kaut ko no grīdas, kustību veic nevis vēdera muskuļi, bet gravitācija, un taisītājmuskulis to kontrolēti palaiž vaļā, strādājot izstiepšanās režīmā. Tieši šāds darbs ir muskuļiem visnogurdinošākais un visbiežāk saistīts ar pārslodzi.

Muskulis darbojas kopā ar vēdera spiediena sistēmu. Vēdera muskuļi, diafragma un iegurņa pamatne kopā izveido spiediena cilindru, kas atbalsta mugurkaulu no priekšpuses, un taisītājmuskulis strādā pret to no aizmugures. Šī sadarbība izskaidro, kāpēc muguras stiprināšanā nepietiek ar vienas muskuļu grupas treniņu.

• Abpusēja saraušanās: mugurkaula iztaisnošana un atliekšana
• Vienpusēja saraušanās: sānu noliekšana un palīdzība rumpja pagriezienā
• Izstiepšanās režīmā: noliekšanās bremzēšana uz priekšu
• Statiski: stājas noturēšana visas dienas garumā
• Elpošanā: palīdz noturēt krūškurvi dziļas elpas laikā

Atšķirībā no muguras virspusējiem muskuļiem, kas nāk no ekstremitāšu attīstības un tādēļ saņem nervus no pinumiem, taisītājmuskulis ir īsts muguras muskulis. To inervē muguras smadzeņu nervu mugurējie zari, katrs savā līmenī, un tieši tas padara šo muskuli par segmentāru sistēmu.

Praktiski tas nozīmē, ka viena nerva saknes bojājums neatņem spēju iztaisnot muguru, jo blakus segmenti turpina darbu. Tomēr elektromiogrāfijā šo muskuļu segmentārā inervācija ir noderīga, jo ļauj noteikt bojājuma līmeni arī tad, ja roku un kāju muskuļi ir normāli.

Asinis muskulis saņem no dažādiem avotiem atkarībā no līmeņa: kaklā no dziļās kakla artērijas, krūškurvja daļā no starpribu artērijām, jostas daļā no jostas artērijām.

Ja vesels cilvēks stāvus lēni noliecas uz priekšu līdz galam, notiek kaut kas negaidīts. Aptuveni pēdējā noliekšanās daļā taisītājmuskulis pilnībā pārstāj strādāt, un elektriskā aktivitāte tajā izzūd. Slodzi pārņem mugurkaula saites un fascijas. Šo parādību sauc par saliekšanās atslābuma fenomenu.

Tas ir labs piemērs taupīgai konstrukcijai: ķermenis nemaksā ar muskuļu enerģiju tur, kur pietiek ar pasīvām struktūrām. Tomēr tieši šajā pozīcijā mugurkauls ir visneaizsargātākais, un tāpēc smaguma celšana ar pilnībā noliektu muguru pārslogo saites, nevis muskuļus.

Cilvēkiem ar ilgstošām jostas sāpēm šis fenomens bieži izzūd: muskulis paliek saspringts arī pilnas noliekšanās stāvoklī. Ne vienmēr ir skaidrs, vai tas ir sāpju cēlonis vai sekas, bet tas ir izmērāms rādītājs, ko izmanto rehabilitācijā.

Visbiežākā situācija ir akūta jostas muskuļu pārslodze pēc neveiklas kustības, ilgas dārza darbu dienas vai negaidīta smaguma. Sāpes ir asas, saistītas ar kustību, bieži ar sāniskām spazmām, un vairumā gadījumu tās mazinās dažu dienu vai nedēļu laikā.

Ilgstošu sūdzību gadījumā magnētiskajā rezonansē bieži redz, ka muskuļu šķērsgriezuma laukums ir samazinājies un tajā parādījušies taukaudi. Tās ir tipiskas nelietošanas sekas, un tās ir vismaz daļēji atgriezeniskas ar mērķtiecīgu treniņu.

Retākas, bet nopietnas situācijas ir muguras muskuļu sabrukums pēc ārkārtīgi intensīvas neierastas slodzes, kad urīns kļūst tumšs un muskuļi ir cieti un ļoti sāpīgi, kā arī muguras muskuļu iesaiste neiroloģiskās slimībās, piemēram, uz priekšu saliektā stājā Parkinsona slimības gadījumā.

Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja mugurkaula sāpes pavada kāju vājums, jušanas zudums starpkāju rajonā, urīna vai izkārnījumu nesaturēšana, drudzis, nepamatots svara zudums, sāpes naktīs, kas modina no miega, vai ja sāpes sākušās pēc kritiena cilvēkam ar osteoporozi.

• Akūta muskuļu pārslodze vai sastiepums
• Hroniskas jostas sāpes ar muskuļu atrofiju un taukaudu ieaugšanu
• Miofasciālās sāpes ar jutīgiem punktiem muskuļa valnī
• Muskuļu sabrukums pēc ārkārtējas slodzes
• Stājas traucējumi neiroloģiskās slimībās

Lielākajā daļā akūtu muguras sāpju gadījumu nekādi izmeklējumi nav vajadzīgi, un attēldiagnostika pat var kaitēt, jo atrastās vecuma izmaiņas rada nevajadzīgas bailes. Izmeklē tad, ja ir brīdinājuma pazīmes vai ja sūdzības nepāriet.

Muskuļa pašu stāvokli vērtē ar vairākām metodēm, kuru izvēle ir atkarīga no jautājuma.

1. Anamnēze un brīdinājuma pazīmju izslēgšana
2. Apskate: stāja, kustību apjoms, muskuļu vaļņu simetrija, palpācija
3. Neiroloģiskā pārbaude: spēks, refleksi, jušana kājās
4. Izturības tests, kurā mēra, cik ilgi cilvēks notur rumpi horizontāli
5. Ultrasonogrāfija, lai novērtētu muskuļa biezumu un vadītu injekcijas
6. Magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par nervu saknes vai mugurkaula slimību
7. Elektromiogrāfija retos gadījumos, ja jānosaka nerva bojājuma līmenis

Visbiežāk muguras muskuļu sāpes sajauc ar nieru sāpēm. Nieru akmens sāpes ir viļņveidīgas, ļoti stipras, izstaro uz cirksni, nemainās atkarībā no pozas un bieži pavada slikta dūša. Muskuļu sāpes turpretī mainās atkarībā no kustības un pozas, un skartā vieta ir sāpīga, uz to uzspiežot.

Otrā sajaukšana ir ar starpskriemeļu diska izraisītām sāpēm. Ja sāpes izstaro pa kāju zem ceļgala un pavada tirpšana vai vājums, runa vairs nav tikai par muskuli.

Trešā ir muskuļu grupu sajaukšana. Daudzdaivu muskulis guļ dziļāk un tuvāk viduslīnijai, četrstūra jostas muskulis sānos starp pēdējo ribu un zarnu kaulu, bet platais muguras muskulis pieder plecu joslai. Tie visi sāp jostas rajonā, bet tiem ir atšķirīgi treniņi un atšķirīga klīniskā nozīme.

Pēdējos gados plaši izplatījusies metode, kurā ultraskaņas kontrolē vietējās anestēzijas līdzekli ievada telpā starp taisītājmuskuli un skriemeļa šķērsenisko izaugumu. Šķīdums izplatās pa šo slāni vairāku segmentu garumā un bloķē nervu zarus, kas tur iet.

Šo bloku lieto sāpju mazināšanai pēc krūškurvja, vēdera un mugurkaula operācijām, kā arī pie ribu lūzumiem. Tā priekšrocība ir tā, ka adata nekad netuvojas mugurkaula kanālam, tāpēc metode ir drošāka par klasiskajiem centrālajiem blokiem.

Šis piemērs labi rāda, kāpēc muskuļa un fascijas slāņu pazīšana nav tikai akadēmiska detaļa. Anatomiskā telpa, kas gadu desmitiem bija tikai mācību grāmatas attēls, kļuva par praktiski lietojamu ārstēšanas metodi, kad ultraskaņa ļāva to droši atrast.