Kas ir platais muguras muskulis (latissimus dorsi)?

Muskulis sākas plašā laukumā. Tā šķiedras nāk no mugurkaula krūšu daļas apakšējo skriemeļu smailajiem izaugumiem, no jostas un krustu apvidus fascijas (fascia thoracolumbalis), no gūžas kaula šķautnes aizmugurējās daļas un no dažām apakšējām ribām. Daļai cilvēku atsevišķas šķiedras sākas arī no lāpstiņas apakšējā stūra.

No šīm sākumvietām šķiedras saplūst uz augšu un uz āru, apliec lielo apaļo muskuli un pārvēršas plakanā cīpslā, kas piestiprinās augšdelma kaula augšgalā, starpbumbuļu vagas apvidū (sulcus intertubercularis). Ceļā uz šo vietu muskulis veido paduses aizmugurējo krokas malu, ko var aptaustīt gan sev, gan citam.

Asinis tas saņem no krūškurvja un muguras artērijas (arteria thoracodorsalis), kas ir paduses artērijas zars, un to inervē tāda paša nosaukuma nervs no pleca pinuma aizmugurējā kūlīša. Šis nervs ir svarīgs ķirurgiem: tas iet paduses aizmugurē, tieši tur, kur krūts vēža operācijas laikā tiek izņemti limfmezgli.

• Sākumvieta: krūšu daļas apakšējie skriemeļi, jostas un krustu fascija, gūžas kaula šķautne, apakšējās ribas.
• Piestiprināšanās vieta: augšdelma kaula augšgals starpbumbuļu vagas apvidū.
• Inervācija: krūškurvja un muguras nervs (nervus thoracodorsalis) no pleca pinuma.
• Asinsapgāde: krūškurvja un muguras artērija ar pavadošajām vēnām.
• Tuvākie kaimiņi: lielais apaļais muskulis, trapecveida muskuls, ārējais slīpais vēdera muskulis.

Pamatkustības ir trīs: rokas pievilkšana pie ķermeņa, rokas atvirzīšana atpakaļ un tās pagriešana uz iekšu. Praksē tās gandrīz vienmēr notiek kopā, piemēram, velkot roku no augšas lejup vai no priekšas atpakaļ. Tāpēc šo muskuli uzskata par galveno vilkšanas muskuli augšējā ķermeņa daļā.

Otrs darbības veids parādās tad, kad roka ir fiksēta, bet ķermenis kustas. Pievelkoties pie stieņa vai pārceļoties no ratiņkrēsla, muskulis nevis pārvieto roku, bet gan velk rumpi uz augšu pret nekustīgo roku. Tieši tādēļ šis muskulis ir izšķiroši svarīgs cilvēkiem ar apakšējo ekstremitāšu paralīzi, kuri pārvietojas ar rokām.

Trešais uzdevums ir palīgloma elpošanā. Spēcīgas izelpas un klepus laikā muskulis saspiež krūškurvja sānus un palīdz izdzīt gaisu. Šo īpašību izmanto elpošanas rehabilitācijā pacientiem, kuriem klepus ir vājš.

Visbeidzot, caur jostas un krustu fasciju muskulis ir saistīts ar pretējās puses lielo sēžas muskuli. Šī saikne ļauj spēkam pāriet pa diagonāli no vienas rokas uz pretējo kāju, un tieši tā notiek mešanas, cirtiena un kāpšanas kustībās.

Visbiežākā sajaukšana ir ar lielo apaļo muskuli (musculus teres major), kas veido paduses aizmugurējo malu kopā ar plato muguras muskuli un veic līdzīgas kustības. Atšķirība ir izmērā un sākumvietā: lielais apaļais muskulis sākas no lāpstiņas apakšējā stūra un ir īss, bet platais muguras muskulis stiepjas līdz pat gūžas kaulam.

Otra sajaukšana notiek ar trapecveida muskuļa apakšdaļu, kas arī klāj muguras vidusdaļu. Trapecveida muskulis piestiprinās pie lāpstiņas un atslēgas kaula, tātad kustina plecu jostu, nevis pašu roku, un to inervē pavisam cits nervs.

Trešā sajaukšana ir klīniska. Sāpes muguras lejasdaļā bieži tiek piedēvētas jostas skriemeļiem, lai gan tās var nākt no šī muskuļa sasprindzinājuma vai no tā saistības ar fasciju. Atšķirt palīdz tas, ka muskuļa izcelsmes sāpes pastiprinās, ceļot roku virs galvas vai veicot vilkšanas kustību.

Embrijā šis muskulis neveidojas uz muguras. Tas attīstās kopā ar rokas pumpura muskulatūru un tikai pēc tam pārvietojas atpakaļ, pārklājot muguru. Tieši tāpēc to inervē pleca pinuma nervs, nevis muguras nervu aizmugurējie zari, kas apgādā īstos muguras muskuļus. Šī detaļa izskaidro arī to, kāpēc tas guļ pilnīgi virspusēji, nevis dziļajā muguras muskuļu slānī.

Anatomiskie varianti ir bieži. Atšķiras skriemeļu skaits, no kuriem sākas šķiedras, ribu skaits un tas, vai muskulis piestiprinās pie lāpstiņas apakšējā stūra. Dažkārt sastop papildu muskuļu kūlīti, kas šķērso padusi un var saspiest tajā esošos asinsvadus un nervus.

Ar gadiem muskuļa masa mazinās kopā ar pārējo skeleta muskulatūru, bet tā funkcionālā nozīme paradoksāli pieaug: tieši ar rokām gados vecāks cilvēks pieceļas no krēsla, atbalstās un noturas. Regulāras vilkšanas kustības šo spēju saglabā labāk nekā spiešanas vingrinājumi.

Visbiežākā problēma ir pārslodze un mikroplīsumi, kas rodas peldēšanā, airēšanā, vingrošanā un metamajos sporta veidos. Tie izpaužas kā velkošas sāpes paduses aizmugurē vai muguras sānos, kas pastiprinās pie vilkšanas un pie rokas pacelšanas virs galvas.

Retāk, bet smagāk notiek cīpslas atrāvums no augšdelma kaula. Tas parasti gadās sprieguma brīdī spēcīgā mešanas vai vilkšanas kustībā, ar pēkšņām sāpēm, dzirdamu troksni un zilumu, kas izplatās pa sānu uz leju. Šāds gadījums jāvērtē traumatologam ortopēdam, jo var būt nepieciešama operatīva cīpslas piestiprināšana.

Atsevišķa problēma ir inervējošā nerva bojājums pēc paduses operācijām vai starojuma terapijas. Tad muskulis vājinās un ar laiku atrofējas, kas cilvēkam traucē tieši atbalstīšanās un vilkšanas kustībās. Šādos gadījumos pacientu vada ārstējošais ķirurgs kopā ar fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu un fizioterapeitu.

• Pārslodzes sāpes un mikroplīsumi sporta slodzes dēļ.
• Cīpslas plīsums vai atrāvums no augšdelma kaula.
• Miofasciālas sāpes ar jutīgiem punktiem paduses aizmugurējā malā.
• Nerva bojājums pēc paduses limfmezglu operācijas.
• Muskuļa saīsināšanās, kas ierobežo rokas pacelšanu virs galvas.

Izmeklēšana sākas ar apskati un salīdzinājumu ar otru pusi: vērtē paduses aizmugurējās krokas simetriju, muskuļa apjomu un ādas stāvokli. Pēc tam ārsts pārbauda kustību apjomu un spēku, liekot pacientam vilkt roku lejup un atpakaļ pret pretestību, un aptausta cīpslas gaitu padusē.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle bieži ir ultrasonogrāfija, kas parāda muskuļa un cīpslas nepārtrauktību un ļauj izmeklēt kustībā. Precīzāku ainu, īpaši pie cīpslas atrāvuma un pirms operācijas, dod magnētiskā rezonanse. Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, veic elektroneiromiogrāfiju.

Vienkāršs pašpārbaudes paņēmiens: uzlieciet pretējās rokas pirkstus uz paduses aizmugurējās malas un pakāpeniski velciet roku lejup pret pretestību. Vesels muskulis saspringst kā ciets valnis. Ja viena puse jūtama krietni vājāk vai kustība sāp, tas ir iemesls doties pie ārsta.

1. Apskate un abu pušu simetrijas salīdzināšana.
2. Kustību apjoma pārbaude, īpaši rokas pacelšana virs galvas.
3. Spēka pārbaude vilkšanas un atvirzīšanas kustībās pret pretestību.
4. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par plīsumu.
5. Elektroneiromiogrāfija, ja vājums liecina par nerva bojājumu.

Šis muskulis ir viens no iecienītākajiem rekonstruktīvās ķirurģijas materiāliem. Tam ir liels laukums, plāna forma un viens skaidrs asinsvadu kāts, tāpēc to var atbrīvot un pārvietot kopā ar asinsapgādi uz krūšu, pleca vai galvas apvidu. Latvijā un citviet pasaulē to izmanto krūts rekonstrukcijā pēc audzēja operācijas un lielu audu defektu aizsegšanai.

Otrs pielietojums ir cīpslas pārvietošana. Ja rotatoru manšetes cīpslas ir neatgriezeniski bojātas vai ja pēc pleca pinuma traumas roka nespēj saliekties elkonī, ķirurgs šo muskuli var pārstiprināt jaunā vietā, lai tas pārņemtu zaudēto kustību. Pēc operācijas smadzenēm nākas iemācīties izmantot muskuli jaunam uzdevumam, un tieši šī pārmācīšanās ir rehabilitācijas galvenā daļa.

Zīmīgi, ka pēc muskuļa paņemšanas vairums cilvēku ikdienā zaudējumu gandrīz nejūt, jo tā funkcijas daļēji pārņem citi pleca muskuļi. Grūtības parādās tikai smagās vilkšanas, kāpšanas un atbalstīšanās kustībās, tāpēc lēmums vienmēr tiek pieņemts individuāli, ņemot vērā cilvēka darbu un sportu.