Musculus vocalis jeb balss krokas muskulis

Muskulis sākas no vairogskrimšļa (cartilago thyroidea) abu plātņu savienojuma vietas iekšējās virsmas, tas ir, no tā izciļņa, ko no ārpuses tausta kā Ādama ābolu. No šejienes šķiedras iet uz aizmuguri un piestiprinās pie aritenoīdā skrimšļa (cartilago arytenoidea) balss izauguma un pie balss saites sānu malas.

Tādējādi muskuļa gaita ir gandrīz horizontāla un priekšpakaļējā virzienā, un abi muskuļi, labais un kreisais, savā starpā veido šauru trīsstūrveida spraugu, ko sauc par balss spraugu (rima glottidis). Tieši šīs spraugas platums nosaka, vai cilvēks elpo klusi, runā vai aizver elpceļus.

Šķērsgriezumā balss kroka ir slāņaina, un tieši slāņainība izskaidro tās darbību. No virspuses uz dziļumu tajā ir plakanšūnu epitēlijs, tad ļoti vaļīgs virspusējs pašplāksnes slānis, kas ļauj gļotādai slīdēt pāri dziļākajiem audiem, tad blīvākie vidējais un dziļais slānis, kuri kopā veido balss saiti, un visbeidzot musculus vocalis.

Šo uzbūvi mēdz aprakstīt kā ķermeni un apvalku: ķermenis ir muskulis ar saiti, apvalks ir gļotāda ar zem tās esošo vaļīgo slāni. Ķermenis nosaka spriegumu, apvalks vibrē. Kad apvalks pieaug pie ķermeņa, piemēram, pēc rētošanās, balss kļūst raupja, pat ja muskulis ir pilnīgi vesels.

Vienkāršotā aprakstā musculus vocalis balss kroku saīsina un padara biezāku, tādējādi pazeminot balss toni. Taču tas ir tikai viens no tā darbības veidiem. Tikpat svarīgi ir tas, ka, saraujoties muskulim, balss krokas iekšējā daļa kļūst stingrāka, bet gļotāda virs tās paliek brīvi kustīga.

Rezultātā ir iespējama smalka pielāgošana: vibrēt var visa kroka pilnā biezumā, kas dod zemu, pilnskanīgu balsi, vai tikai tās malas plānā gļotādas josla, kas dod augstu, vieglu skaņu. Tieši ar šo mehānismu skaidro pāreju starp tā saukto krūšu un galvas reģistru dziedāšanā.

Balss augstumu kopumā nosaka divu muskuļu pretdarbība. Gredzenskrimšļa un vairogskrimšļa muskulis (m. cricothyroideus) pagriež vairogskrimsli uz priekšu un balss kroku izstiepj, paaugstinot toni. Musculus vocalis pretojas šai stiepšanai un vienlaikus maina krokas iekšējo stīvumu. Abu muskuļu līdzsvars, nevis viens muskulis, nosaka konkrēto skaņas augstumu.

Izplatīts pārpratums ir tas, ka balss krokas vibrē tāpēc, ka muskulis raustās skaņas frekvencē. Tas nav iespējams: neviens šķērssvītrots muskulis nespēj saraut simtiem reižu sekundē. Muskulis nosaka apstākļus, bet kustību rada gaiss.

Skaņas rašanās ir aerodinamisks process. Krokas tiek pietuvinātas, plaušu radītais spiediens tās uz mirkli izspiež vaļā, izplūstošā gaisa strūkla starp tām rada zemāku spiedienu, un elastīgie audi atgriežas sākotnējā stāvoklī. Cikls atkārtojas, un rodas skaņas pamattonis, ko rīkles, mutes un deguna dobumi pēc tam pārvērš par saprotamu runu.

Redzamo daļu no šī procesa sauc par gļotādas vilni. Tas ir vilnis, kas skrien pāri krokas virsmai katrā ciklā, un tieši tā esamība vai trūkums ir viens no svarīgākajiem rādītājiem balsenes izmeklēšanā.

1. Balss krokas tiek pietuvinātas viena otrai, un balss sprauga gandrīz aizveras.
2. Musculus vocalis un gredzenskrimšļa muskulis noregulē krokas garumu un stīvumu vajadzīgajam tonim.
3. Plaušu gaisa spiediens zem krokām pieaug, līdz tās uz mirkli atveras.
4. Izplūstošā gaisa strūkla un audu elastība krokas atkal aizver, un cikls atkārtojas.
5. Radīto pamattoni rīkles, mutes un deguna dobumi pastiprina un veido par runas skaņām.

Jaundzimušā balsene atrodas kaklā augstāk nekā pieaugušajam, un balss krokas ir īsas. Svarīgākais ir tas, ka pašplāksnes slāņi vēl nav izveidojušies: zīdainim gļotāda zem epitēlija ir viendabīga, un balss saite kā atsevišķs veidojums vēl nepastāv. Slāņi pakāpeniski nodalās bērnībā un pilnībā nobriest tikai pusaudža gados.

Pubertātes laikā zēniem balsene strauji aug, vairogskrimšļa leņķis kļūst asāks un uz āru izteiktāks, bet balss krokas ievērojami pagarinās. Tāpēc balss pazeminās krietni izteiktāk nekā meitenēm, un pārejas periodā tā var negaidīti lēkāt starp diviem reģistriem. Tas ir normāli un pāriet pats.

Vecumdienās muskuļa masa samazinās, balss krokas kļūst plānākas un to malas var ieliekties, tāpēc tās vairs pilnībā nesaslēdzas. Balss kļūst klusāka, elpojoša un ātrāk nogurst, dažkārt paaugstinās tonis. Šo stāvokli sauc par presbifoniju. Tā nav neizbēgama un uz balss terapiju bieži atbild labi, tāpēc vecums pats par sevi nav iemesls neizmeklēt aizsmakušu cilvēku.

Vissvarīgākais klīniskais apdraudējums ir atgriezeniskā balsenes nerva bojājums. Šis nervs no klejotājnerva atzarojas krūšu dobumā, apliecas kreisajā pusē ap aortas loku, labajā ap atslēgas kaula artēriju un atgriežas augšup pie balsenes. Tāds garš un neparasts ceļš to padara ievainojamu vairogdziedzera operācijās, plaušu un barības vada audzēju gadījumā, kā arī paplašinātas aortas dēļ.

Ja nervs ir bojāts vienā pusē, attiecīgā balss kroka paliek nekustīga, balss kļūst elpojoša un vāja, un šķidrums dzerot var nokļūt elpceļos. Ja bojāti abi nervi, galvenā problēma ir nevis balss, bet elpošana, jo balss sprauga paliek šaura; tā ir neatliekama situācija.

Pašas balss krokas gļotādā biežākas ir pārslodzes izraisītas pārmaiņas: mezgliņi, kas parasti veidojas abās pusēs simetriski, polipi, kas biežāk ir vienpusēji, un Reinkes tūska, kas gandrīz vienmēr saistīta ar smēķēšanu. Atsevišķi jāmin balss krokas vēzis, kura vienīgā agrīnā pazīme bieži ir tieši ilgstošs aizsmakums.

Ar balsi nodarbojas otorinolaringologs, šaurāk foniatrs, bet ikdienas ārstēšanā ļoti liela nozīme ir balss terapijai, ko vada logopēds ar sagatavotību balss traucējumos.

• Aizsmakums ilgāk par trim nedēļām bez saaukstēšanās, īpaši smēķētājam vai cilvēkam, kas lieto alkoholu, prasa balsenes apskati.
• Balss zudums uzreiz pēc kakla vai krūšu kurvja operācijas jāpiemin ārstam, nevis jāgaida, ka pāries.
• Aizsmakums kopā ar rīšanas grūtībām, sāpēm ausī vai kakla veidojumu ir steidzamas izmeklēšanas iemesls.
• Elpas trūkums ar svelpjošu skaņu ieelpā ir neatliekams stāvoklis.
• Bērna hronisks aizsmakums nav jāpieņem kā rakstura iezīme; arī bērnam var veidoties balss kroku mezgliņi.

Vienkāršākā metode ir netiešā laringoskopija ar spoguli, taču mūsdienās biežāk lieto elastīgo endoskopu, ko ievada caur degunu. Tā priekšrocība ir tā, ka pacients var brīvi runāt, dziedāt un elpot, un ārsts redz krokas dabiskā darbībā.

Svarīgākais specializētais izmeklējums ir videostroboskopija. Tajā izmanto pārtrauktu gaismu, kas sinhronizēta ar balss frekvenci, un rezultātā vibrāciju var redzēt it kā palēninājumā. Tieši tā novērtē gļotādas viļņa esamību, simetriju un krokas saslēgšanos, ko parastā apskatē saskatīt nav iespējams.

Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, izmanto balsenes elektromiogrāfiju, kas parāda, vai muskulī vispār nonāk nervu impulsi. Lai atrastu nerva bojājuma cēloni tā gaitā, veic kakla un krūšu kurvja attēldiagnostiku. Papildus mēra balss akustiskos rādītājus un maksimālo skaņas noturēšanas laiku, kas ļauj sekot ārstēšanas rezultātam.

Pirmais un biežākais pārpratums ir nosaukums. Vairogskrimšļa un aritenoīdais muskulis nav saistīts ar vairogdziedzeri; abi nosaukumi cēlušies no viena un tā paša grieķu vārda par vairogu, bet apzīmē pilnīgi dažādas struktūras. Vairogdziedzeris atrodas ārpusē uz balsenes, muskulis ir iekšpusē.

Otrais ir balss kroku un tā saukto viltus balss kroku sajaukšana. Virs īstajām krokām atrodas priekštelpas krokas (plicae vestibulares), kas normāli skaņas veidošanā nepiedalās. Ja cilvēks runā, tās saspiežot, balss kļūst saspringta un rupja; šo stāvokli sauc par muskuļu sasprindzinājuma disfoniju, un to ārstē ar balss terapiju, nevis ar operāciju.

Trešais ir termins balss saites. Sarunvalodā tas ir nostiprinājies, bet anatomiski precīzāk ir runāt par balss krokām, jo vibrē vesela audu kroka ar gļotādu, muskuli un saiti, nevis tikai saite.

Ceturtais ir aizsmakuma cēloņa noteikšana pēc sajūtām. Sāpošs kakls un aizsmakums ne vienmēr iet kopā: balss krokas pašas sāp reti, tāpēc nesāpīgs, bet stūrgalvīgs aizsmakums ir brīdinošāks nekā sāpīgs.

Musculus vocalis ir viens no retajiem šķērssvītrotajiem muskuļiem, kas spēj strādāt pa daļām. Dažādas tā šķiedru grupas var saspringt atšķirīgi, tāpēc viena balss krokas daļa var būt stingra, bet otra atslābusi. Tieši tas ļauj cilvēkam mainīt balss tembru, nemainot toni, un dziedātājam noturēt vienu noti ar pilnīgi atšķirīgu skanējumu.

Vēl viena īpatnība ir šī muskuļa ātrums. Balsenes muskuļi pieder pie ātrākajiem cilvēka organismā un spēj mainīt sasprindzinājumu daudz ātrāk nekā, piemēram, roku vai kāju muskuļi. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka runas laikā balss augstums un skaļums mainās gandrīz katrā zilbē, un šīs izmaiņas muskulim jāpaspēj izpildīt pirms nākamās skaņas.

Praktiskais secinājums no abiem faktiem ir tāds, ka balss ir kustību prasme, nevis tikai orgāna īpašība. Tāpat kā jebkuru prasmi, to var trenēt, bet var arī pārslogot, un pārslodzes sekas vispirms parādās nevis muskulī, bet tam pāri esošajā gļotādā.