Multifidus: mugurkaula dziļais stabilizators

Multifidus pieder pie šķērsizaugumu un smailizaugumu muskuļu grupas (musculi transversospinales), kurā ietilpst arī pusstīgu muskulis (musculus semispinalis) un pagriezējmuskuļi (musculi rotatores). Atšķirību starp tiem nosaka kūlīša garums: pagriezējmuskuļi pārsedz vienu vai divus segmentus, multifidus aptuveni divus līdz četrus, bet pusstīgu muskulis visvairāk.

Apakšā tas sākas no krustu kaula mugurējās virsmas, no gūžas kaula mugurējā augšējā izauguma un no krustu un gūžas saišu apvidus. Jostas daļā katrs kūlītis sākas no skriemeļa sprogveida izauguma, krūšu daļā no šķērsizaugumiem, bet kakla daļā no apakšējo kakla skriemeļu locītavu izaugumiem.

Piestiprinās tas pie skriemeļu smailizaugumiem, un augstākais piestiprinājums ir pie otrā kakla skriemeļa (axis). Virs tā multifidus nesniedzas, jo starp pirmo un otro kakla skriemeli un galvaskausu darbojas cita, atsevišķa dziļo pakauša muskuļu grupa.

Asinis muskulis saņem no muguras artēriju mugurējiem zariem, kas atbilst attiecīgajam ķermeņa līmenim: kakla daļā no kakla artērijām, krūšu daļā no starpribu artērijām, jostas daļā no jostas artērijām.

Inervācija ir īpaši svarīga tieši klīniski. Katru multifidus kūlīti inervē muguras nerva mugurējā zara mediālais zars, un tas nāk no viena vienīga segmenta, bez pārklāšanās ar kaimiņiem. Tas nozīmē, ka viena saknes vai viena mediālā zara bojājums izslēdz tieši šo kūlīti un nevienu citu.

Šī stingri segmentālā inervācija izskaidro arī ultraskaņas un magnētiskās rezonanses attēlos redzamo ainu, kurā atrofija ir atrodama tikai vienā līmenī un bieži tikai vienā pusē, kamēr blakus esošie līmeņi izskatās pilnīgi normāli.

Ja saraujas abu pušu kūlīši vienlaikus, mugurkauls tiek iztaisnots un noturēts; ja saraujas vienas puses kūlīši, notiek neliela sānu locīšana un pagriešanās uz pretējo pusi. Tomēr kustības amplitūda ir maza, un tā nav muskuļa galvenā vērtība.

Svarīgākais ir tas, ka multifidus saspiež skriemeļus vienu pret otru gar mugurkaula asi un tādējādi palielina segmenta stingrumu. Tas neļauj skriemeļiem savstarpēji paslīdēt, kamēr uz mugurkaulu iedarbojas svars vai grūdiens. Kopā ar šķērsvēdera muskuli, iegurņa pamatni un diafragmu tas veido tā saukto dziļo stabilizācijas sistēmu.

Vissvarīgākā īpašība ir laika ziņā. Veselam cilvēkam multifidus saraujas jau pirms kustības sākuma, piemēram, pirms roka tiek pacelta, jo nervu sistēma paredz gaidāmo slodzi. Šī iepriekšēja sagatavošanās ir tas, kas atšķir stabilu muguru no nestabilas.

• Notur atsevišķa skriemeļu pāra stāvokli nelielu kustību laikā.
• Palielina mugurkaula segmenta stingrumu pret slodzi un grūdieniem.
• Piedalās mugurkaula iztaisnošanā un pretējā virziena pagriešanā.
• Saraujas iepriekš, pirms ekstremitāšu kustības sākuma.
• Samazina slodzi uz starpskriemeļu disku un mazajām locītavām.

Ar gadiem muskuļa šķērsgriezums samazinās un tajā pieaug taukaudu īpatsvars. Šis process nav vienāds visā mugurā: jostas daļas apakšējie līmeņi cieš visvairāk, jo tieši tur ir vislielākā mehāniskā slodze un tur biežāk attīstās disku un mazo locītavu pārmaiņas.

Pēc akūtas muguras sāpju epizodes vai pēc starpskriemeļu diska trūces izmaiņas parādās pārsteidzoši ātri, dienu, nevis mēnešu laikā, un tikai skartajā līmenī. Cēlonis nav vienkārša nelietošana, bet gan refleksa nomākums, kas nāk no bojātā segmenta.

Būtiski ir tas, ka pēc sāpju pāriešanas muskulis pats no sevis neatgriežas iepriekšējā stāvoklī. Lai to atjaunotu, ir nepieciešami mērķtiecīgi vingrojumi, un tieši šis novērojums ir viens no pamatiem, kāpēc muguras sāpju gadījumā iesaka fizioterapiju, nevis tikai gaidīšanu.

Multifidus atrofija pati par sevi nav diagnoze, bet tā bieži pavada hroniskas muguras lejasdaļas sāpes, starpskriemeļu diska trūci, skriemeļa noslīdējumu un stāvokli pēc mugurkaula operācijas. Pēc atklātas mugurkaula operācijas daļa bojājuma rodas no paša piekļuves ceļa, jo muskulis tiek atvilkts un var tikt ievainots tā nervs.

Pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts. Turpmāk ar muguras sāpēm strādā neirologs, ja ir aizdomas par nervu saknes iesaisti, traumatologs ortopēds vai neiroķirurgs, ja jāvērtē ķirurģiskas iespējas, un rehabilitologs kopā ar fizioterapeitu, kas vada atjaunošanu.

Ir simptomi, kuru gadījumā nedrīkst gaidīt. Tie ir kājas vājums, kas pieaug, jušanas zudums starpkāju apvidū, urinācijas vai vēdera izejas kontroles zudums, sāpes ar drudzi vai svara zudumu, kā arī sāpes pēc smagas traumas. Šādos gadījumos jāvēršas pie ārsta nekavējoties.

Vienkāršākā metode ir ultraskaņa. Ar to muskuli var redzēt reālā laikā un novērtēt, vai pacients spēj to saraut patstāvīgi, neiesaistot virspusējos muskuļus. Tieši šī iespēja padara ultraskaņu par fizioterapeita darba rīku, nevis tikai diagnostikas metodi.

Magnētiskā rezonanse parāda muskuļa šķērsgriezumu un taukaudu daudzumu tajā, un tieši šis izmeklējums ļauj salīdzināt abas puses un dažādus līmeņus. Datortomogrāfijā muskuli arī var redzēt, bet mīksto audu attēls ir vājāks.

Elektromiogrāfija sniedz citu informāciju, proti, par nerva un muskuļa darbību, un tā palīdz atšķirt nervu saknes bojājumu no muskuļa pārmaiņām bez nervu iesaistes.

1. Apskate un mugurkaula kustību pārbaude, vērtējot sāpju izraisīto kustību ierobežojumu.
2. Neiroloģiskā izmeklēšana: refleksi, spēks un jušana kājās.
3. Ultraskaņa muskuļa biezuma un patvaļīgas saraušanās novērtēšanai.
4. Magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par diska trūci vai nervu saknes saspiedumu.
5. Elektromiogrāfija atsevišķos gadījumos, kad jāprecizē nerva bojājums.

Visbiežākā sajaukšana ir ar muguras taisnotāju (musculus erector spinae). Tas ir virspusējāks, sastāv no trim gariem muskuļiem, un tā kūlīši stiepjas daudzu segmentu garumā. Taisnotājs rada kustību, multifidus to kontrolē. Sataustot muguru, taisnotājs ir jūtams kā blīvs valnis abās pusēs mugurkaulam, bet multifidus atrodas zem tā un ir sataustāms tikai netieši.

Otra sajaukšana notiek pašā dziļajā grupā. Pagriezējmuskuļi ir īsāki un izteikti tikai krūšu daļā; pusstīgu muskulis ir garāks un jostas daļā praktiski nav. Atšķirt tos pēc taustes nav iespējams, un pat attēlos tie bieži tiek vērtēti kā viens komplekss.

Trešā izplatītā kļūda ir nosaukuma lietošana. Latviešu tekstos reizēm parādās vārdi, kas radušies no nepareizas tulkošanas; pareizais latīniskais apzīmējums ir musculus multifidus, bet latviski to sauc par daudzdalīgo muguras muskuli.

Mugurkaula mazo locītavu sāpju ārstēšanā izmanto mediālā zara bloķēšanu un pēc tam tā radiofrekvences pārtraukšanu. Šī procedūra bieži mazina sāpes, taču tas pats mediālais zars inervē arī multifidus attiecīgajā līmenī. Nerva pārtraukšana tādējādi vienlaikus zaudē arī muskuļa inervāciju šajā segmentā.

Tas nav iemesls no procedūras atteikties, bet tas ir iemesls pēc tās mērķtiecīgi strādāt ar muguras stabilizāciju un neatstāt atjaunošanos pašplūsmā. Šo saistību daudzos apkopojumos nepiemin vispār, lai gan tā tieši ietekmē to, kas notiek ar pacientu pēc iejaukšanās.

Otra maz pieminēta lieta attiecas uz vingrošanu. Izolēti dziļo muskuļu vingrojumi ir lietderīgi kā sākuma posms cilvēkam, kurš muskuli vairs nejūt, bet ilgtermiņā mugurai vairāk dod vispārēja, pakāpeniski pieaugoša slodze un kustība. Pārmērīga koncentrēšanās uz vienu muskuli var novērst uzmanību no vienkāršas patiesības, ka mugura kļūst stiprāka no regulāras lietošanas.