Kas ir bronhopulmonārais segments?

Bronhopulmonārais segments (segmentum bronchopulmonale) ir piramīdveida vai konusveida plaušu audu daļa. Tās virsotne ir vērsta pret plaušu vārtiem, kur ieiet bronhs un artērija, bet pamatne pret plaušas ārējo virsmu, kur to sedz viscerālā pleira.

Segmentus atdala plāni saistaudu slāņi, kas gan nav pilnvērtīgas starpsienas. Tie ir pietiekami, lai ķirurgs, atbrīvojot audus pa šo plakni, sastaptu salīdzinoši maz asinsvadu, bet nav pietiekami, lai gaiss un šķidrums caur tiem nepārvietotos.

Katrs segments sastāv no daudziem sīkākiem plaušu daivīšiem, un tieši daivīša līmenī notiek gāzu apmaiņa. Segments tātad nav gāzu apmaiņas vienība, bet gan apgādes un ķirurģiskā vienība.

Labajā plaušā klasiski izšķir desmit segmentus, kreisajā parasti astoņus, jo divi pāri segmentu tajā ir saauguši un tos apgādā kopīgs bronhs. Dažās klasifikācijās kreisajā plaušā šos segmentus skaita atsevišķi, un tad kopējais skaits ir desmit. Tāpēc dažādos avotos kopējais skaits svārstās aptuveni no astoņpadsmit līdz divdesmit.

Elpceļu dalīšanās ir stingri sakārtota, un segmentārais bronhs tajā ir trešā līmeņa zars. Šo secību ir vērts zināt, jo tieši pēc tās bronhoskopijas laikā ārsts orientējas plaušās.

1. Traheja krūšu kaula leņķa līmenī sadalās divos galvenajos bronhos.
2. Galvenais bronhs sadalās daivu bronhos: labajā trīs, kreisajā divos.
3. Katrs daivas bronhs sadalās segmentārajos jeb terciārajos bronhos.
4. Segmentārais bronhs plaušu audos zarojas arvien smalkāk līdz bronhiolām.
5. Gala bronhiolas pāriet elpošanas bronhiolās un alveolu ejās.
6. Alveolās notiek skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa ar asinīm.

Labais galvenais bronhs ir īsāks, platāks un iet stāvāk lejup nekā kreisais. Tāpēc svešķermeņi un ieelpots saturs biežāk nonāk labajā plaušā, un tas ir viens no praktiski nozīmīgākajiem elpceļu anatomijas faktiem.

Tālāk izšķiroša ir ķermeņa poza ieelpošanas brīdī. Ja cilvēks guļ uz muguras, saturs visbiežāk nonāk labās apakšējās daivas augšējā segmentā vai labās augšējās daivas aizmugurējā segmentā. Ja cilvēks ir stāvus vai sēdus, biežāk tiek skarti pamatnes segmenti.

Šī likumsakarība ļauj radiologam pēc pneimonijas izvietojuma attēlā izteikt pamatotu pieņēmumu par tās rašanās mehānismu. Aspirācijas pneimonijas risks ir paaugstināts cilvēkiem ar rīšanas traucējumiem, insulta sekām, samaņas traucējumiem un smagu alkohola lietošanu.

• Guļus stāvoklī: labās apakšējās daivas augšējais segments.
• Guļus stāvoklī: labās augšējās daivas aizmugurējais segments.
• Stāvus vai sēdus: apakšējo daivu pamatnes segmenti.
• Tuberkuloze tipiski skar augšējo daivu virsotnes un aizmugurējos segmentus.

Segmentektomija jeb viena segmenta izņemšana ir operācija, kas saglabā vairāk plaušu funkcijas nekā veselas daivas izņemšana. To lieto agrīnos plaušu vēža gadījumos, atsevišķos labdabīgos veidojumos, ierobežotās bronhektāzēs un dažos iedzimtos plaušu attīstības traucējumos.

Operācijas tehniskā grūtība ir tieši robežas noteikšana, jo segmenti nav atdalīti ar redzamām līnijām. Ķirurgs to risina, noslēdzot segmentārā bronha un artērijas zaru, pēc kā neapgādātā daļa maina krāsu un piepūšanās raksturu, kā arī orientējoties pēc starpsegmentu vēnām.

Mūsdienās pirms operācijas bieži veido trīsdimensiju rekonstrukciju no datortomogrāfijas attēliem, jo segmentu asinsvadu izvietojums ir ļoti mainīgs. Šāda plānošana samazina risku pārgriezt asinsvadu, kas apgādā blakus esošo segmentu.

Parastā krūškurvja rentgenuzņēmumā atsevišķus segmentus tieši neredz, taču pieredzējis radiologs pēc ēnas izvietojuma un robežu asuma spēj noteikt, kurā segmentā atrodas izmaiņa. Robeža pret plaisu ir asa, bet robeža pret citu segmentu izplūdusi.

Datortomogrāfija ir galvenā metode. Tā parāda bronhu un asinsvadu gaitu, ļauj sekot segmentārajam bronham un precīzi noteikt bojājuma segmentu. Uz šī pamata tiek plānota gan biopsija, gan operācija.

Bronhoskopijā ārsts segmentāros bronhus redz tieši un var no konkrēta segmenta paņemt skalojuma šķidrumu vai audu paraugu. Plaušu ventilācijas un perfūzijas izmeklējumi savukārt parāda, cik labi konkrētas plaušu daļas tiek ventilētas un apasiņotas.

1. Krūškurvja rentgenuzņēmums kā pirmais solis.
2. Datortomogrāfija segmenta precīzai noteikšanai.
3. Bronhoskopija ar parauga ņemšanu no attiecīgā segmenta.
4. Trīsdimensiju rekonstrukcija, ja plānota segmentektomija.
5. Elpošanas funkcijas izmeklējumi, lai novērtētu plaušu rezervi pirms operācijas.

Pirmais un biežākais pārpratums ir segmenta pielīdzināšana bronham. Terciārais bronhs ir elpceļa caurule, bet segments ir viss plaušu audu apgabals, ko šis bronhs apgādā. Runāt par bronhopulmonāro segmentu kā par bronhu nav pareizi.

Otrs sajaukums ir ar plaušu daivu. Daiva ir lielāka vienība, ko no citām atdala īsta pleiras plaisa, un daivas ir skaidri redzamas arī ārēji. Segmenti atrodas daivas iekšienē un no ārpuses nav saskatāmi.

Trešais sajaukums ir ar plaušu daivīti. Daivīte ir daudz sīkāka vienība, kas datortomogrāfijā redzama kā neliels daudzstūrveida lauciņš; tieši daivītes līmenī tiek aprakstītas vairākas raksturīgas attēla pazīmes. Viens segments satur ļoti daudz daivīšu.

Mācību grāmatas segmentu bieži apraksta kā funkcionāli neatkarīgu vienību, un ķirurģiskā nozīmē tas tā ir. Fizioloģiski tomēr segmenti nav hermētiski nodalīti. Starp blakus esošajām alveolām pastāv sīkas atveres, un starp bronhiolām un alveolām pastāv papildu savienojumi, kas ļauj gaisam ieplūst apgabalā pat tad, ja tā paša bronhs ir aizsprostots. Tieši šī sānu ventilācija izskaidro, kāpēc aizsprostots segmentārais bronhs ne vienmēr noved pie pilnīgas plaušu daļas sabrukuma.

Šim faktam ir tieša praktiska nozīme. Smagas plaušu emfizēmas ārstēšanā izmanto endoskopiski ievietotus vārstus, kas ļauj gaisam no slimās plaušu daļas izplūst, bet neļauj tam ieplūst atpakaļ, un tādējādi šī daļa saplok, atbrīvojot vietu veselākajiem audiem. Metode darbojas tikai tad, ja starp daivām ir pilnīga plaisa; ja plaisa nav pilnīga un pastāv sānu ventilācija, gaiss vienkārši ieplūst apkārtceļā un procedūra ir bezjēdzīga. Tāpēc pirms šādas ārstēšanas plaisu pilnīgumu īpaši rūpīgi novērtē datortomogrāfijā.

Segmenta jēdziens pats par sevi nav slimība, bet tas parādās daudzu plaušu slimību aprakstos. Pie ārsta jāvēršas tad, ja klepus turpinās ilgāk par trim līdz četrām nedēļām, ja klepojot parādās asinis, ja elpas trūkums pieaug vai ja atkārtojas pneimonijas vienā un tajā pašā vietā.

Atkārtota pneimonija vienā segmentā ir īpaša brīdinājuma zīme, jo tā var liecināt par vietēju aizsprostojumu, svešķermeni vai bronhektāzēm. Šādā gadījumā parasti nepieciešama datortomogrāfija un bieži arī bronhoskopija.

Ar plaušu slimībām strādā ģimenes ārsts un pulmonologs, bet, ja nepieciešama operācija, torakālais ķirurgs. Pēkšņs elpas trūkums ar asām sāpēm krūtīs vai klepus ar spilgti sarkanām asinīm ir iemesls meklēt neatliekamo palīdzību.