Inions: pakauša kaula ārējais izcilnis

Pakauša kauls (os occipitale) veido galvaskausa aizmugurējo un apakšējo daļu. Tā lielākā, plakanā daļa ir zvīņa (squama occipitalis), un tieši tās ārējās virsmas vidū atrodas ārējais pakauša izcilnis (protuberantia occipitalis externa). Punkts, kas izvirzīts visvairāk uz aizmuguri, arī ir inions.

No izciļņa uz abām pusēm stiepjas skausta līnijas. Augšējā skausta līnija (linea nuchalis superior) iet uz sāniem un kalpo par robežu starp galvaskausa velvi un skausta muskuļu laukumu. Zem tās atrodas apakšējā skausta līnija, bet dažiem cilvēkiem virs augšējās ir arī augstākā skausta līnija.

Uz leju no izciļņa viduslīnijā stiepjas ārējā pakauša šķautne (crista occipitalis externa), pie kuras piestiprinās skausta saite. Tieši šī saite ir tā, kas izciļņa apvidū rada blīvu, cietu sajūtu, ja to sataustot piespiež.

• Trapecveida muskulis: piestiprinās augšējās skausta līnijas apvidū un pie izciļņa.
• Skausta saite (ligamentum nuchae): stiepjas no izciļņa lejup pa viduslīniju.
• Pakauša muskuļa vēders: piestiprinās sānis no izciļņa.
• Krūšu, atslēgas un galvaskausa muskulis: piestiprinās pie augšējās skausta līnijas sānu daļas.
• Lielais pakauša nervs: iet uz galvas ādu vairākus centimetrus sānis no viduslīnijas, nevis caur pašu izcilni.

Pakauša kaula iekšējā virsmā ir savs izcilnis, ko sauc par iekšējo pakauša izcilni. Ap to izvietoti dziļi iespiedumi, kuros iet galvaskausa vēnu sinusi: augšējais garenvirziena sinuss nāk no augšas, šķērseniskie sinusi aiziet uz abām pusēm, bet taisnais sinuss pievienojas no priekšpuses.

Vieta, kur tie visi satiekas, ir sinusu satece (confluens sinuum), un tā atrodas ļoti tuvu inionam, parasti tā tiešā tuvumā vai nedaudz zemāk. Tas nozīmē, ka zem šī nevainīgā kaula pacēluma atrodas lielākā vēnu krustcele visā galvaskausā.

No šīs saistības izriet skaidra praktiska sekas: aizmugurējās bedres operācijās un jebkurā manipulācijā ar kaulu šajā apvidū inions kalpo par brīdinājuma zīmi. Kaula atvēršana tieši virs sateces var radīt smagu, grūti apturamu asiņošanu, tāpēc ķirurgs plāno pieeju, sākot no drošākiem punktiem un tuvojoties saterei pēdējā.

Uz viena kaula ir vairāki punkti un līnijas ar līdzīgiem nosaukumiem, un tos ikdienā viegli sajaukt. Zemāk apkopoti tie, kas praksē tiek lietoti visbiežāk.

Starptautiskajā elektrodu izvietojuma sistēmā visi elektrodu punkti tiek aprēķināti nevis pēc acs mēra, bet pēc proporcijām starp četriem taustāmiem punktiem: deguna saknes punktu, inionu un abiem auss priekšā esošajiem punktiem. Tas nodrošina, ka izmeklējums ir salīdzināms starp dažāda izmēra galvām un starp dažādām laboratorijām.

Kļūda inionā tiešā veidā pārvietojas uz visiem pakauša daivas elektrodiem. Ja punktu nosaka pārāk augstu, pakauša elektrodi nonāk virs faktiskās pakauša garozas, un redzes zonas ritms tiek reģistrēts neprecīzi.

Tieši tāpēc laboratorijās punktu meklē taustot, nevis pēc skata, un nereti to atzīmē uz ādas pirms mērīšanas. Cilvēkiem ar vāji izteiktu izcilni to nosaka pēc skausta muskuļu piestiprinājuma augšējās robežas.

1. Atrod deguna saknes punktu starp acīm un inionu galvas aizmugurē.
2. Izmēra attālumu starp tiem pa viduslīniju.
3. To pašu dara starp abiem auss priekšā esošajiem punktiem.
4. Elektrodu vietas aprēķina kā noteiktas šo attālumu daļas.
5. Punktus atzīmē uz galvas ādas un tikai tad piestiprina elektrodus.

Jaundzimušajam pakauša kaula zvīņa vēl sastāv no atsevišķām daļām, kas ar laiku saaug, un izcilnis praktiski nav izteikts. Kaula reljefs šajā vietā veidojas pakāpeniski, jo to nosaka muskuļu un saišu vilkme: jo lielāka un ilgstošāka slodze uz piestiprinājuma vietu, jo izteiktāks reljefs.

Pusaudža gados un jaunībā izcilnis kļūst skaidrāk taustāms. Vīriešiem tas vidēji ir izteiktāks nekā sievietēm, un tieši šī atšķirība antropoloģijā tiek izmantota kā viena no pazīmēm dzimuma noteikšanai pēc galvaskausa, kaut arī atsevišķam cilvēkam tā nav droša.

Gados vecākiem cilvēkiem kaula forma šajā vietā būtiski nemainās, bet mainās apkārtējie audi: skausta saitē un cīpslu piestiprinājumos var veidoties pārkaļķojumi, un tie taustē dod sajūtu par izciļņa palielināšanos, kaut pats kauls ir nemainīgs.

Pats izcilnis slimo reti. Visbiežāk cilvēks pie ārsta vēršas tāpēc, ka ir pamanījis galvas aizmugurē cietu pacēlumu un uztraucies par to. Vairumā gadījumu tā ir normāla anatomiska uzbūve, kas bija tur vienmēr un tika pamanīta, mainoties matu garumam vai svaram.

Sāpes šajā apvidū parasti nenāk no kaula. Biežākie cēloņi ir skausta muskuļu un cīpslu pārslodze, kas izpaužas ar sāpīgiem punktiem pie augšējās skausta līnijas, un pakauša neiralģija, kurā lielais pakauša nervs rada asas, uzšaujošas sāpes, kas iet no skausta uz galvas virsu. Pakauša neiralģijas jutīgais punkts atrodas sānis no viduslīnijas, nevis pašā izcilnī, un tas ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā abus stāvokļus atšķirt.

Sākotnējo vērtējumu veic ģimenes ārsts, sāpju gadījumā bieži iesaistot neirologu un fizioterapeitu. Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja pacēlums strauji aug, ja tas ir sāpīgs, karsts vai apsārtis, ja tas parādījies pēc galvas traumas, kā arī ja pievienojas neiroloģiski simptomi, piemēram, redzes traucējumi, vemšana vai nejutīgums.

• Cieta, nekustīga, nesāpīga izciļņa sajūta: visbiežāk normāla uzbūve.
• Sāpīgi punkti sānis no viduslīnijas: skausta muskuļu pārslodze.
• Asas, uzšaujošas sāpes uz galvas virsu: iespējama pakauša neiralģija.
• Mīksts, kustīgs veidojums zem ādas: biežāk taukaudu vai cistas veidojums, nevis kauls.
• Strauji augošs, sāpīgs vai pēc traumas parādījies pacēlums: jāizmeklē pie ārsta.

Lielākajā daļā gadījumu pietiek ar apskati un taustīšanu. Ārsts pārbauda, vai veidojums ir kaulains un nekustīgs vai mīksts un pārbīdāms, vai āda virs tā ir mainīta un vai sāpes provocē noteikta galvas kustība.

Ja nepieciešams attēls, sānu projekcijas galvaskausa rentgenogramma parāda izciļņa formu un izmēru, bet datortomogrāfija to atainos visprecīzāk un vienlaikus parādīs, vai kauls nav bojāts. Mīksto audu veidojumiem pirmā izvēle bieži ir ultrasonogrāfija, kas atšķir cistu no blīva audu veidojuma.

Magnētisko rezonansi lieto tad, kad jāizvērtē blakus esošās struktūras: vēnu sinusi, aizmugurējā galvaskausa bedre vai nervu gaita. Vēnu sistēmas novērtēšanai izmanto īpašu venogrāfijas režīmu, jo tieši šajā vietā atrodas sinusu satece.

Pirmā sajaukšana ir jēdzieniska: inions nav pakauša kauls un nav viss izcilnis, bet tikai viena precīza vieta uz tā. Otrā ir praktiska: cilvēki bieži uzskata šo normālo pacēlumu par jaunu veidojumu. Trešā ir diagnostiska: sāpes galvas aizmugurē daudz biežāk nāk no muskuļiem, nervu kairinājuma vai kakla skriemeļu locītavām nekā no paša kaula.

Mazāk zināma ir attiecība starp ārējo punktu un iekšējām struktūrām. Kaut arī mācību grāmatas raksta, ka inions atbilst sinusu satecei, praksē šī atbilstība nav precīza: dažādiem cilvēkiem satece var atrasties nedaudz augstāk, zemāk vai nobīdīta uz vienu pusi, un arī abu šķērsenisko sinusu izmēri bieži atšķiras. Tieši tāpēc pirms operācijām šajā apvidū vēnu sistēmu izvērtē attēldiagnostikā, nevis paļaujas tikai uz sataustīto punktu.

Vēl viens praktisks novērojums: cilvēkiem ar izteiktu izcilni brilles, austiņas un aizsargķiveres šajā vietā var radīt spiediena sāpes un ādas kairinājumu. Ilgstošs spiediens tieši uz kaula izcilni bez mīksto audu spilvena ir viens no iemesliem, kāpēc daži cilvēki nepanes noteikta veida galvas aprīkojumu, un risinājums parasti ir nevis medicīnisks, bet aprīkojuma pielāgošana.