Laivveida kauls (os scaphoideum)

Laivveida kauls atrodas plaukstas locītavas īkšķa pusē, tieši aiz spieķkaula (radius) apakšējā gala. Tam ir iegarena, nedaudz izliekta forma ar sabiezinājumu tālākajā galā, ko sauc par pauguriņu un ko var uztaustīt plaukstas pusē pie pašas īkšķa pamatnes.

Vieglākais orientieris ir tā sauktā anatomiskā bedrīte plaukstas virspusē. Ja īkšķi atliec uz āru, starp divām izceltām cīpslām parādās neliela iedobe, un tās dibenā atrodas tieši laivveida kauls. Šajā vietā pāri kaulam iet arī spieķa artērijas zars.

Kauls ar savām locītavu virsmām saskaras ar vairākiem kaimiņiem: augšā ar spieķkaulu, iekšpusē ar pusmēness kaulu un galvas kaulu, bet tālāk ar abiem daudzstūra kauliem. Gandrīz visa tā virsma ir klāta ar locītavas skrimsli, un tieši tas ierobežo vietu, kur asinsvadi var iekļūt kaulā.

Asinsvadi laivveida kaulā ieiet galvenokārt tā tālākajā, īkšķim tuvākajā daļā, un no turienes plūsma virzās atpakaļ, uz kaula tuvāko galu. Tas nozīmē, ka tuvākais gals saņem asinis pēdējais un ir atkarīgs no viena ceļa.

Ja lūzums notiek kaula vidusdaļā vai tuvāk apakšdelmam, asins plūsma uz tuvāko fragmentu tiek pārtraukta. Šis fragments var palikt bez asins apgādes un pakāpeniski sabrukt, un šo stāvokli sauc par kaula nekrozi.

Tieši tāpēc laivveida kaula lūzumu neārstē kā parastu lūzumu. Vienāda izskata plaisa dažādās kaula vietās nozīmē pilnīgi atšķirīgu dzīšanas prognozi un dažreiz atšķirīgu ārstēšanas taktiku.

Ārsti kaulu nosacīti dala trīs daļās, un lūzuma atrašanās vieta ir viens no svarīgākajiem prognozes rādītājiem.

Tipiskais mehānisms ir kritiens uz izstieptas rokas, kad plauksta atsitas pret zemi atliektā stāvoklī. Spēks iet caur spieķkaulu un laivveida kaulu, un kauls tiek pārlauzts pāri spieķkaula malai.

Tas notiek slidenā laikā uz ledus, riteņbraukšanā, skrituļošanā, basketbolā un citos sporta veidos. Raksturīgi, ka sākotnējās sāpes bieži ir mērenas: roka nav izmainīta, pietūkums neliels, un cilvēks turpina darboties, uzskatot, ka tas ir sastiepums.

Tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc laivveida kaula lūzums tik bieži tiek atklāts novēloti. Nesadzijis lūzums gadu gaitā noved pie locītavas nestabilitātes un artrozes, ko vairs nevar atgriezt sākotnējā stāvoklī.

Bērniem un pusaudžiem šis kauls lūst retāk, jo tā pārkaulošanās notiek pakāpeniski un vājākā vieta parasti ir spieķkaula augšanas zona. Tāpēc bērniem daudz biežāk lūst tieši spieķkaula apakšējais gals.

Izmeklēšanas pamatā ir viena iezīme: sāpīgums tieši anatomiskajā bedrītē pēc kritiena uz rokas. Tas nav pierādījums lūzumam, bet ir pietiekams iemesls to uzskatīt par lūzumu, kamēr pierādīts pretējais.

1. Ārsts noskaidro traumas mehānismu un apskata plaukstu, salīdzinot ar otru roku.
2. Piespiež anatomisko bedrīti, kaula pauguriņu plaukstas pusē un veic īkšķa asu saspiešanu.
3. Veic rentgenogrammu vairākās projekcijās, tostarp īpašā laivveida kaula projekcijā.
4. Ja rentgens ir normāls, bet sāpīgums saglabājas, roku fiksē un pārbaudi atkārto pēc dažām nedēļām.
5. Ātrākai atbildei izmanto magnētisko rezonansi, kas svaigu lūzumu parāda jau pirmajās dienās.
6. Datortomogrāfiju izmanto, lai precīzi novērtētu nobīdi, fragmentu stāvokli un dzīšanas gaitu.
7. Ja ir aizdomas par saišu bojājumu, papildus vērtē attālumu starp laivveida un pusmēness kaulu.

Nesamaisītu lūzumu bieži var ārstēt ar ģipsi vai stingru ortozi, kas fiksē arī īkšķi. Fiksācijas ilgums šim kaulam ir ievērojami garāks nekā vairumam citu lūzumu, un tieši tas pacientiem parasti ir visgrūtāk pieņemams.

Operācija ar iekšēju skrūvi ļauj sākt kustības ātrāk un ir biežāka izvēle sportistiem, cilvēkiem ar fizisku darbu un visiem, kam lūzums ir ar nobīdi vai tuvajā kaula daļā. Ja kauls nav saaudzis, var būt nepieciešama kaula transplantācija, dažkārt kopā ar asinsvadu saturošu kaula gabalu.

Dzīšanu ietekmē arī tas, ko dara pats cilvēks. Smēķēšana pasliktina kaula asins apgādi un ir viens no nozīmīgākajiem nesaaugšanas riska faktoriem, tāpēc atteikšanās no smēķēšanas dzīšanas laikā ir daļa no ārstēšanas. Tāpat svarīga ir fiksācijas noteikumu ievērošana, jo atkārtota slodze pārtrauc jau sākušos saaugšanu.

Ne katras sāpes šajā apvidū nozīmē lūzumu. Blakus esošās struktūras var radīt ļoti līdzīgu ainu, un dažas no tām skar pašu kaulu.

• Laivveida un pusmēness kaula saites plīsums, kas rada abu kaulu atdalīšanos un noturīgu nestabilitāti.
• Kaula nekroze bez lūzuma, reta slimība, kurā kauls zaudē asins apgādi pats no sevis.
• Artroze, kas attīstās gadus pēc nesadzijuša lūzuma un sākas tieši pie kaula un spieķkaula saskares.
• Īkšķa pamatnes locītavas artroze, kas dod sāpes ļoti tuvā vietā, bet pastiprinās, saspiežot un griežot īkšķi.
• Īkšķa cīpslu apvalka iekaisums, kas sāp augstāk, gar apakšdelma malu, un pastiprinās, noliecot plaukstu uz mazā pirkstiņa pusi.
• Spieķkaula apakšējā gala lūzums, kas var pastāvēt vienlaikus ar laivveida kaula lūzumu.

Laivveida kaula lūzums ir klasisks piemērs traumai, kurā pirmais rentgens ir normāls, bet kauls tomēr ir lauzts. Iemesls ir vienkāršs: svaigā plaisa var būt tik šaura, ka rentgenstari cauri kaulam iet gandrīz vienādi, un tā kļūst redzama tikai tad, kad pēc dažām nedēļām lūzuma malās sākas kaula atjaunošanās.

Otrs iemesls ir tas, ka sāpes bieži nav dramatiskas. Cilvēks roku lieto, plaukstu kustina un pēc pāris dienām sāpes pat mazinās, lai gan kauls nav saaudzis. Tieši šī šķietamā uzlabošanās maldina visvairāk.

Praktiskais noteikums pacientam ir šāds: ja pēc kritiena uz rokas sāpīga ir vieta īkšķa pamatnē un sāpes pastiprinās, saspiežot īkšķi vai griežot plaukstu, nepietiek ar vienu normālu rentgena atbildi. Šādā gadījumā ir jāatgriežas pie ārsta atkārtotai pārbaudei, un tieši šis solis pasargā no nesadzijuša lūzuma un agras artrozes.

Svaigu traumu vērtē neatliekamās palīdzības vai ģimenes ārsts, bet plaukstas pamatnes kaulu lūzumus ārstē traumatologs ortopēds, vēlams rokas ķirurģijā pieredzējis speciālists. Atveseļošanos pēc fiksācijas noņemšanas vada ergoterapeits vai fizioterapeits.

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja pēc traumas plauksta ir redzami izmainīta, ja pirksti ir nejutīgi, bāli vai auksti, ja pietūkums strauji pieaug vai ja sāpes ir tik stipras, ka roku nevar lietot. Bez steigas, bet obligāti jāpārbaudās arī tad, ja sāpes īkšķa pamatnē saglabājas ilgāk par dažām dienām pēc kritiena.

Ja lūzums tiek atklāts novēloti, ārstēšana joprojām ir iespējama, bet tā ir sarežģītāka un ilgāka. Tāpēc laika ieguldījums vienā papildu vizītē pirmajās nedēļās šajā konkrētajā traumā atmaksājas kā gandrīz nevienā citā.