Kas ir šķērsplakne (transversālā plakne)?

Vieglāk visu iegaumēt, ja plakni saista ar to, kādu kustību tā apraksta. Katrā plaknē iespējamas tikai noteiktas kustības, un tas ir izmeklēšanas un treniņu plānošanas pamats.

Šķērsplaknē iespējamas divas kustību grupas. Pirmā ir pagriešanās ap pašas struktūras asi, otrā ir kustība uz priekšu un atpakaļ horizontāli paceltai rokai vai kājai.

Būtiski, ka šīs kustības ir iespējamas tikai tajās locītavās, kuru uzbūve to pieļauj. Lodveida locītavās, piemēram, gūžā un plecā, pagriešanās apjoms ir liels; eņģu locītavās, piemēram, elkonī un ceļgalā izstieptā stāvoklī, tās praktiski nav.

Atsevišķi jāpiemin apakšdelma pagriešana. Tā notiek nevis plaukstas locītavā, kā bieži domā, bet divās locītavās starp spieķa kaulu un elkoņa kaulu, kur spieķa kauls apgriežas pāri elkoņa kaulam. Tieši tāpēc apakšdelma lūzums, kas sadzijis nepareizā stāvoklī, var uz visiem laikiem ierobežot plaukstas pagriešanu, lai gan pati plaukstas locītava ir vesela.

• Galvas un kakla pagriešana pa labi un pa kreisi.
• Rumpja pagriešana, kas lielākoties notiek krūšu daļā.
• Pleca iekšējā un ārējā rotācija, piemēram, pieliekot roku pie muguras vai paceļot to aiz galvas.
• Gūžas iekšējā un ārējā rotācija, kas nosaka, kā pēdas pagriežas ejot.
• Apakšdelma pagriešana, kad plauksta pagriežas uz augšu vai uz leju.
• Horizontālā atvešana un pievešana, kad izstiepta roka tiek vesta uz priekšu vai atpakaļ plecu līmenī.
• Ceļgala neliela pagriešana, kas iespējama tikai saliektā stāvoklī.

Bieži pieņem, ka mugurkauls griežas vienmērīgi visā garumā. Patiesībā pagriešanās apjoms starp daļām atšķiras vairākas reizes, un cēlonis ir skriemeļu locītavu virsmu novietojums.

Kakla daļā pagriešana ir vislielākā, un ļoti liela tās daļa notiek starp diviem augšējiem skriemeļiem, kur otrā skriemeļa zobs kalpo par īstu griešanās asi. Krūšu daļā locītavu virsmas ir novietotas tā, ka pagriešanās ir iespējama, lai gan to ierobežo ribas. Jostas daļā virsmas ir gandrīz sagitālas un savstarpēji saķērušās, tāpēc pagriešanās tur ir minimāla.

Praktiskā nozīme ir liela. Ja krūšu daļa ir stīva, ķermenis mēģina pagriezties jostas daļā, kur tam nav anatomiska pamata, un slodze pāriet uz diskiem un mazajām locītavām. Tieši tāpēc rotācijas sporta veidos un rehabilitācijā uzmanība tiek pievērsta krūšu daļas kustīgumam, nevis jostas daļas trenēšanai pagriezienos.

Datortomogrāfijā un magnētiskajā rezonansē attēlus veido griezumos, un pamata griezums ir tieši šķērsplaknē. Radioloģijā to sauc par aksiālo plakni.

Šo attēlu lasīšanā ir noruna, kas iesācējus bieži mulsina: griezumu skata tā, it kā skatītājs stāvētu pacienta kāju galā un skatītos uz augšu. Tāpēc attēla labajā malā redzama pacienta kreisā puse un otrādi. Šī pati noruna attiecas arī uz krūškurvja rentgenogrammu.

Vēl viena praktiska detaļa ir griezuma biezums. Jo plānāki griezumi, jo sīkākas izmaiņas var pamanīt, bet jo vairāk attēlu radiologam jāpārskata un, datortomogrāfijas gadījumā, jo lielāka var būt starojuma deva. Tāpēc izmeklējuma protokolu izvēlas atkarībā no jautājuma, uz kuru jāatbild, nevis pēc principa, ka sīkāk vienmēr ir labāk.

1. Pacientu novieto iekārtā noteiktā, atkārtojamā stāvoklī.
2. Iekārta iegūst datus par visu izmeklējamo apgabalu.
3. Dati tiek pārrēķināti plānos griezumos, kas cits citam seko pa ķermeņa garenisko asi.
4. Radiologs pārskata griezumus secīgi, sekojot, kā struktūra parādās un izzūd.
5. Vajadzības gadījumā no tiem pašiem datiem izveido arī sagitālos un frontālos attēlus.
6. Atradnes vietu apraksta, norādot gan griezuma līmeni, gan pusi attiecībā pret pacientu.

Pagriešanās apjoma samazināšanās bieži ir viena no pirmajām locītavas slimības pazīmēm, un tā parādās agrāk nekā liekšanas vai stiepšanas ierobežojums. Gūžas locītavas artrozē agri zūd tieši iekšējā rotācija, un to var pamanīt izmeklēšanā pat tad, kad cilvēks vēl staigā brīvi.

Plecā izteikts ārējās rotācijas ierobežojums ir raksturīgs sastingušā pleca gadījumā. Kaklā vienpusējs pagriešanās ierobežojums bērnam var liecināt par muskuļu izcelsmes šķības kakla stāvokli, bet pieaugušam pēkšņs ierobežojums ar stiprām sāpēm prasa izmeklēšanu.

Ar kustību apjoma samazināšanos vispirms vēršas pie ģimenes ārsta, kurš nosūta pie ortopēda, reimatologa vai rehabilitologa. Fizioterapeits novērtē kustību kvalitāti un plāno atjaunošanu. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja kustības ierobežojums rodas pēc traumas, ja to pavada drudzis, izteikts pietūkums vai nespēja noturēt svaru, kā arī ja pēkšņi ierobežotu kakla pagriešanu pavada neiroloģiskas pazīmes.

Kustību apjomu mēra grādos ar goniometru, un katrai locītavai ir sava standarta mērīšanas poza. Mērījums bez standarta pozas ir nesalīdzināms, jo blakus locītavas viegli aizvieto trūkstošo kustību.

Gūžas rotāciju parasti mēra, pacientam guļot uz vēdera ar saliektu ceļgalu vai sēžot ar nokarenām kājām. Pleca rotāciju mēra ar elkoni saliektu taisnā leņķī. Krūšu daļas pagriešanu vērtē sēdus stāvoklī, kad iegurnis ir fiksēts, lai izslēgtu kompensāciju. Vienmēr salīdzina abas puses, jo normas robežas ir plašas un svarīgāka par vidējo vērtību ir starpība starp pusēm.

Pirmais pārpratums ir domāt, ka šķērsplakne vienmēr ir horizontāla telpā. Plaknes ir piesaistītas ķermenim, nevis zemei. Guļus stāvoklī cilvēka šķērsplakne telpā ir vertikāla, lai gan attiecībā pret ķermeni tā joprojām sadala augšējo un apakšējo daļu.

Otrais ir plaknes un ass jaukšana. Kustība notiek plaknē, bet ap asi, un tās ir savstarpēji perpendikulāras. Pagriešanās notiek šķērsplaknē ap vertikālo asi, nevis otrādi.

Trešais ir sagitālās plaknes nosaukuma pārprašana. Mediānā plakne ir tikai viena, tā iet tieši pa ķermeņa vidu, bet sagitālu plakņu var novilkt neskaitāmas, visas tai paralēlas.

Ceturtais pārpratums nāk no fitnesa jomas, kur šķērsplaknes kustības bieži sauc par vidukļa vingrinājumiem. Patiesībā rumpja pagriešanā galvenie darītāji ir vēdera slīpie muskuļi un krūšu daļas mugurkauls, bet viduklis pats par sevi nav anatomiska struktūra.

Lielākā daļa ierastu vingrinājumu notiek sagitālajā plaknē: pietupieni, izklupieni, spiešana, vilkšana, skriešana taisni uz priekšu. Šķērsplaknes kustības parasti paliek mazāk trenētas, lai gan ikdienā un sportā tieši tās bieži rada traumas, jo notiek ātri un ar lielu spēku.

Otra doma attiecas uz gaitu. Ejot plecu josla un iegurnis griežas pretējos virzienos, un šī pretkustība samazina ķermeņa svārstības un taupa enerģiju. Ja krūšu daļas kustīgums zūd, piemēram, ilgstoši sēdošam cilvēkam, gaita kļūst stīvāka un slodze uz jostas daļu pieaug. Tāpēc krūšu daļas pagriešanas kustīgums ir viens no praktiski nozīmīgākajiem, bet retāk pārbaudītajiem rādītājiem.