Kas ir fibulārā sānsaite ceļgalā?

Fibulārā sānsaite ir visstingrāk nospriegota tad, kad ceļgals ir pilnīgi iztaisnots. Tieši tāpēc iztaisnotā ceļgalā sānu kustību praktiski nav. Saliecot ceļgalu, saite atslābst, un locītavā kļūst iespējama neliela pagriešanās, kas vajadzīga, piemēram, lai pietupienā vai griežoties pēda varētu sekot ķermenim.

No tā izriet praktiska sekas. Saites pārbaudi veic divos stāvokļos: iztaisnotā ceļgalā un nedaudz saliektā. Ja ceļgals vaļīgs ir arī pilnīgi iztaisnotā stāvoklī, bojāta ir ne tikai šī saite, bet arī citas ceļgala aizmugurējās ārējās daļas struktūras.

Kopā ar popliteālo muskuli un tā saitēm fibulārā sānsaite veido tā saukto aizmugurējo ārējo stūri, kas notur apakšstilbu pret pārmērīgu ārējo pagriešanos.

Izolēts šīs saites plīsums ir retāks nekā iekšējās sānsaites bojājums, jo, lai to pārrautu, spēkam jādarbojas no ceļgala iekšpuses uz āru, un šāds sitiens dzīvē gadās retāk. Biežāk saite tiek bojāta kopā ar krustenisko saišu vai aizmugurējā ārējā stūra bojājumu, piemēram, sportā vai satiksmes negadījumā.

Raksturīgi simptomi ir sāpes ceļgala ārpusē, pietūkums šajā pusē un nedrošības sajūta, ejot pa nelīdzenu virsmu vai mainot virzienu. Tūska pati par sevi var būt neliela, jo saite atrodas ārpus locītavas kapsulas, un asinis neuzkrājas locītavas dobumā tik izteikti kā pie iekšējo struktūru plīsuma.

Ļoti svarīga ir viena blakus esoša struktūra. Tieši aiz un zem mazā lielakaula galviņas gar kaulu apliecas kopējais fibulārais nervs (nervus fibularis communis). Tā bojājumā pēda vairs nepaceļas uz augšu un cilvēks staigājot to velk; šo stāvokli sauc par nokarenu pēdu. Ja pēc ceļgala ārējās puses traumas parādās nejutīgums pēdas virspusē vai grūtības pacelt pēdas priekšgalu, pie ārsta jādodas tajā pašā dienā.

Pie ārsta jādodas, ja pēc traumas ceļgals ir nestabils vai izjūk sānos, ja uz kājas nevar uzkāpt, ja ceļgals strauji uztūkst pirmajās stundās, ja to nevar pilnībā iztaisnot vai ja parādās nejutīgums un vājums pēdā. Ar ceļgala saišu bojājumiem nodarbojas traumatologs ortopēds; attēldiagnostikā izmanto magnētisko rezonansi, jo saites parastā rentgena attēlā nav redzamas.

Daļēju bojājumu bieži ārstē bez operācijas, ar ortozi un pakāpenisku fizioterapiju. Pilnīgs plīsums kopā ar aizmugurējā ārējā stūra bojājumu parasti prasa ķirurģisku atjaunošanu, jo pašas dzīšanas iespējas šai saitei ir sliktākas nekā iekšējai sānsaitei.

Galvenais pretstats ir iekšējā jeb tibiālā sānsaite. Atšķirības ir trīs: tā ir plata un lentveida, nevis auklveida, tā ir saaugusi ar locītavas kapsulu un iekšējo menisku, un tā tiek bojāta biežāk. Tieši saaugums ar menisku izskaidro, kāpēc iekšējās puses traumā bieži cieš arī menisks, bet ārējā menisks paliek neskarts.

Otrs sajaukums ir nosaukumos. Fibulārā sānsaite, ārējā sānsaite un saīsinājums LCL apzīmē vienu un to pašu saiti. Latviešu valodā ieteicamāk ir teikt fibulārā vai ārējā sānsaite, jo tiešs tulkojums no angļu valodas rada neveiklus savienojumus.

Trešais pārpratums ir domāt, ka sāpes ceļgala ārpusē vienmēr nozīmē šo saiti. Tur pašā tuvumā ir arī gūžas un lielakaula saišķa (tractus iliotibialis) piestiprinājums, kas ir biežs skrējēju sāpju cēlonis, un ārējais menisks. Atšķirību parasti nosaka tas, vai sāpes rodas no slodzes atkārtojumiem vai no vienreizēja sitiena, kā arī vai ir nestabilitātes sajūta.