Kas ir perikarda dobums?

Lai saprastu, kas notiek slimībās, jāzina, kura kārta ir iesaistīta. Iekaisums skar serozās lapiņas, rētošanās un sabiezēšana galvenokārt šķiedru daļu, bet šķidrums sakrājas starp abām serozajām lapiņām.

• Šķiedru perikards: izturīgs ārējais apvalks, maz izstiepjams īsā laikā.
• Sienas serozā lapiņa: izklāj šķiedru perikardu no iekšpuses.
• Perikarda dobums: šaura sprauga ar nelielu dzidra šķidruma daudzumu.
• Iekšējā serozā lapiņa jeb epikards: klāj sirds virsmu, zem tās iet vainagartērijas taukaudos.
• Nervu apgāde: diafragmas nervs, tāpēc perikarda sāpes bieži izstaro uz plecu.

Dobums nav vienmērīga sprauga. Tur, kur serozā lapiņa apliecas ap lielajiem asinsvadiem, veidojas divi labi zināmi iedobumi. Šķērsiedobums iet starp aortu un plaušu stumbru no vienas puses un priekškambariem no otras. Slīpais iedobums ir strupi noslēgta kabata aiz kreisā priekškambara.

Šiem iedobumiem ir praktiska nozīme. Sirds ķirurģijā caur šķērsiedobumu var apiet lielos asinsvadus un uz laiku tos nosiet. Attēldiagnostikā šajos iedobumos sakrājies šķidrums var izskatīties kā atsevišķs veidojums un maldināt, ja nezina, ka tā ir normāla anatomiska kabata.

Perikarda šķidrums ir asins plazmas ultrafiltrāts, ko izdala serozās lapiņas un kas pastāvīgi tiek arī uzsūkts limfvados. Normā izdale un uzsūkšanās ir līdzsvarā, un dobumā paliek neliels daudzums, parasti dažu desmitu mililitru robežās; precīzs daudzums cilvēkiem atšķiras, tāpēc nelielas novirzes izmeklējumu atradnē ne vienmēr ir slimības pazīme.

Šķidruma daudzums palielinās divu iemeslu dēļ. Pirmais ir pastiprināta izdale, piemēram, iekaisuma gadījumā, kad lapiņas kļūst caurlaidīgākas. Otrais ir apgrūtināta uzsūkšanās, piemēram, ja limfas atteci vai vēnu spiedienu ietekmē sirds mazspēja vai audzējs. Perikarda dobumā var nokļūt arī asinis, ja plīst asinsvads vai sirds siena.

Šķiedru perikards spēj izstiepties, bet tikai lēni, nedēļu un mēnešu laikā. Ja šķidrums sakrājas pakāpeniski, somiņa pielāgojas, un cilvēks pat ar ievērojamu izsvīdumu var justies salīdzinoši labi vai sūdzēties tikai par elpas trūkumu slodzē.

Ja šķidrums sakrājas strauji, somiņa nepaspēj izstiepties, spiediens dobumā strauji ceļas, un sirds kambari vairs nespēj normāli piepildīties diastolē. Tā ir sirds tamponāde, un tā var iestāties arī pie salīdzinoši neliela tilpuma. Tieši tāpēc tamponāde bieži rodas pēc traumas, sirds sienas plīsuma vai procedūras komplikācijas.

Raksturīga ir arī tā sauktā paradoksālā pulsa parādība: ieelpā asinsspiediens krīt vairāk nekā parasti, jo saspiestā somiņā abi kambari sacenšas par vienu un to pašu ierobežoto telpu. Šī pazīme ir viena no tām, ko ārsts mērķtiecīgi meklē.

Perikardīts ir serozo lapiņu iekaisums. Tam raksturīgas asas krūšu sāpes, kas pastiprinās, guļot uz muguras un dziļi ieelpojot, un mazinās, sasēžoties un noliecoties uz priekšu. Sāpes bieži izstaro uz plecu vai lāpstiņu. Cēlonis bieži ir vīrusu infekcija, bet tas var būt arī autoimūna slimība, nieru mazspēja, audzējs vai stāvoklis pēc sirds operācijas.

Perikarda izsvīdums ir šķidruma sakrāšanās, kas var būt gan iekaisuma sekas, gan patstāvīga atradne. Konstriktīvs perikardīts rodas, kad somiņa pēc ilgstoša iekaisuma sabiezē un rētojas, un sirds tiek ieslēgta necaurspiedīgā apvalkā; tad priekšplānā izvirzās kāju tūska, vēdera uzpūšanās un aknu palielināšanās.

Ar šīm slimībām strādā kardiologs, tamponādes vai konstrikcijas gadījumā arī sirds ķirurgs. Neatliekamā palīdzība jāsauc, ja krūšu sāpes ir stipras un ilgstošas, ja pievienojas smags elpas trūkums, zems asinsspiediens, auksti sviedri, ģībonis vai pieplūdušas kakla vēnas.

Galvenā metode ir ehokardiogrāfija, tas ir, sirds ultrasonogrāfija. Tā parāda šķidruma daudzumu, tā izvietojumu, sirds kambaru piepildīšanos un pazīmes, kas liecina par sirds saspiešanu. Izmeklējums ir ātrs, nesāpīgs, bez starojuma, un to var veikt arī pie pacienta gultas neatliekamā situācijā.

Elektrokardiogramma perikardītā var uzrādīt raksturīgas izmaiņas, bet liela izsvīduma gadījumā redzams zems zobu augstums un dažkārt to augstuma svārstīšanās no sitiena uz sitienu, jo sirds šķidrumā burtiski šūpojas. Krūškurvja rentgenogrammā liels izsvīdums padara sirds ēnu plašu un neparasti apaļu, bet neliels izsvīdums tajā nav saskatāms vispār.

Datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse precīzi mēra perikarda biezumu un palīdz atrast cēloni, īpaši ja aizdomas ir par audzēju vai konstrikciju. Ja nepieciešams noteikt šķidruma dabu vai atslogot sirdi, veic perikarda punkciju ultrasonogrāfijas kontrolē, un iegūto šķidrumu nosūta laboratorijai.

1. Ārsts izvērtē sūdzības, asinsspiedienu, pulsu un kakla vēnu pildījumu.
2. Noņem elektrokardiogrammu un asins analīzes, tostarp iekaisuma rādītājus.
3. Veic ehokardiogrāfiju, lai novērtētu šķidruma daudzumu un sirds piepildīšanos.
4. Ja ir tamponādes pazīmes, steidzami veic perikarda punkciju ar novadīšanu.
5. Iegūto šķidrumu izmeklē, meklējot infekciju, audzēja šūnas vai citu cēloni.
6. Atkarībā no cēloņa nosaka ārstēšanu un turpmākās novērošanas plānu.

Vissvarīgākā nošķiršana ir no miokarda infarkta, jo abos gadījumos ir krūšu sāpes un abos gadījumos elektrokardiogrammā var būt segmenta pacēlums. Perikardīta sāpes tipiski ir saistītas ar ķermeņa stāvokli un elpošanu un mazinās, sasēžoties, turpretī infarkta sāpes ar pozu nav saistītas un bieži pavadītas ar sliktu dūšu un aukstiem sviedriem. Pats cilvēks to droši atšķirt nevar, tāpēc pie stiprām krūšu sāpēm vienmēr jāsauc neatliekamā palīdzība.

Otrkārt, perikardītu jauc ar pleirītu, kur sāpes arī pastiprinās ieelpā, bet parasti ir vienā pusē un saistītas ar elpošanu vairāk nekā ar pozu. Treškārt, konstriktīvu perikardītu var būt grūti atšķirt no sirds muskuļa slimības ar traucētu piepildīšanos, un tieši šī nošķiršana bieži prasa magnētisko rezonansi un specializētu izmeklēšanu. Ceturtkārt, nelielu šķidruma daudzumu ehokardiogrāfijā mēdz pārvērtēt: nereti tā ir normas variants vai nespecifiska atradne, ko vērtē kopā ar sūdzībām.

Perikards nav tikai aizsargapvalks, bet arī mehānisks saistītājs starp abiem sirds kambariem. Tā kā abi kambari ir ievietoti vienā ne visai izstiepjamā somiņā, viena kambara pārmērīga piepildīšanās ierobežo otra telpu. Veselam cilvēkam tas gandrīz nav pamanāms, bet tamponādes gadījumā šī savstarpējā atkarība kļūst par galveno mehānismu, kas rada paradoksālo pulsu.

Otra mazpazīstama lieta ir tā, ka cilvēks var dzīvot bez perikarda. Iedzimts perikarda trūkums dažkārt tiek atklāts nejauši, un pēc perikarda izņemšanas operācijā sirds turpina strādāt. Tas nozīmē, ka perikards nav dzīvībai obligāti nepieciešams, bet tas palīdz noturēt sirdi vietā un ierobežot tās pēkšņu izplešanos. Tieši tāpēc smagos konstrikcijas gadījumos perikarda izņemšana ir pamatota ārstēšanas iespēja.