Mazā pirksta atliecējs (extensor digiti minimi)

Muskulis sākas no pleca kaula sānu paugura (epicondylus lateralis humeri), pareizāk sakot, no kopējās atliecēju cīpslas, kas tur piestiprinās vairākiem apakšdelma aizmugures muskuļiem. Vēders ir tievs un vārpstveida, un tas guļ starp kopējo pirkstu atliecēju un elkoņa kaula pusē esošo plaukstas atliecēju.

Apmēram apakšdelma vidusdaļā muskulis pāriet garā, plānā cīpslā. Plaukstas locītavas augstumā cīpsla iet zem atliecēju saišu joslas caur savu atsevišķu, proti, piekto nodalījumu, kas atrodas tieši virs distālās radioulnārās locītavas. Šī topogrāfiskā detaļa ir ķirurģiski ļoti izmantojama: piektais nodalījums ir uzticams orientieris, pēc kura atrod pašu locītavu.

Plaukstas mugurā cīpsla parasti sadalās divās, dažkārt trijās daļās, kas pieaug mazā pirksta cīpslu izplētumam. Tieši caur šo izplētumu, ko sauc arī par muguras aponeirozi, muskulis atliec ne tikai pirksta pamata locītavu, bet netieši arī starpfalangu locītavas.

Muskuli inervē spieķa nerva dziļais zars, kas pēc iziešanas cauri atbalsta muskulim turpinās kā aizmugurējais starpkaulu nervs. Segmentāli tas atbilst zemākajiem kakla segmentiem. Praktiskā nozīme ir tāda, ka šis nervs vada visus pirkstu atliecējus, tāpēc tā bojājums rada raksturīgu ainu, kurā plauksta un pirksti nokarājas, taču ādas jutība lielākoties saglabājas.

Asinsapgādi nodrošina aizmugurējā starpkaulu artērija, kas iet dziļi starp apakšdelma kauliem. Cīpslas daļā asinsapgāde ir ievērojami vājāka nekā muskuļa daļā, un tieši tāpēc cīpslu bojājumi dzīst lēni un tiem nepieciešama ilgstoša imobilizācija.

• Sākums: pleca kaula sānu paugurs caur kopējo atliecēju cīpslu.
• Gaita: apakšdelma aizmugure, piektais atliecēju nodalījums plaukstas locītavā.
• Piestiprināšanās: mazā pirksta muguras cīpslu izplētums.
• Inervācija: spieķa nerva dziļais zars.
• Asinsapgāde: aizmugurējā starpkaulu artērija.

Galvenā funkcija ir mazā pirksta atliekšana pamata locītavā. Tā kā cīpsla pieaug muguras izplētumam, kopā ar plaukstas iekšējiem muskuļiem tā piedalās arī starpfalangu locītavu iztaisnošanā. Papildus muskulis nedaudz palīdz atliekt plaukstas locītavu un, tā kā cīpsla plaukstā novietota nedaudz uz elkoņa kaula pusi, arī nedaudz atvirza mazo pirkstu.

Ikdienā šī funkcija izpaužas mazāk pamanāmi, nekā varētu domāt. Tieši mazā pirksta neatkarīgā atliekšana ļauj rokai pielāgoties lielu priekšmetu apņemšanai un atbrīvot satvērienu bez visas plaukstas atvēršanas. Cilvēkiem, kas spēlē stīgu vai taustiņu instrumentus, šī muskuļa neatkarība ir tieši tā, ko ilgi trenē.

Ir arī savdabīga klīniska pazīme. Dažiem cilvēkiem ar ilgstošu elkoņa nerva bojājumu mazais pirksts paliek pastāvīgi atvirzīts uz sāniem, jo atliecējs velk to uz āru un nav nevienas pretspēka struktūras, kas to pievilktu. Šo parādību dēvē par Vartenberga pazīmi, un tā liek domāt nevis par pašu atliecēju, bet par elkoņa nerva vājumu.

Muskuļa izolēta pārbaude ir vienkārša un neprasa nekādu aprīkojumu. Pacients savelk pārējos pirkstus dūrē un atliec tikai mazo pirkstu, bet izmeklētājs ar vienu pirkstu spiež pretim. Salīdzina abas puses.

Ja vājums ir abpusējs un pakāpenisks, biežāk runa ir par sistēmisku cēloni. Ja tas ir vienpusējs un pēkšņs, jādomā par nerva bojājumu, cīpslas plīsumu vai traumu. Svarīga atšķirība: ja cīpsla ir plīsusi, pacients nespēj pirkstu pat pacelt pasīvi noliktā stāvoklī, bet, ja vainīgs nervs, parasti ir arī citu atliecēju vājums.

1. Salīdzina abu roku mazā pirksta atliekšanu bez pretestības.
2. Pārbauda atliekšanu pret pretestību, pārējiem pirkstiem esot saliektiem.
3. Pārbauda pārējos atliecējus, lai atšķirtu vienas cīpslas problēmu no nerva bojājuma.
4. Tausta plaukstas mugurpusi virs elkoņa kaula galvas, meklējot pietūkumu un sāpīgumu.
5. Ja aina nav skaidra, izmanto ultrasonogrāfiju, kas ļauj redzēt cīpslu kustībā.

Biežākā problēma ir cīpslas apvalka iekaisums piektajā nodalījumā. Tas izpaužas ar sāpēm un pietūkumu plaukstas mugurpusē tieši virs elkoņa kaula galvas, sāpes pastiprinās, atliecot mazo pirkstu, un dažkārt kustībā dzirdama krepitācija. Cēlonis parasti ir pārslodze, atkārtotas kustības vai trauma.

Otrā grupa ir cīpslas plīsums. Retos gadījumos tas rodas pēc griezuma, biežāk tomēr tas ir tā sauktais berzes plīsums, kad cīpsla ilgstoši berzējas pret izmainītu kaula virsmu. Tipiskais scenārijs ir ilgstošs reimatoīdais artrīts, kurā elkoņa kaula galva izvirzās uz augšu un kļūst nelīdzena. Pirmā, kas plīst, gandrīz vienmēr ir tieši mazā pirksta atliecēja cīpsla, un pēc tam pakāpeniski seko blakus esošās.

Trešā grupa ir nerva izcelsmes vājums. Spieķa nerva dziļā zara saspiedums apakšdelma augšdaļā rada pakāpenisku pirkstu atliekšanas vājumu bez jutības zuduma un bez sāpēm plaukstā.

Pie ārsta jāvēršas, ja pirkstu vairs nevar aktīvi atliekt, ja pēc traumas ir izteikts pietūkums un deformācija vai ja sāpes plaukstas mugurā saglabājas ilgāk par divām līdz trim nedēļām, neraugoties uz slodzes samazināšanu. Ar šādiem stāvokļiem nodarbojas traumatologs ortopēds vai rokas ķirurgs, bet iekaisīgu locītavu slimību gadījumā arī reimatologs.

Visbiežākā neskaidrība rodas ar mazā pirksta atvilcēju, kas gan skan līdzīgi, gan atrodas tuvu. Atvilcējs ir plaukstas iekšējais muskulis, kas guļ mazā pirksta pacēlumā, to vada elkoņa nervs, un tas nevis atliec, bet atvirza pirkstu no plaukstas ass.

Otrā ir ar kopējā pirkstu atliecēja cīpslas zaru, kas arī iet uz mazo pirkstu. Daļai cilvēku šī zara vispār nav vai tā vietā ir tikai šķērsvirziena saistījums ar zeltneša cīpslu, un tad mazo pirkstu atliec praktiski tikai pats atliecējs. Tieši tāpēc šīs vienas cīpslas plīsums uzreiz noved pie redzama funkcijas zuduma.

Trešā ir ar elkoņa kaula puses plaukstas atliecēju, kura cīpsla iet blakus, sestajā nodalījumā. Abu iekaisumi dod sāpes līdzīgā vietā, bet atšķiras pēc provocējošās kustības: pirmajā gadījumā sāpina mazā pirksta atliekšana, otrajā plaukstas atliekšana ar novirzi uz elkoņa kaula pusi.

Apakšdelma atliecēju grupa attīstās no kopīgas muskuļu masas, kas augļa attīstības gaitā sadalās atsevišķos muskuļos. Tieši tāpēc šajā apvidū ir tik daudz anatomisku variantu: cīpslu skaits, to savstarpējie savienojumi un pat atsevišķu muskuļu esamība cilvēkiem atšķiras. Šie varianti parasti neizpaužas nekādi un atklājas tikai operācijas vai attēldiagnostikas laikā.

Ar gadiem cīpslas kļūst mazāk elastīgas, un cīpslas apvalki vieglāk iekaist. Cilvēkiem ar hroniskām locītavu slimībām pievienojas mehānisks faktors: mainoties locītavu virsmām, cīpslas sāk berzties pret kaulu. Tieši tādēļ vecāka gadagājuma pacientam pēkšņs nespēja atliekt mazo pirkstu bez traumas gandrīz vienmēr prasa izmeklēšanu, nevis nogaidīšanu.

Rokas ķirurgu praksē mazā pirksta atliecēja cīpsla ir pazīstama divējādi. Pirmkārt, tā ir agrīnā brīdinājuma zīme: ja cilvēkam ar ilgstošu iekaisīgu locītavu slimību pēkšņi vairs neatliecas mazais pirksts, tas nozīmē, ka cīpslas berzējas pret izmainītu elkoņa kaula galvu, un, ja neko nedara, pakāpeniski plīsīs arī nākamās cīpslas. Šādā situācijā operācija nav paredzēta tikai viena pirksta funkcijas atjaunošanai, bet gan pārējo cīpslu glābšanai.

Otrkārt, tā ir ērts rezerves materiāls. Tā kā mazo pirkstu bieži atliec arī kopējā atliecēja zars, šīs cīpslas paņemšana citas struktūras rekonstrukcijai parasti neatstāj būtisku funkcijas zudumu. Ķirurgi to izmanto plaukstas locītavas saišu un citu cīpslu atjaunošanai. Šis apsvērums labi ilustrē principu, ka anatomijā svarīgs ir ne tikai tas, ko struktūra dara, bet arī tas, cik viegli to var aizstāt.