Hipokampa tilpums un ko tas nozīmē

Hipokamps stiepjas no priekšas uz aizmuguri deniņu daivas iekšējā malā, veidojot sānu kambara deniņu raga grīdu. Tā priekšējo, resnāko daļu sauc par galvu, tai seko ķermenis, un aizmugurē tas kļūst tievāks, veidojot asti.

Šķērsgriezumā izšķir divas savstarpēji savītas pelēkās vielas plāksnes: īsto Amona ragu (cornu Ammonis) ar apakšlaukiem, ko apzīmē no CA1 līdz CA4, un zobaino vijumu (gyrus dentatus). Uz apakšu un uz sāniem hipokamps pāriet subikulā un tālāk entorinālajā garozā, kas ir tā galvenie ieejas un izejas vārti.

Blakus atrodas mandeļveida ķermenis (corpus amygdaloideum) priekšā un augšā, bet zem hipokampa iet deniņu daivas baltā viela. Šī kaimiņattiecība ir svarīga, jo daudzas slimības skar vairākas blakus esošās struktūras vienlaikus, un tikai hipokampa mērīšana var radīt nepilnīgu priekšstatu.

Galvenais uzdevums ir jaunu notikumu atmiņu veidošana. Hipokamps nav vieta, kur atmiņas glabājas mūžīgi; tas drīzāk darbojas kā reģistrators un pagaidu sasaistītājs, kas dažādu maņu informāciju par vienu notikumu sasien kopā un pakāpeniski nostiprina to garozā.

Otrs uzdevums ir telpiskā orientēšanās. Hipokampā un blakus esošajā garozā ir šūnas, kas aktivizējas, kad cilvēks vai dzīvnieks atrodas noteiktā vietā vai virzienā, un tās kopā veido iekšēju telpas karti.

Trešais, retāk pieminētais uzdevums ir dalība stresa atbildes regulēšanā. Hipokampā ir daudz virsnieru stresa hormonu receptoru, un tas piedalās atgriezeniskajā saitē, kas šo hormonu izdalīšanos apslāpē.

Izmeklējums, ar ko sākas jebkurš tilpuma mērījums, ir magnētiskā rezonanse ar trīsdimensiju secību, kurā smadzenes tiek sagrieztas ļoti plānās un vienāda biezuma šķēlēs. Datortomogrāfija šim nolūkam neder, jo tā nespēj pietiekami atšķirt pelēko vielu no baltās.

Tālāk ir divi ceļi. Manuālajā segmentācijā radiologs katrā šķēlē iezīmē hipokampa robežas un programma saskaita kopējo tilpumu; šī metode ir precīza, bet lēna un atkarīga no vērtētāja. Automātiskā segmentācija to dara ar programmatūru, kas salīdzina attēlu ar iepriekš iezīmētu paraugu kopumu, un ir ātra un atkārtojama.

Ikdienas praksē bieži pietiek ar vizuālu novērtējuma skalu, kurā deniņu daivas iekšējās daļas atrofijas pakāpi vērtē pēc apkārtējo šķidruma telpu platuma un hipokampa augstuma. Šis novērtējums ir ātrs un pieredzējuša radiologa rokās praksē līdzvērtīgs skaitliskajai mērīšanai.

Lai rezultātu varētu interpretēt, tas jāsalīdzina ar atbilstošu normu. Šeit ir vairāki slāņi, kas visi var mainīt secinājumu.

Pirmkārt, galvas izmērs. Tāpēc tilpumu dala ar galvaskausa iekšējo tilpumu vai izmanto statistisku korekciju. Otrkārt, vecums, jo pakāpeniska sarukšana ir normāla novecošanās daļa. Treškārt, metode: dažādas programmas dažādi novelk robežu starp hipokampu un blakus esošo mandeļveida ķermeni vai astes daļu, tāpēc vienas programmas rezultātu nedrīkst tieši salīdzināt ar citas programmas rezultātu.

Literatūrā minētās vidējās vērtības pieaugušam cilvēkam ir dažu kubikcentimetru robežās katrā pusē, bet dažādu metožu dotie skaitļi atšķiras tik būtiski, ka salīdzināt drīkst tikai vienā un tajā pašā veidā iegūtus mērījumus. Novērošanā visvērtīgākais ir nevis viens mērījums, bet izmaiņa laikā, kas iegūta ar vienu un to pašu metodi un vienā un tajā pašā aparātā.

• Galvaskausa iekšējais tilpums jeb galvas izmērs.
• Vecums un dzimums.
• Mērīšanas metode un programmatūras versija.
• Attēla kvalitāte un pacienta kustības izmeklēšanas laikā.
• Dabiska neliela asimetrija starp abām pusēm.

Visbiežāk pieminētais cēlonis ir Alcheimera slimība, kurā deniņu daivas iekšējās daļas atrofija parādās agri un bieži ir izteiktāka nekā pārējās smadzeņu daļās. Tomēr tā nav vienīgā iespēja, un tieši tāpēc atradi nedrīkst uzskatīt par diagnozi.

Epilepsijā svarīgākais ir hipokampa skleroze: viena hipokampa sarukums kopā ar izmainītu signālu un iekšējās uzbūves zudumu. Tas ir viens no biežākajiem deniņu daivas epilepsijas cēloņiem un vienlaikus viens no retajiem gadījumiem, kad ķirurģiska ārstēšana var dot ilgstošu lēkmju kontroli.

Tilpuma samazinājumu var izraisīt arī skābekļa trūkums, herpes vīrusa encefalīts, autoimūns limbiskais encefalīts, hronisks alkohola lietojums ar vitamīnu deficītu un daži audzēji. Novērojumos tilpuma atšķirības ir aprakstītas arī cilvēkiem ar ilgstošu depresiju vai posttraumatiskā stresa traucējumiem, taču šādi novērojumi parāda saistību, nevis pierāda cēloni.

• Neirodeģeneratīvas slimības ar agrīnu deniņu daivas skarumu.
• Hipokampa skleroze deniņu daivas epilepsijā.
• Skābekļa trūkums pēc sirdsdarbības apstāšanās vai smagas hipoglikēmijas.
• Herpes vīrusa encefalīts un autoimūns limbiskais encefalīts.
• Ilgstošs alkohola lietojums ar B1 vitamīna deficītu.

Bērnībā un pusaudža gados hipokamps aug kopā ar pārējām smadzenēm, un tā iekšējās saites turpina nobriest vēl ilgi pēc tam, kad kopējais smadzeņu tilpums vairs nepieaug. Ar to skaidro, kāpēc agrīnās bērnības notikumi atmiņā parasti nesaglabājas.

Pieaugušā vecumā tilpums ilgi paliek samērā stabils, bet pēc vidējā vecuma sākas lēna, pakāpeniska sarukšana. Tā ir normāla, ja notiek simetriski, lēni un bez atbilstošiem atmiņas traucējumiem.

Zobainajā vijumā arī pieaugušā smadzenēs turpinās jaunu nervu šūnu veidošanās, lai gan tās apjoms un nozīme cilvēkam joprojām ir zinātnisku diskusiju priekšmets. Daļā pētījumu regulāras aerobas fiziskās slodzes un labas miega kvalitātes saistība ar labāku hipokampa stāvokli ir novērota, bet konkrētu skaitlisku solījumu no šiem datiem izdarīt nevar.

Mērījumu veic un aprakstu sagatavo radiologs, bet secinājumu par tā nozīmi izdara ārstējošais ārsts. Atmiņas traucējumu gadījumā tas ir neirologs vai psihiatrs, epilepsijas gadījumā neirologs epileptologs, bērniem bērnu neirologs.

Nekad nav pareizi diagnozi likt pēc attēla vien. Atmiņas traucējumu izvērtēšanā vienlīdz svarīgi ir kognitīvie testi, laboratoriskie izmeklējumi, kas izslēdz vairogdziedzera darbības traucējumus un B grupas vitamīnu deficītu, kā arī sarunas ar tuviniekiem par to, kā simptomi mainījušies laikā.

Pie ārsta jādodas tad, ja atmiņas traucējumi pasliktinās mēnešu laikā, traucē ikdienas pienākumus, ja cilvēks apmaldās pazīstamās vietās vai ja tuvinieki pamana pārmaiņas, kuras pats cilvēks nenovēro. Pēkšņs apjukums, runas traucējumi vai pirmā krampju lēkme prasa neatliekamu palīdzību.

Hipokampa sklerozi bieži nevar saskatīt parastā galvas magnētiskās rezonanses izmeklējumā. Standarta šķēles ir pārāk biezas un iet nepareizā leņķī, tāpēc plānā, sarukusī struktūra attēlā saplūst ar apkārtējiem audiem un apraksts skan kā „bez patoloģiskām pārmaiņām".

Epilepsijas protokolā šķēles tiek liktas plānas un perpendikulāri hipokampa garenasij, izmantojot secības, kas izceļ ūdens saturu audos. Tikai tā kļūst redzams gan tilpuma zudums, gan signāla pastiprināšanās un iekšējās uzbūves zudums.

No tā izriet praktiska rekomendācija, kas daudziem pacientiem ir nezināma: ja lēkmes turpinās, bet iepriekšējais izmeklējums bijis normāls, ir vērts pārliecināties, vai tas veikts ar epilepsijai paredzētu protokolu. Atkārtots, pareizi plānots izmeklējums nereti atrod cēloni, kas iepriekš palicis nepamanīts.