Kegela muskuļi jeb iegurņa pamatnes muskuļi

Galvenā muskuļu plātne sastāv no tūpļa pacēlājmuskuļa un astes kaula muskuļa (musculus coccygeus). Pacēlājmuskulim izšķir trīs galvenās daļas. Kaunuma un astes kaula muskulis (musculus pubococcygeus) iet no kaunuma kaula atpakaļ un veido plātnes vidusdaļu. Kaunuma un taisnās zarnas muskulis (musculus puborectalis) apņem taisnās zarnas savienojumu ar tūpļa kanālu kā cilpa un velk to uz priekšu, veidojot leņķi, kas ir viens no galvenajiem vēdera izejas aiztures mehānismiem. Zarnu un astes kaula muskulis (musculus iliococcygeus) veido plātnes sānu daļu.

Zem šīs plātnes atrodas starpenes muskuļi un sfinkteri: urīnizvadkanāla ārējais sfinkteris, tūpļa ārējais sfinkteris, virspusējie starpenes muskuļi un starpenes cīpslas mezgls, kurā satiekas vairāku muskuļu šķiedras.

Muskuļu plātnē ir atveres. Priekšējā daļā ir sprauga, caur kuru iet urīnizvadkanāls un sievietēm maksts; aizmugurē iet taisnā zarna. Sievietēm šī priekšējā sprauga ir plašāka, un tā ir viena no anatomiskajām atšķirībām, kas izskaidro biežāku orgānu noslīdējumu.

Inervāciju galvenokārt nodrošina kaunuma nervs (nervus pudendus), kas nāk no krustu pinuma, kā arī tiešie zari no krustu nerviem. Asinsapgādi nodrošina iekšējās gūžas artērijas zari.

Pirmais uzdevums ir balsts. Muskuļu tonuss kopā ar saistaudu saitēm notur urīnpūsli, sievietēm dzemdi un maksts sienas, kā arī taisno zarnu pareizā stāvoklī. Kad muskuļu atbalsts vājinās, slodzi pārņem saistaudi, kas laika gaitā izstiepjas.

Otrais uzdevums ir aizture. Urīna aizturi nodrošina gan urīnizvadkanāla sfinkteris, gan muskuļu plātnes spiediens, kas urīnizvadkanālu piespiež; vēdera izejas aizturi lielā mērā nodrošina cilpveida muskulis, kas uztur asu leņķi starp taisno zarnu un tūpļa kanālu.

Trešais uzdevums ir spēja ātri sarauties, kad pēkšņi pieaug vēdera spiediens. Veselam cilvēkam iegurņa pamatne saraujas nedaudz pirms klepus vai šķaudīšanas, nevis pēc tā. Tieši šīs priekšlaicīgās saraušanās zudums ir viens no slodzes nesaturēšanas mehānismiem, un tieši to var iemācīties atjaunot.

Ceturtais uzdevums ir saistīts ar dzimumfunkciju un asinsriti. Muskuļu saraušanās ietekmē asins pieplūdi dzimumorgāniem un piedalās orgasma laikā notiekošajās ritmiskajās kustībās.

Vingrinājuma būtība ir sarauties tieši ar iegurņa pamatni, nevis ar dibenu, vēdera priekšējiem vai augšstilbu muskuļiem. Pareizu saraušanos apraksta kā sajūtu, it kā aizturētu gāzu izlaišanu un vienlaikus pavilktu šo apvidu uz augšu un uz iekšu.

Sākumā ir lietderīgi atrast muskuļus, apzināti aizturot urīna plūsmu vienu reizi, bet to nedrīkst lietot kā regulāru vingrinājumu, jo atkārtota urinēšanas pārtraukšana var traucēt urīnpūšļa iztukšošanos.

Būtiska ir atslābināšana starp saraušanās reizēm. Muskulis, kas netiek pilnībā atslābināts, nekļūst spēcīgāks, bet gan saspringtāks, un tas var radīt sāpes, urinēšanas grūtības un dzimumakta sāpīgumu.

Uzlabojumu parasti nevar sagaidīt dažās dienās; muskuļu izturības uzlabošanās prasa vairāku nedēļu regulāru darbu. Ja pēc mērķtiecīgas trenēšanās sūdzības nemazinās vai parādās sāpes, jāvēršas pie speciālista.

1. Atbrīvojiet urīnpūsli un izvēlieties ērtu pozu: guļus, sēdus vai stāvus.
2. Saraujiet iegurņa pamatni tā, it kā vilktu uz augšu, neiesaistot dibena un augšstilbu muskuļus.
3. Elpojiet brīvi; elpas aizturēšana liecina, ka tiek izmantoti nepareizi muskuļi.
4. Noturiet saraušanos dažas sekundes un pēc tam pilnībā atslābiniet vismaz tikpat ilgi.
5. Pievienojiet arī ātras, īsas saraušanās, jo aizturei nepieciešams gan spēks, gan ātrums.
6. Vingrinājumus veiciet regulāri katru dienu un pakāpeniski pagariniet noturēšanas laiku.
7. Iemācieties sarauties tieši pirms klepus, šķaudīšanas vai smaguma celšanas.

Bērnībā iegurņa pamatnes kontrole veidojas pakāpeniski, un tieši tās nobriešana ir daļa no sausuma sasniegšanas. Nakts slapināšanās maziem bērniem lielākoties nav muskuļu problēma, bet urīnpūšļa un smadzeņu sadarbības nobriešanas jautājums.

Grūtniecība un dzemdības ir lielākais slogs sievietes iegurņa pamatnei. Augošā dzemde palielina pastāvīgo spiedienu, hormonu ietekmē mīkstinās saistaudi, bet dzemdību laikā muskuļi un nervi tiek stipri izstiepti. Daļai sieviešu rodas muskuļa atdalīšanās no piestiprināšanās vietas, ko var noteikt izmeklējot.

Menopauzes laikā estrogēnu samazināšanās padara gļotādu un saistaudus plānākus un mazāk elastīgus, kas var pastiprināt urinēšanas simptomus.

Vīriešiem svarīgākais notikums ir prostatas operācija, pēc kuras aizturē pieaug tieši iegurņa pamatnes muskuļu loma. Mērķtiecīga trenēšanās pirms un pēc operācijas ir viens no ieteicamākajiem pasākumiem aiztures atgūšanai.

Gados vecākiem cilvēkiem pievienojas vispārējā muskuļu masas samazināšanās, mazkustīgums, hronisks klepus un aizcietējumi, kas visi palielina slodzi uz iegurņa pamatni.

Iegurņa pamatnes traucējumus var iedalīt divās lielās grupās. Pirmā ir nepietiekama darbība: urīna nesaturēšana slodzes laikā, vēdera izejas nesaturēšana, iegurņa orgānu noslīdējums, smaguma sajūta iegurnī. Otrā ir pārmērīga saspringtība: sāpes iegurnī, sāpīgs dzimumakts, urinēšanas grūtības, aizcietējumi, sāpes sēžot.

Abas grupas bieži pārklājas, un tieši tāpēc pašnozīmēti vingrinājumi ne vienmēr palīdz. Cilvēks ar saspringtu iegurņa pamatni, kas cītīgi veic saraušanās vingrinājumus, var justies sliktāk.

Ar sieviešu iegurņa pamatnes problēmām nodarbojas ginekologs un uroginekologs, ar urīna nesaturēšanu urologs, ar vēdera izejas problēmām proktologs vai kolorektālais ķirurgs. Ļoti nozīmīga loma ir iegurņa pamatnes fizioterapeitam, kas māca pareizu tehniku un izmanto atgriezeniskās saites metodes.

Pie ārsta jādodas, ja urīns vai vēdera izeja netiek noturēta, ja maksts vai tūpļa rajonā jūtams izspiedums, ja ir sāpes dzimumakta laikā vai ja urinēšana kļūst apgrūtināta. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja urīns vispār neizdalās, ja parādās asinis urīnā ar drudzi vai ja pēc dzemdībām rodas strauji pieaugošas sāpes un pietūkums.

• Slodzes urīna nesaturēšana: urīna zudums klepojot, šķaudot, smejoties vai ceļot smagumu.
• Steidzamības nesaturēšana: pēkšņa, grūti apturama vajadzība, bieži kopā ar biežu urinēšanu.
• Iegurņa orgānu noslīdējums: smaguma sajūta, izspiedums, nepilnīgas iztukšošanās sajūta.
• Vēdera izejas nesaturēšana: gāzu vai izkārnījumu noturēšanas grūtības.
• Pārmērīgi saspringta iegurņa pamatne: hroniskas iegurņa sāpes, sāpīgs dzimumakts, urinēšanas aizkavēšanās.

Pamatizmeklējums ir apskate un iekšēja aptaustīšana, kuras laikā speciālists lūdz sarauties un atslābināties un novērtē spēku, noturēšanas ilgumu, atkārtojamību un simetriju. Šim nolūkam lieto standartizētu spēka skalu, kas ļauj atkārtotos apmeklējumos salīdzināt rezultātu.

Sievietēm orgānu noslīdējuma pakāpi vērtē pēc starptautiski pieņemtas sistēmas, kurā mēra noteiktu punktu stāvokli attiecībā pret maksts ieeju sasprindzinājuma laikā. Šis vērtējums ir objektīvāks nekā apraksts vārdiem.

Ultrasonogrāfija caur starpeni vai vēdera priekšējo sienu parāda muskuļu kustību reālā laikā, atlikušā urīna daudzumu pēc urinēšanas un dažkārt muskuļa atdalīšanos. Magnētisko rezonansi lieto sarežģītos gadījumos un pirms operācijas plānošanas.

Urīna nesaturēšanas veida precizēšanai izmanto urinēšanas dienasgrāmatu un urodinamisko izmeklēšanu. Vēdera izejas traucējumu gadījumā vērtē tūpļa sfinktera spiedienu un taisnās zarnas izmeklējumus.

Ļoti noderīga ir biolodziskās atgriezeniskās saites metode, kurā cilvēks ekrānā redz savu muskuļu darbību. Daudziem cilvēkiem tieši tā ir brīdis, kad viņi pirmo reizi saprot, ko nozīmē pareiza saraušanās.

Pirmais pārpratums ir tas, ka Kegela vingrinājumi ir tikai sievietēm. Vīriešiem tie ir tikpat anatomiski pamatoti un tiek ieteikti aiztures atgūšanai pēc prostatas operācijām.

Otrais pārpratums ir sajaukt iegurņa pamatni ar vēdera presi. Vēdera preses vingrinājumi, īpaši klasiskās sēdēšanās, palielina spiedienu uz iegurņa pamatni un vājas pamatnes gadījumā var sūdzības pastiprināt.

Trešais pārpratums ir domāt, ka jebkura nesaturēšana ir muskuļu vājuma sekas. Steidzamības nesaturēšanas pamatā ir urīnpūšļa muskuļa pārmērīga aktivitāte, un tās ārstēšana ir citāda, lai gan iegurņa pamatnes trenēšanās palīdz arī tur.

Ceturtais pārpratums attiecas uz ierīcēm un svariņiem. Tie var palīdzēt kā atgriezeniskā saite, bet nespēj aizstāt pareizas tehnikas apguvi, un nepareizi lietoti var pastiprināt saspringumu.

Vissvarīgākā praktiskā doma ir tā, ka iegurņa pamatnes treniņa mērķis nav maksimāls spēks, bet gan savlaicīgums. Aiztures brīdī izšķirošais ir tas, vai muskulis saraujas tieši tad, kad pieaug spiediens. Šo prasmi sauc par apzinātu sarausanos pirms slodzes, un tā daudziem cilvēkiem dod jūtamu uzlabojumu ātrāk nekā spēka pieaugums.

Otrs mazāk zināms punkts ir saistība ar elpošanu. Diafragma un iegurņa pamatne kustas kopā: ieelpojot diafragma nolaižas un iegurņa pamatne nedaudz pastiepjas, izelpojot notiek pretējais. Cilvēks, kurš vingrinājuma laikā aiztur elpu un saspringst, faktiski palielina spiedienu uz to pašu vietu, ko cenšas nostiprināt.

Trešais punkts ir par ikdienas paradumiem. Hronisks aizcietējums un pastāvīga sasprindzināšanās tualetē, hronisks klepus un smagumu celšana ar aizturētu elpu rada atkārtotu slodzi, kas var atsvērt visu vingrinājumu ieguvumu. Šo faktoru sakārtošana bieži ir tikpat svarīga kā paši vingrinājumi.